„Eiropeisko vērtību” pelavas un noklusētais genocīds

Ko redzam zīmējumā? Kādas asociācijas stimulē zīmējums?

Zīmējumā redzam divus tēlus. Abi tēli sabiedriskajā domā ir ļoti aktuāli. Tā tas ir Latvijā un citās zemēs.

Sievietes tēls simbolizē Eiropas Savienību. Vīrieša tēls simbolizē arābu musulmaņu klātbūtni ES un agresivitāti pret ES (plašāk – Eiropu). Vīrietis vēlas pakļaut sievieti, viņu ietērpjot hidžabā – musulmaņu sievietes ikdienas apģērbā.Tas simboliski liecina par vēlēšanos Eiropu pakļaut ar spēku.

Taču zīmējumā redzam puskailu sievieti. ES simbolizē jauna puskaila blondīne. Turklāt viņa ir ne tikai bez kleitas, bet arī bez krusta. Kleita un krusts mētājas uz zemes.

Tāda situācija izraisa noteiktas simboliskās asociācijas. Krusta mētāšanās uz zemes liecina par atsacīšanos no kristietības. Liecina par sekularizāciju – attālināšanos no reliģijas. Mūsdienu Eiropā sekularizācija ir modē. Puskailajai blondīnei reliģija nav vērtība. Kristietības svētais atribūts ir noņemts no kakla un nomests uz zemes.

Uz zemes ir nomesta arī kleita. Jaunā blondīne staigā puskaila. Bet tas simboliski asociējas ar eiropiešu morālo degradāciju – seksuālo brīvību, lesbismu, feminisma histēriju, homoseksuālismu, nevēlēšanos dzemdēt bērnus karjeras un materiālo apsvērumu dēļ, viendzimuma laulībām, marasmu cilvēku dzimumu skaidrojumos, ar ko vidiņviņķeliskie deģenerāti pietaisa arī Latviju.

Zīmējumā svarīgs ir viens moments. Redzot arābu musulmaņa agresīvo tuvošanos ar hidžabu, puskailā blondīne enerģiski tiecas pēc krusta un kleitas. Asociatīvi jāuzskata, ka krustu un kleitu viņa atzīst kā efektīvu glābiņu no arābu musulmaņiem. Atgriešanās reliģiskajā ticībā viņai dos spēku pretoties svešinieku agresivitātei. Savukārt kleitas uzvilkšana būs atgriešanās morāli tikumiskajā pasaulē. Sieviete pārstās izlaidīgi staigāt puskaila, precēsies, dzemdēs bērnus, viņas garīgo pasauli spēcinās kristietība, bet no arābu uzmācības aizsargās vīrs.

Eiropiešu tamlīdzīga pozitīva cilvēciskā pārveidošanās būtu loģiska rīcība. Tā būtu apsveicama saprātīga rīcība.

Saprātīguma tagad ļoti pietrūkst eiropiešiem. Eiropiešu lielākā nelaime ir nepietiekamā dzimstība un morālā degradācija. Bez abu nelaimju maksimālas ierobežošanas eiropiešiem masveidā draud bojāeja – izšķīšana citu rasu populācijā. Ne velti pasaulē slavenākais nēģeris gādīgi paredz Eiropā jaunu tautu asimilāciju XXI gadsimtā. Jaunās tautas būs dažādu rasu bioloģiskās asimilācijas iznākums. Kā zināms, jaunas tautas vienmēr ir bioloģiskās asimilācijas iznākums. Latviešu tautai savā laikā laimējās. Tā radās vienas rases pārstāvju bioloģiskās asimilācijas rezultātā. Tagad latviešiem ir lemts būt bioloģiskajam komponentam asimilācijā ar nēģeriem, arābiem. Respektīvi, ar citu rasu bioloģisko materiālu.

Loģiska būtu eiropiešu atgriešanās kristietības ideoloģiskajā paspārnē, vēloties pārvarēt morālo degradāciju. Musulmaņu galvenais ideoloģiskais spēks ir reliģija - islams. Reliģija nodrošina musulmaņu morālo stabilitāti. Eiropiešu galvenais ideoloģiskais spēks ir laicīgā reliģija – liberālisms. Liberālisma ideoloģijai kopš XX gs. 70.gadiem ir neķītrā postmodernisma piesmērējums. Liberālisma un postmodernisma duets ir efektīvs impulss morālajai degradācijai.

Nevar būt ne mazāko šaubu par reliģiskās ideoloģijas pārākumu. Laicīgās reliģijas ideoloģija nav spējīga konkurēt ar īstas un patiesas reliģijas ideoloģiju.

Neapšaubāmi liberālisma ideoloģija prot fundamentāli zombēt sabiedrisko apziņu. Tomēr pašlaik pretoties islama ideoloģijai liberālisma ideoloģija nav spējīga. Islamam adekvāts ideoloģiskais spēks var būt tikai cita reliģija. Mūsu interesēs – kristietība. Laicīgā reliģija nespēj pretoties īstai un patiesai reliģijai. Īpaši tajā laikā, kad laicīgās reliģijas ideologi un piekritēji (adepti) nevar lepoties ar intelektuālo un morālo kondīciju.

Atkārtoju, eiropiešu cilvēciskā pārveidošanās būtu loģiska rīcība. Ja tā realizētos, tad Eiropai būtu izredzes izdzīvot „baltajiem” ļoti nelabvēlīgajā demogrāfiskajā pārejā un turpināt eksistēt arī pēc demogrāfiskās pārejas. Ko var zināt, varbūt Dieva organizētā vēsturiski nākamā demogrāfiskā pāreja būs labvēlīga „baltajiem” un apdraudēs „krāsainās” rases. Tagad ir pretēja situācija un ar to ir jārēķinās.

Tomēr eiropiešu rīcība nav loģiska. Eiropiešu rīcība masveidā kļuva neloģiska jau XX gadsimta beigās. Tā nav loģiska arī pašlaik. Eiropiešu politiskā elite un inteliģences prāva daļa rīkojas neloģiski, it kā Dievs viņiem būtu nežēlīgi atņēmis prātu. Turcijas prezidents R.T.Erdogans nesen sarunā ar ES līderi izvēlējās amizanti atklātu frāzi „Mums nav uz pieres uzrakstīts „idiots””. Šo nediplomātisko frāzi sarunas gaitā varēja dažādi saprast. Tomēr pārāk liels variantu skaits nevarēja būt. Katrā ziņā prioritāte bija variantam, ka uz pieres uzrakstīts „idiots” ir sarunu dalībniekam no Briseles. Tāds ņirdzīgs zemteksts bija iespējams.

Tā vietā, lai asi vērstos pret migrācijas cunami un eiropiešu armijas (mācoties no PSRS pieredzes valsts robežas ideālā slēgšanā) būvētu nepārvaramus Trajāna vaļņus, 2016. gada 27. februārī Eiropas pilsētās rīkoja gājienu par bēgļu tiesībām (European March for the Refugees Rights). Gājienam bija jādemonstrē atbalsts bēgļu cilvēktiesībām un jāmudina Eiropas valdības nodrošināt bēgļiem patīkamu ceļu uz patvēruma bezmaksas dzīvokļiem.

Par laimi Rīgā gājiens izgāzās: „Gājiena sākumā pie Raiņa pieminekļa pulcējās aptuveni 70 cilvēku. Nonākot līdz Brīvības piemineklim, gājiena dalībniekus centās apturēt kāda cilvēku grupa. Tā centusies nepieļaut gājiena dalībnieku tuvošanos Brīvības piemineklim. Kā portālu “Delfi” informēja aculiecinieki, policija situāciju atrisinājusi, un pasākuma norise turpinājusies bez sadursmēm.” No aptuveni 70 cilvēkiem liela daļa bija ārzemnieki.

Tāds pasākums ir cinisks izsmiekls. Labi ir zināms, ka ES politiķi par „bēgļiem” ir demagoģiski nosaukuši ne tikai kara bēgļus no Sīrijas. ES politiķi par „bēgļiem” viltīgi sāka dēvēt visus migrantus. Arī vieglās dzīves tīkotājus no Irakas, Afganistānas, Pakistānas, Lībijas, Alžīras, Marokas, Tunisijas, Jordānijas un citām valstīm. Par to kritiski raksta pat Rietumu žurnālisti.

2016.gada februārī Latvijā ieveda pirmos „bēgļus” – divas ģimenes. Tikai viena ģimene ir no Sīrijas. Otra ģimene ir no Āfrikas valsts Eritrejas. Tā ir tāda pati failed state kā LR. No Eritrejas normāli cilvēki bēg tāpat, kā to dara Latvijas normāli cilvēki.

Saprotams, Latvijas „politiķi” dzied Briseles korī. Visnekaunīgākie kaunina tautu: „Tas būtu nožēlojami, ja Latvija nevarētu uzņemt un palīdzēt 500 bēgļiem, intervijā Latvijas Radio raidījumam "Krustpunktā" sacīja bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga”. Turpretī visaprobežotākie „politiķi” bēgļu uzņemšanu tūlīt sapin ar Latvijas „naciķu” šovinistisko klasiku: « Bēgļi, pie kuru uzņemšanas pašlaik strādā Latvija, varētu būt vairāk ieinteresēti integrēties Latvijā nekā atsevišķas personas, kas Latvijā ieceļoja pēc Otrā pasaules kara, uzskata kultūras ministre Dace Melbārde (VL-TB/LNNK).”

Saprotams, mūsu kultūras ministre drīkst nezināt integrācijas sociāli politiskos un kulturoloģiskos pamatnosacījumus. Tie vienmēr atbilst cilvēkam cienīgas dzīves prasībām. Bez pamatnosacījumu garantijas neviens psihiski vesels cilvēks nekad nebūs ieinteresēts integrēties sabiedrībā un kultūrā, kurā visu nosaka zagļu un blēžu Lielā Banda un kurā kultūras ministrs tradicionāli ir visaprobežotākais kadrs valdošajā kliķē. Nav vajadzīgs speciāli komentēt tādus kadrus kā bijušos kultūras ministrus Umbliju, Pētersoni, Rībenu, Demakovu, Ēlerti, Jaunzemi-Grendi.

Lai eiropiešus skubinātu nestrādājošo migrantu uzturēšanai atdot savu naudu un aizstāvēt migrantu („bēgļu”) cilvēktiesības, ES ideoloģiskā kuļmašīna uzbāzīgi izkuļ un Eiropas tautas veikli iebaro ar „eiropeisko vērtību” pelavām. ES ideoloģiskā kuļmašīna izkuļ nevis graudus, bet pelavas. Eiropas tautas tiek iebarotas nevis ar barojošiem graudiem, bet ar nekur nederīgajām pelavām. „Eiropeiskās vērtības” ir pelavas.

Arī latvieši tiek sistemātiski iebaroti ar pelavām. Mūsu „politiķu” un inteliģences pielīdēju katra vāvuļošana par „bēgļiem” sākās un beidzās ar „eiropeiskajām vērtībām”.

„Eiropeisko vērtību” suģestija ir liela. Kā nekā skaisti skan – „Eiropeiskās vērtības!”. Cilvēkos var uzmutuļot sentimentālas žēlabas pret „bēgļiem”. Jūtīgākajiem var nākties sagrābstīt mutautiņu līdzjūtības asaru aizsprostošanai.

Kas ES politiskajā retorikā ir „eiropeiskās vērtības” un kāpēc abi vārdi jāliek pēdiņās?

ES politiskajā retorikā „eiropeiskās vērtības” ir jauns ideoloģiskais koncepts. Principā tas ir simboliskās politikas koncepts. Tātad īpašs politiskās komunikācijas veids, lai uzrunātu nevis racionālo prātu, bet aizkustinātu emocionālo sfēru. Izmantojot simboliskos resursus (šajā gadījumā simbolisko surogātu „eiropeiskās vērtības”), politiskā elite vēlas leģitimēt savus lēmumus par migrāciju.

Lieta ir tā, ka ES ideoloģiskā kuļmašīna „eiropeiskās vērtības” sistemātiski sāka ekspluatēt tikai XX gs. nogalē. Tolaik konfederācijas (plašāk - Rietumeiropas) vadošo kadru kontingentā strauji ieplūda pelēkas ne visai gudras personas ar ne visai racionālu domāšanu. Rietumeiropas varas struktūrās (gandrīz jāsaka - ģenētiski tīrā veidā) sāka dominēt amerikāņu izskolotā simtprocentīgi paklausīgā elite – kolaboracionisti, karjeristi, konformisti, nekaunīgi pielīdēji. Pats par sevi saprotams, ka tāda tipa eliti var sameistarot tikai no cilvēciskajām niecībām. Kā tas praktiski risinās, eiropieši var pajautāt, piemēram, Žoze Manuelam Barozu, bet latvieši var pajautāt tādiem pelēcības karaļiem kā Piebalgs, Dombrovskis. No 2004.gada austrumeiropiešu intelektuāli un morāli gaišais pienesums ES kabinetos vēl trakāk atsaucās uz konfederācijas, kā arī Eiropas Padomes rīcībspēju.

ES pamatlicēji bija gudri un racionāli cilvēki – izcilas personības. Spilgtākie piemēri ir Pols-Anrī Spaks, Robērs Šūmans, Žans Monē. Tolaik arī Rietumu valstis vadīja tādas personības kā Š.de Golls, K.Adenauers, V. Čērčils, A.de Gasperi. Viņu politiskā retorika būtiski atšķīrās no visjaunāko laiku Eiropas vadošo kadru politiskās retorikas.

ES pamatlicēji atsaucās uz eiropeiskajām vērtībām. Taču tās bija pavisam citas vērtības. Bet galvenais – eiropeiskās vērtības nefunkcionēja kā politiskās ideoloģijas koncepts. Visticamākais, tāpēc nefunkcionēja, ka ES gudrie pamatlicēji negribēja šīs vērtības devalvēt. Viņi patiesi cienīja šīs vērtības. Viņi bija tādas raudzes cilvēki, kuri ir spējīgi kaut ko uzticīgi cienīt, ko nevar teikt par viņu servilajiem pēcnācējiem. Tas, kas nonāk politiskās ideoloģijas repertuārā, vienmēr noplicinās un zaudē autoritāti.

Turklāt ES pamatlicējiem bija cita eiropeisko vērtību kolekcija. Tāpēc tagad nākas runāt par saprātīgo cilvēku eiropeisko vērtību kolekciju un nesaprātīgo cilvēku „eiropeisko vērtību” kolekciju. Gardās pelavas ir nesaprātīgo cilvēku „eiropeisko vērtību” kolekcija.

Protams, noteiktas eiropeiskās vērtības bija ne tikai ES pamatlicējiem, bet Eiropas visiem izglītotajiem cilvēkiem. Viņi vienmēr zināja par maksimām, kuras simboliskā formā var kalpot eiropiešu identitātes fiksēšanai, kā arī var būt galvenie principi indivīdu, ģimenes, sabiedrības, tautas, nācijas, valsts, mākslas, reliģijas, saimnieciskās darbības, morāles, tiesiskuma jomā.

Tēlaini izsakoties, izglītoto un saprātīgo cilvēku eiropeiskās vērtības vienmēr asociējās ar trim pakalniem. Tie ir pakalni, kuru virsotnē paceļas Akropole (Atēnās) un Kapitolijs (Romā), bet pakalns Jeruzalemē ieguvis nosaukumu „Golgāta”. Akropole asociējās ar tādām vērtībām kā brīvība, filosofija, demokrātija. Kapitolijs asociējās ar romiešu tiesībām un sociālo iekārtu, bet Golgāta asociējās ar kristietību.

Eiropas izglītoto un saprātīgo cilvēku eiropeiskās vērtības joprojām ir brīvība, filosofija, demokrātija, romiešu tiesības, sociālā iekārta, kristietība. Turpretī ES birokrātu „eiropeiskās vērtības” ir virtuālās divkosības „tolerance”, „politkorektums”, „cilvēktiesības”, „plurālisms”. Labi ir zināma saprātīgo ļaužu masu neuzticība minētajām „eiropeiskajām vērtībām”. Arī saprātīgie latvieši neuzticās šīm „vērtībām”. Tomēr ES birokrātiem prātiņš ir par īsu, lai izvēlētos jaunus politiskās ideoloģijas konceptus.

Noteikti ir jāpaskaidro viens fakts. Patiesībā līdz XX gs. nogalei eiropiešu leksikā bija sastopams jēdziens „kristietības vērtības”, bet nevis „eiropeiskās vērtības”. Jēdzienu „kristietības vērtības” diskursā par Eiropu lietoja arī padomju ļaudis.

Agrāk eiropiešu politiskā elite ļoti labi apzinājās kristietības vēsturisko ieguldījumu. Eiropiešu politiskā elite varēja regulāri neapmeklēt baznīcu. Taču eiropiešu politiskā elite nebija tik dumja, lai kaunētos un noklusētu kristietības kolosālo ieguldījumu Eiropas zinātniskās, filosofiskās, mākslinieciskās, tehnoloģiskās, politiskās domas vēsturē.

Nesaprātīgo cilvēku „eiropeisko vērtību” kolekcijā neietilpst kristietība. Tā ir farizejisma (liekulības) izpausme. Eiropas Savienības dibināšana notika ar Vatikāna un citu reliģisko organizāciju svētību. Patiesībā ne tikai ar svētību. Piemēram, Vatikāns ļoti ieinteresēti un ļoti direktīvi piedalījās Eiropas valstu integrācijas oriģinālā projekta apspriešanā. Bez Vatikāna akcepta nenotika vadošo amatpersonu izvēle. No vadošajām amatpersonām lielākā daļa bija katoļi. Romas pāvests Pijs XII Eiropas Kopienu nosauca par „kristīgās Eiropas vēsturisko misiju”. Uz kristietības vērtībām balstījās Rietumeiropas kristīgi demokrātiskās partijas.

Bet ko redzam pašlaik?

ES līderi ir pilnā mērā atsacījušies no kristietības. Kristietība tagad nav nekāda vērtība, tēlojot „tolerantu”, „plurālu”, „politkorektu”, „cilvēktiesību” laipnību pret musulmaņiem un ateistiem. ES Konstitūcijā vienīgi preambulā ierakstīja frāzi „Eiropas kultūras, reliģiskais un humānistiskais mantojums”. Konstitūcijas ratifikācija skaļi izgāzās. Konstitūcijas vietā 2007.gadā sagatavoja „Lisabonas līgumu”. Arī tajā ir tikai vārdi „reliģiskais mantojums”. Pāvests Jānis Pāvils II atklāti nenosodīja konstitūciju bez vārda „kristietība”. Turpretī pāvests Benedikts XVI speciālā bullā drosmīgi nosodīja kristietības diskrimināciju ES politiskajā darbībā.

Aizvadītajā laikā Briseles farizeji un ES perifērijas farizeji ir pastrādājuši jaunu nedarbu. Tas ir reti nelietīgs nedarbs. Farizeji noklusē genocīdu pret Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas kristiešiem.

No 2011.gada janvāra sākās kristiešu iziešana no Lībijas, Ēģiptes un citām Ziemeļāfrikas valstīm, kā arī no Tuvo Austrumu valstīm. Tolaik pret kristiešiem sākās musulmaņu asiņaina ofensīva. Musulmaņi nogalināja kristiešu ģimenes, kristiešu ciemu visus iedzīvotājus. Musulmaņi iznīcināja kristiešu mājas, baznīcas, reliģiskos pieminekļus.

Saprotams, arī agrāk musulmaņa gods bija nogalināt kristieti – „neticīgo”, „netīro”, nevērtīgo”. Tomēr islama valstu vadītāji spēja nodrošināt kristiešiem samērā drošu dzīvi vismaz galvaspilsētās. 100 km no galvaspilsētas viss varēja notikt tāpat kā viduslaikos. Pēc nesenās varas maiņas musulmaņu jaunie valdnieki vairs nespēja un arī necentās aizsargāt kristiešus. Sākās genocīds, kas piespieda kristiešus izziet no dzimtās zemes.

Rietumos šausmīgo faktu noklusē. ASV un ES neatzīst genocīdu. Tas ir saprotams. ASV un ES (NATO) izjauca stabilo dzīves kārtību Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos. ANO 1948.gadā pieņēma speciālu lēmumu par genocīdu, to pasludinot par vissmagāko noziegumu. Saprotams, ASV un ES nav izdevīgi atzīt genocīdu pret kristiešiem. Pasaule zina, kuri ir vainīgi haosa un genocīda izraisīšanā.

Genocīds pret kristiešiem bija viena no galvenajām tēmām Romas pāvesta Franciska I un patriarha Kirila vēsturiskās tikšanās laikā Havannā 2016.gada 12.februārī. Viņu deklarācijā genocīdam ir veltīti četri punkti.

Genocīds pret kristiešiem uzskatāmi atsedz ES politiskās elites amorālos vaibstus. Eiropiešu pienākums ir glābt kristiešus. Elementāri tas ir kristietības civilizācijas, bet nevis kādas citas civilizācijas pienākums. Taču ES „bēgļu” jautājumu apzināti nesaista ar kristiešu glābšanu. Tādējādi sanāk tā, ka ES galvenokārt glābj musulmaņus, starp kuriem var atrasties kristiešu slepkavas un katrā ziņā kristietībai ne visai draudzīgi cilvēki. Kristiešu slepkavas var nonākt arī Latvijā. ES politiskā elite cītīgi rok kapu Eiropai.

Pie mums par genocīdu pret kristiešiem savu viedokli ir paudis arhibīskaps J.Vanags: „Tajā pašā laikā skaidrs, ka ikvienai valdībai ir jāaizstāv sava tauta, tās vērtības, kultūra un dzīvesveids, kas ir ne mazāk svarīgi kā saistības pret Eiropas partneriem. Un viens no labākajiem risinājumiem ir uzņemt vajātos kristiešus. Mana pārliecība ir tāda, ka pieņemt vajātos kristiešus ir gudri un pareizi. Vairāk nekā 80 procentu no visiem reliģiskajiem uzbrukumiem pasaulē ir vērsti tieši pret kristiešiem un ne tikai Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos.”

Vācbalti latviešos nekad nesaskatīja kristietības dziļas saknes. Latviešiem tīkamāks esot pagānisms. Luterāņu arhibīskapa pārliecība ir adekvāta īstai un neuzspēlētai kristietībai. Taču viņš ar saviem kolēģiem nav spējīgs izraisīt luterāņu (latviešu tautas) masveida sociālo protestu ne pret Lielo Bandu, ne pret ES farizeju nelietību noklusēt genocīdu pret kristietību.

Tam ir iemeslu jūra. Luterāņu baznīca galvenokārt ir kļuvusi par „tusēšanās” vietu, lai glamūrīgi laulātos, iesvētītu bērnus. Aizvadītā gadsimta 90.gadu sākumā Rīgas inteliģencē bija ākstīga mode svētdienās iet uz dievkalpojumu. Ja 80.gados pirmdienas rītos zinātnisko institūtu un austskolu gaiteņos skanēja intelektuāli viedais jautājums „Kā tev vakar patika izrāde?”, tad 90.gadu sākumā pirmdienas rītos skanēja samāksloti svētbijīgais jautājums „Kā tev vakar patika dievkalpojums?”.

Mode mainās. Tagad ir 2016.gads. Baznīctēvi komunicē ar Lielo Bandu un Mazajām Bandām kā „brāļi ar brāļiem”. Mantas un amatu dalīšanas skandāli nav tikai ateistu kaislība. Vispārējā morālā degradācija saindē ne tikai politiskās organizācijas, bet saindē arī reliģiskās organizācijas. Tās strauji zaudē iespējas aizstāvēt pašiem sevi un sociāli konsolidēt sabiedrību tautas aizstāvēšanai.

Novērtē šo rakstu: