Iesaki rakstu: 
Domburšovs nāca ar mielēm par mūsu veselības aprūpi. Jānis Domburs, kā allaž izcili pievilcīgs, šarmants un žurnālistiski nekaunīgs, īpaši spēlējoties ar „aizliegtajiem paņēmieniem” – izvelkot un uz galda noliekot ortozi. Veselības ministrijas puiši kā bāra bērni, bez māmiņas Ingrīdas Circenes atsūtīti nopēršanai.
Māris Taube – izcils psihiatrijas profesors (kā ierēdnis – Nacionālā veselības dienesta direktors) - kā skolas puika ielikts kaktā, spiests taisnoties par naudiņas dalīšanu. Renārs Putniņš – Stradiņa slimnīcas neiroķirurgs, iecelts par Veselības ministrijas parlamentāro sekretāru, atstāts par ministrijas galveno politisko amatpersonu un neapmācīts, ka nevajag smagi slima bērna mātei uzmākties ar stāstiem par sava bērna veselības stāvokli. Tiesa, vēlāk Domburšova gaisotnē pilnībā apklusa un radīja par sevi labu iespaidu, vadoties pēc principa „klusēšana ir zelts”. Bet pēc tam – visgudri latviešu interneta delfisti un tviteristi, kas visus gatavi noliet ar dubļiem, kas ne tikai nedzird to, ko profesors saka, bet pat nav mēģinājuši klausīties.
Tēma – labdarība veselībai - būtiska ir ne tikai Latvijā, bet pat bagātās valstīs. Naudas veselības aprūpei nepietiek nekur, pat valstīs, kur budžets spēj tam izdalīt desmitkārt vairāk vidēji uz vienu iedzīvotāju. Sabiedrības veselības globālās attīstības un medicīnas panākumu dēļ strauji pieaug katra individuāla cilvēka dzīves ilgums un sabiedrības iedzīvotāju mūža garums kopumā. Dzīves ilgums kopš 1990. gada ir pagarinājies vidēji par vienu gadu četru gadu laikā. Sabiedrībā pieaug vecu ļaužu īpatsvars.
Medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami. Katrs indivīds mūsdienās pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu. Proti, neatkarīgi no tā, cik čakli cilvēks maksā nodokļus, savas dzīves pagarināšanai viņš pretendē uz visu nodokļu maksātāju naudu. Jebkurš resurss – mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda -, kas tiek ieguldīts veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā, pagarina cilvēka dzīves ilgumu un uzlabo dzīves kvalitāti.
Nesen Latvijas iedzīvotāji ziedoja naudu – 120 tūkstošus kādai meitenei ar plaušu artēriju hipertenziju, lai viņai Austrijā varētu pārstādīt plaušas. Šādu naudas summu varētu ieguldīt citu cilvēku ārstēšanā, piemēram, savlaicīgi diagnosticēt 50 cilvēkiem vēzi, paspēt viņus izoperēt. Jautājums patiesībā nav par to, vajadzēja vai nevajadzēja pārstādīt šai meitenei plaušas. Jautājums ir – šo pašu operāciju varēja veikt par ievērojami mazāku summu Tartu vai Grodņā, bet vēl lētāk būtu atvest vienu profesoru no Vīnes, otru no Tartu, un veikt transplantāciju pie profesora Romāna Lāča vai Pētera Stradiņa tepat Rīgā.
Problēma – Latvijā Veselības ministrijā nevienam nav lāga nojausmas par medicīnas attīstību. Esmu kardioloģe, bet strādāju ar sirds slimniekiem rehabilitācijas periodā. Tādēļ visvairāk satrauc tieši šajā jomā notiekošais. Visdažādākās labdarības institūcijas vāc naudu, ziedojumus bērnu rehabilitācijai, ko parasti veic „unikāli speciālisti” Vācijā, Dānijā vai Ukrainā. Nelaime tā – būtu šī nauda mūsu sistēmā, par to tepat Vaivaros vai Traumatoloģijas slimnīcas rehabilitācijas nodaļā varētu izdarīt daudz vairāk un daudz kvalitatīvāk.
Vai Jūs esat pamanījuši, ka nekad neviens labdarības pasākums neatskaitās par iepriekšējo gadu „panākumiem”? Es saprotu, ka iepriekšminētie delfisti un tviteristi jau šobrīd klaudzina klaviatūras, mani kritizējot. Tomēr būtu pateicīga, ja šo rakstu Jūs izlasītu līdz galam.
Lielā mērā veselības labdarība nav Veselības, bet Labklājības ministrijas joma. Pasaules Veselības organizācija jau sen definējusi, ka veselība ir fiziska, garīga un sociāla labklājība, nevis tikai vesela sirds vai vesela kāja. Latvijas šībrīža traģēdija – mēs neskatāmies uz cilvēku vai pacientu kopumā, bet tikai uz vienu orgānu, vienu sistēmu. Vēl trakāk – mēs medicīnā vispār nepamanām pacientu kā tādu, bet runājam tikai par naudas trūkumu vai loģistikas aktivitātēm – no kurienes uz kurieni pacientu nosūtīt.
Savulaik Veselības ministrijas nebija, bet lielajā labklājības sistēmā veselībai bija pabērna loma. Pašlaik veselībai ir pabērna loma visā Latvijas ekonomikā kopumā. Atdaloties no labklājības, pilnībā pazuda sasaite, kas sociālajai sfērai varētu likt rūpēties par cilvēka veselību. Smalkos vārdos to mēdz saukt par „sociālo determinanci”.
Pārticis cilvēks jebkurā pasaules valstī vidēji dzīvo ilgāk par nabago. Cilvēks ar augstāko izglītību jebkurā pasaules valstī dzīvo ilgāk par nemācīto. Sportiskais jebkurā pasaules valstī dzīvo vidēji ilgāk par resno un mazkustīgo. Veselība nav tikai Veselības ministrijas uzdevums – tā ir visas valsts problēma.
Atgriezīšos pie Domburšova. Sāpīgākais šajā sarunā bija atziņa, ka visi sarunas dalībnieki bija gatavi izdalīt konkrētas lielas summas no kopējās nodokļu maksātāju naudas atsevišķu cilvēku ārstēšanai, bet neviens pat neieminējās, ka budžetā vajadzētu nodalīt arī konkrētas ailes visu iedzīvotāju veselības izglītošanai, veselīga dzīvesveida implementēšanai, primārai palīdzībai un rehabilitācijai pēc slimības – salīdzinoši lētiem pasākumiem, kas ļautu mūsu iedzīvotāju kopējo veselības stāvokli uzlabot un ļaut Latvijas iedzīvotājiem dzīvot tikpat garu un kvalitatīvu mūžu kā skandināviem.
* kardioloģe ar 20 gadu stāžu rehabilitācijas iestādēs
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
