Egila Levita kancelejas darbinieku algas ir tik mazas, ka drīz viņus piemeklēs bads
Elita Veidemane, Neatkarīgā08.05.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ordeņu šķinda Rīgas pilī, Kremļa atbalstītāju bļaurības Esplanādē un “gatavošanās” 9. maija pseidosvinībām – tas viss nomāca kādu svarīgu faktu, ko pamanīja vien rūpīgi politikas vērotāji. Kārtējais algu paaugstinājums! Šoreiz Valsts prezidenta kancelejai (VPK).
Valsts prezidenta kanceleja 2023. gada budžetā pieprasīja 586 117 eiro kancelejas darbinieku atalgojuma palielināšanai, kaut gan amata vietu skaits nebija mainījies: to bija 61, valsts prezidentu ieskaitot. Uz raidījuma “Kas notiek Latvijā?” jautājumu - kāpēc tāds pieprasījums? - VPK atbildēja: “Kanceleja lēma lūgt papildu finansējumu, lai paaugstinātu atalgojumu līdz konkurētspējīgam līmenim.” Tā sacīt, “kapacitātes stiprināšanai”, jo izskatās, ka bez šīs kapacitātes Valsts prezidenta kancelejas darbinieki drīz sāks pampt no bada. Bet konkurētspējīgais līmenis tomēr ir visai trekns.
Citas valsts iestādes uz tādām algām pat nevar cerēt. Laikam VPK ir tik ļoti prestižs darbs, ka nepieciešams arī attiecīgi augsts atalgojums? Izrādās, viss ir tieši otrādi. VPK Mediju centra vadītāja Justīne Deičmane augšminētajam LTV raidījumam rakstiski atbildēja: “Darba slodzes un atalgojuma nesabalansētības dēļ pēdējos gados darba tiesiskās attiecības ar kanceleju ir pārtraukuši vairāki augsti kvalificēti darbinieki - juristi, konsultanti, komunikācijas speciālisti, informācijas tehnoloģiju speciālisti, tehniskā nodrošinājuma speciālisti. Arī meklējot jaunus darbiniekus, kanceleja ir saņēmusi atteikumus nekonkurētspējīgas darba samaksas dēļ.”
Interesanti, ar kādu valsts pārvaldes amatu algām tika salīdzinātas šīs “nekonkurētspējīgās algas”, vidēji - 4368 eiro mēnesī? Šāda samaksa valsts pārvaldē ir ļoti augsta, tā apsteidz Valsts kancelejas un Augstākās tiesas darbinieku algas. Algas atpalicējos palikuši arī Saeimas darbinieki... Būtu interesanti uzzināt arī, kuri bijuši tie superprofesionāļi - juristi, komunikācijas speciālisti utt. -, kas aizgājuši “zemās algas” dēļ? Un kuri ir atteikušies nākt, kad tos aicināja Valsts prezidenta kanceleja?
Bet daži joprojām ir palikuši, jo viņus acīmredzot apmierina “nekonkurētspējīgā darba samaksa”. Piemēram, Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Andris Teikmanis un Valsts prezidenta padomnieku biroja vadītāja Sarmīte Ēlerte - ar atalgojumu no 5189 līdz 5986 eiro. Publiski pieejama arī informācija par to, cik saņem prezidenta padomnieki: vidēji 4299 eiro mēnesī. Nez, cik intensīvs ir šo padomnieku darbs un cik vērtīgus padomus viņi ir devuši valsts prezidentam? Reizēm gan izskatās, ka šie padomi ir bijuši, maigi sakot, tizli...
Varam vien iedomāties, kādas trauksmes sirēnas ir ieslēgušās “mazo algu” saņēmēju galvās, jo jauna valsts prezidenta ievēlēšanas gadījumā šis kancelejas sastāvs - visticamāk - tiks nomainīts. Un varbūt pat skaitliski samazināts, jo nav skaidrs, kas šajā kancelejā darāms, piemēram, deviņiem komunikāciju un sabiedrisko attiecību speciālistiem vai astoņiem speciālistiem, kuri nodrošina valsts prezidenta padomnieku atbalstu - lai arī ko tas nozīmētu.
Lai nezaudētu silti ieziepētās vietas, iespējams, ka svarīgākie kancelejas darboņi veic visu iespējamo, lai viņu dienaskārtībā nekas nemainītos, proti, lai savā vietā paliktu Egils Levits un lai savā vietā līdz ar to paliktu arī kancelejisti.
Viens otrs politisko intrigu vīšanas un politpirkšanas/pārdošanas speciālists šajā kancelejā ir pat neatsverams, jo vajag taču nodrošināt pareizos varas akcentus: tāpat kā Latvijas valdību vada Valsts kanceleja (to īpaši skaidri varējām vērot kovidlaikā), izskatās, ka arī valsts prezidenta institūciju vada Valsts prezidenta kanceleja. Nu kas gan var būt labāks par šo?
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
