Eiropas sapnis un novēlotā atmošanās

Sākot ar CIP finansēto “Eiropas kustību” (skat. pētījumu “OSS, CIA and European unity: The American committee on United Europe, 1948-60”), pirmajām Bilderbergas grupas sanāksmēm, Maršala plāna nosacījumiem (saņēmējvalstu ekonomiku integrācija), bijušo hitleriskās Vācijas kolaborantu izvirzīšanu vadošajās pozīcijās pēckara Rietumeiropā (izņemot Franciju, kur šo procesu kādu laiku bloķēja prezidenta De Golla patriotiskā nostāja), Ogļu un Tērauda savienību (faktiski lielā biznesa karteli), beidzot ar nesen iecerēto un slepenībā gatavoto ASV un ES “Transatlantisko brīvās tirdzniecības un investīciju partnerību”. Ja pēdējā iecere pagūs īstenoties, ASV dominētās korporācijas ar Rietumeiropu izdarīs to pašu, ko Rietumeiropas korporācijas 1990. gados izdarīja ar Austrumeiropu.

Tā kā ES ekspansija austrumu un dienvidu virzienā (“Drang nach Osten” variants) ir iesprūdusi, ECB veidotā piramīdas shēma sāk izirt. Vairs nepalīdz pat Eiropas centrālās bankas noteiktā negatīvā refinansēšanas likme. Līdz ar to sāk atdzimt senie rēgi, radot situāciju, kas XX gadsimtā Eiropā izraisīja divus pasaules karus (jeb vienu Trīsdesmitgadu karu), kurā anglosakšu elites intereses sadūrās ar Vācijas dominēto kontinentālo Eiropu. Līdz ar to atsākušies arī dažādu interešu grupējumu manevri, kādi bija raksturīgi 1930. gadu Eiropai.

Iedibinātā un konstitucionāli nostiprinātā neoliberālā kārtība ar tai raksturīgo korporāciju varu, sociālās valsts institūtu demontāžu un “taupības” jeb finanšu bardzības režīmiem Eiropas tautām liegusi jebkādas nākotnes attīstības perspektīvas; bezdarbs jauniešu vidū vairākās ES dalībvalstīs jau pārsniedzis 50%, citas strauji virzās tajā pašā virzienā. Tas savukārt pavēris plašas iespējas dažādām protofašistiskām kustībām, kuras iespējams izmantot visdažādākajām avantūrām. Gandrīz vai katru dienu ES pilsoņu apziņa tiek bombardēta ar baidu stāstiem (terorisms, neatturamas bēgļu plūsmas, “Krievijas agresija”, radikālais islamisms, ekoloģiskās briesmas u.c.), lai novērstu uzmanību no sociālā strupceļa un atomizēto sabiedrību sagatavotu vēl šokējošākiem izaicinājumiem. Šie baidu stāsti medijos mijas ar lētām sensācijām, misticismu un primitīvu pornogrāfiju sociālās apziņas iemidzināšanai.

Kā parasti juku laikos sabiedrība tiek gatavota karam – šoreiz karam pret Krieviju, kuras oligarhiskā elite nespēj atmosties no savas “Eiropas sapņa” versijas, lai gan Rietumu elite ir skaidri un vairākkārt nodemonstrējusi, ka Krievijas, Ukrainas un citi Austrumeiropas oligarhi nekad netiks atzīti par līdztiesīgiem globālās elites partneriem. Tas pats, protams, attiecināms uz visu Ausgtrumeiropu.

Ko eirointegrācija nozīmē Latvijai un pārējai Austrumeiropai

Viss šis eirointegrācijas burbulis ir balstīts uz primitīviem mītiem, kuriem spēj noticēt tikai ļaudis ar īpaši infantilizētu apziņu (kā savulaik Amerikas indiāņi noticēja konkistadoriem, baltu ciltis noticēja Ģermāņu ordeņa sūtņiem, afrikāņu cilšu vecākie – nākamajiem kolonizatoriem). Katra Austrumeiropas tauta, neraugoties uz bēdīgo kaimiņu pieredzi, grib izmēģināt savu laimi un gatava savu neatkarību iemainīt pret “Eiropas sapņa” lēcu virumu. Vēl tagad dzīvajā ēterā varam vērot, kā ukraiņi iznīcina savu valsti, gatavi pat mirt par eirointegrācijas propagandistu solījumiem: Eiropas naudu, Eiropas līmeņa algām, bezvīzu režīmu, Eiropas vērtībām un kārtību (Ordnung), pat mežģīņotām apakšbiksītēm. Bet eirointegrācijas rindā jau grib stāties arī Moldova un pat Baltkrievija.

Ar mums bija un paliek tāpat. Un vēl arvien lielākās “valdības” aktualitātes saistās ar runām par “Eiropas naudu”, “Eiropas fondiem”, fondu līdzekļu apgūšanu utt. Lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa arvien dzīvo ilūzijā, ka “Eiropa” dažādos veidos atbalsta Latviju, to subsidē, aizsargā vai pat uztur. Pat Kremļa propagandas kanāli izplata šo pašu ilūziju, stāstot, ka Brisele subsidē vai pat uztur gan Baltijas valstis, gan Balkānus un pārējās bijušās sociālistiskās sadraudzības valstis. Kur paslēpts šādas ilūzijas spēks?

Šī mīta spēks izskaidrojams ar parastu reklāmas triku. Pie katra objekta, kura celtniecībā vai rekonstrukcijā izmantota t.s. Eiropas fondu nauda, tiek pielikta liela izmēra plāksne ES karoga krāsā, kas atgādina par Eiropas naudu, vienlaikus noklusējot par vietējo līdzfinansējumu.

Kas tad ir šī mistiskā “Eiropas naudu”? To veido ES dalībvalstu, tai skaitā Latvijas, iemaksas ES budžetā, kuras tiek pārdalītas un izmantotas konkrētu mērķu sasniegšanai. T.s. Eiropas fondu saņemšana un izmantošana ir ārkārtīgi stingri reglamentēta. Viens no galvenajiem noteikumiem ir t.s. Eiropas standartu ievērošana. Praksē tas nozīmē, ka attiecīgā objekta būvniecībai jāiepērk Rietumeiropas korporāciju ražoti būvmateriāli, mezgli, tehnika un iekārtas, šo iekārtu apkalpošanai jāizmanto Rietumeiropas korporāciju sertificēti speciālisti, sabiedriskas nozīmes objektu būvniecībai jāizsludina starptautiski konkursi, kuros bieži par virskontraktoriem tiek izvēlētas Rietumu firmas. Tātad faktiski fondu piešķiršana no Rietumeiropas centra valstu viedokļa nozīmē darba un peļņas nodrošināšanu savām korporācijām, savu korporāciju stimulēšana un subsidēšana, kurā turklāt tiek iesaistītas arī perifērijas valstis ar līdzfinansējumu.

Bieži vien ES fondu finansētie projekti ir Latvijai nevajadzīgi, piemēram, vairākās Latvijas pilsētās ir uzbūvētas dārgas kanalizācijas sistēmas vai gāzes vadi, kurām nav pieslēgta neviena māja, bijušais LV prezidents Bērziņš ar Eiropas fondu palīdzību uzbūvēja ievērojamu tūrisma objektu, lai gan nekāda tūrisma tur nav un nebūs. Tātad Eiropas fondu mērķi ir ļoti savtīgi un voluntāri, bet šī savtīgā darbība perifērijas valstiņās tiek pasniegta kā labdarība.

Īpašu Eiropas fondu labvēlību it kā baudījuši jaunradītie Latvijas zemnieki. Eiropa viņus burtiski nopirka, lai viņi atteiktos būt par zemniekiem. Sākotnēji tie zemes īpašnieki, kuri atteicās nodarboties ar lauksaimniecību, saņēma t.s. Eiropas pensijas. Cukurbiešu ražotājiem piedāvāja vienreizēju pabalstu, lai viņi vairs neaudzētu cukurbietes, kas bija ļoti ienesīga nozare. Uz pārējo Latvijas iedzīvotāju rēķina vēl tagad tiek bagātīgi subsidēti t.s. atjaunojamās enerģijas kultūru audzētāji, kuri, ja netiks apturēti, noplicinās lielas zemes platības. 

Pārējiem lauksaimniekiem kādu laiku tika noteiktas stingras ražošanas kvotas un izmaksātas nelielas subsīdijas (niecīgas, ja salīdzina ar subsīdijām privileģētajās valstīs). Taču sakarā ar krīzi kvotas tiek atceltas un subsīdijas likvidētas, tāpēc Latvijas pārkreditētie piena un gaļas ražotāji aiziet pa skuju taku. Lai latviešu zemnieki netraucētu Rietumeiropas agrobiznesam, ilgu laiku tika izmaksāti t.s. platību maksājumi, ko nekavējās izmantot zemes spekulanti. Viņi neaudzēja neko, tikai bija jāappļauj un jāatkrūmo iegādātās platības. Pašlaik šī “haļava” tiek izbeigta, jo euromenedžeri pamatoti uzskata, ka galvenais mērķis – zemniecības tradīciju pilnīga iznīcināšana Latvijas teritorijā – ir jau sasniegts. Nu no zemniecības atbrīvotās platības varēs izmantot citiem mērķiem, kas nav saistīti ar Latvijas labklājību.

Protams, Latvijā no ES centra ienāk arī privātās investīcijas, piemēram, izveidoti ārvalstu akcionāriem piederoši degvielas tirdzniecības, banku, apdrošināšanas sabiedrību, lielveikalu un citu ienesīgu objektu tīkli. Tādējādi Rietumu akcionāri nosmeļ krējumu no katras Latvijā vēl notiekošās aktivitātes. Liela daļa Latvijas zemes, mežu un citu dabas resursu ir izpārdoti t.s. ārvalstu investoriem, kuru intereses Latvijā pārstāv Ārvalstu investoru padome un kuru investīciju drošība tiek garantēta ar attiecīgiem starptautiskiem līgumiem. Ārvalstu akcionāriem veiksmīgi izpārdoti arī gandrīz visi atlikušie ražošanas uzņēmumi, pārsvarā – pārtikas pārstrādes uzņēmumi. Šajā ziņā Latvija ne ar ko neatšķiras no bijušajām Rietumu kolonijām – savs karogs, himna un prezidents, bet saimnieciskie resursi – tām pašām Rietumu korporācijām

Ārvalstu investīcijas Latvijā tiek pazemīgi slavētas, ja ne verdziski pielūgtas. Visas Austrumeiropas valstiņas sacenšas savā starpā par “pievilcīga investīciju klimata” radīšanu. To ekonomisti sauc par “sacensību uz leju”, jo labākais investīciju klimats ir tur, kur lētāks darbaspēks, likvidētas arodbiedrības un jebkāda politiskā opozīcija, zemāki sociālie un vides standarti, lielākas “nodokļu optimizēšanas” iespējas (zaļā gaisma offshore shēmām), lielākas iespējas eksternalizēt korporāciju izdevumus (eksternalizēt nozīmē pēc iespējas lielāku korporāciju izdevumu daļu uzvelt vietējiem nodokļu maksātājiem, vietējiem budžetiem, vietējiem infrastruktūras uzturētājiem utt.). Ideāla investīciju vide no korporāciju viedokļa ir tur, kur lēti, beztiesīgi strādnieki (praktiski vergi), korumpēti, pretimnākoši ierēdņi, iespēja nemaksāt nodokļus utt. Tāpēc nepārtrauktā muldēšana par korupcijas apkarošanu ir non-stop farss, jo tikai korumpēti ierēdņi spēj darboties ārvalstu kapitāla interesēs, ignorējot savu iedzīvotāju intereses.

Ja Latvijā būtu saglabājušies savas dzimtenes patrioti un tie sekotu Eiropas fondu menedžeru paraugam, tad pie katras ārvalstu bankas, lielveikala vai degvielas uzpildes stacijas būtu izlikti liela izmēra brīdinoši plakāti ar apmēram šādu saturu: “Šā lielveikala tirdzniecības peļņa tiek izvesta no Latvijas”, “Šīs bankas peļņa tiek izvesta no Latvijas”, “Tavi pensiju fonda uzkrājumi tiek investēti citu valstu attīstībā, vai var pazust biržu spekulācijās”. Pie katra ievestā produkta būtu piestiprināma neliela uzlīme: “Pērkot šo produktu, Tu atbalsti X valsts ražotājus un atņem darbu pašmāju ražotājam”, “Pērkot šos produktus un pakalpojumus, Tu iznīcini savu bērnu nākotni” utt. Diemžēl pat mūsu “nacionālā buržuāzija” uz kaut ko tādu nav spējīga, jo pati degradējusies līdz kompradoru līmenim un iesaistījusies ārvalstu korporāciju apkalpošanā.

Kā Austrumeiropa nonāca finanšu atkarībā

Ja jāatbild īsi, tad – pieņemot “Vašingtonas konsensa” noteikumus (interesenti var palasīt kaut Vikipēdiju angļu valodā - The Washington Consensus). Tas notika jau 1990. gadu sākumā, kad Latvijā un citur ieradās SVF un Pasaules bankas konsultanti, kā arī “tirgus ekonomikas” un “atvērtās sabiedrības” eksperti no trimdas tautiešu aprindām. Liberalizēt, liberalizēt, liberalizēt! Liberāls ir atvasinājums no vārda Liberty, kas latviešu valodā nozīmē brīvību. Propagandisti šo brīvību solīja mums katram, bet domāta bija brīvība globālajām korporācijām. Pārējiem – tikai putna brīvība.

Ja par atvērtību, tad vispirms bija jāatver Latvijas robežas Rietumu korporāciju produkcijai un investīcijām, bet jānostiprina austrumu robežas. Vienlaikus bija jāveic gandrīz totāla privatizācija (valsts neiejaukšanās ekonomikā), kā arī krasi jāsamazina valsts sociālie izdevumi (to sauca par šoka terapiju) un jāpārtrauc jebkāds protekcionisms un valsts subsīdijas tautsaimniecībai. Vienlaikus bija jāliberalizē arī finanses – t.i., jāievieš ārvalstu korporācijām nepieciešamais monetārais un fiskālais režīms. Monetārais režīms nozīmēja, ka nacionālās valūtas (mums tāda bija, to sauca par latu) emisijas apjoms nedrīkst pārsniegt zelta un konvertējamo Rietumu valūtu rezervi Latvijas Bankā. Šis režīms brīnišķīgi pastiprināja šoka terapijas efektu, jo aptuveni 1990. gadu vidū vairs nebija naudas nekam: nebija naudas skolotāju, mediķu un rūpnīcu strādnieku algām, nebija naudas, ko samaksāt zemniekiem par nodoto produkciju, nebija naudas ceļu remontam un infrastruktūras objektu uzturēšanai, nebija naudas pat valsts iestāžu elektrības rēķiniem. Pirmās komercbankas organizēja noguldījumu piramīdas, bet kredītus izsniedza par astronomiskiem procentiem, kas nebija piemēroti ražotājiem. Repšes “stiprais lats” maksimāli veicināja importu un kontrabandu, bet paralizēja eksportu (ja neskaita lētās izejvielas).

Tā kā savu naudu emitēt nedrīkstēja, naudu varēja iegūt divos veidos: 1) aizņemoties no Rietumiem; 2) pārdodot savus resursus ārzemniekiem. Tieši tā tas arī tika darīts. Un vienlaikus 1995. gadā tika noslēgts asociācijas līgums ar ES un sākta eirointegrācija, kas formāli noslēdzās ar Latvijas iekļaušanu ES 2004. gadā. Pirms formālās iekļaušanas ES vietējā “Eiropas kustība” sāka pirmsreferenduma propagandas kampaņu, kurā solīja “Eiropas naudas plūdus”, kā arī iespēju strādāt un mācīties Eiropas Savienībā.

Savu solījumu viņi turēja. Eiropas naudas plūdi patiešām nāca, bet galvenokārt patēriņa kredītu un nekustamā īpašuma burbuļa formā, kas savukārt izraisīja inflāciju un t.s. treknos gadus. Patēriņa kredīti bija domāti Rietumeiropas korporāciju produkcijas iepirkšanai, bet nekustamo īpašumu burbulis izraisīja inflāciju un pēc plīšanas – krīzi ar visiem tās jaukumiem, no kuriem vēl arvien neesam atguvušies un ES noteikumu ietvaros neatgūsimies nekad. Toties Latvija kļuva par vienu no lielākajām lētā darbaspēka (savu jauniešu) eksportētājām. Neatpaliek arī mūsu Austrumeiropas kaimiņi: darba dienestā (paralēles ar darba dienestu II pasaules kara laikā) uz Rietumiem devies arī aptuveni miljons lietuviešu un vairāki miljoni poļu. Par igauņiem dzird mazāk, jo viņi savu darba dienestu veic pārsvarā radniecīgajā Somijā. Turpinoties Ukrainas dezintegrācijai, varam sagaidīt, ka leģendāros poļu santehniķus Rietumeiropā izkonkurēs ukraiņu santehniķi, kuri būs ar mieru strādāt vēl lētāk.

Tas arī īsumā viss par mūsu Eiropas sapni, kas jau ir izsapņots, lai gan turpinām sapņot. Uz tādiem infantiliem sapņotājiem tad arī balstās t.s. Rietumeiropas labklājība un austrumnieku tik lolotais Eiropas dzīves līmenis. Ja sastāda bilanci – nevis Eiropa uztur Latviju, bet Latvija uztur Eiropu!

Bet padomājiet, kāda šodien būtu Latvija, ja mēs šos 25 gadus būtu sargājuši savu neatkarību un, balstoties uz saviem spēkiem, resursiem un entuziasmu, 25 gadus būtu cēluši savu valsti? Taču šāda iespēja ir neatgriezeniski pagājusi. Tikai alternatīvajā vēsturē var fantazēt par to, kas būtu, ja būtu.

Attēls - Matt Kenyon

Novērtē šo rakstu: