Dombura raidījumi ir viena valdošās varas ordeņota kunga izmeklējoša pašapmierināšanās uz raidījuma viesu un visas tautas kā sabiedrisko mediju pasūtītāja rēķina
Jāzeps Baško, juniors16.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jānis Domburs ir publiski sašutis, ka ministru prezidents Krišjānis Kariņš ir nosaucis viņa raidījumu par “izklaides šovu”. Premjeram šajā vienā atziņā ir grūti nepiekrist.
Kā lai citādi nosauc raidījumu, kurā vadītājs runā vidēji vairāk nekā visvairāk runājušais raidījuma viesis. Tas izriet no raidījuma formāta. Piemēram, ja uz šovu uzaicina raidījumam “Kas notiek Latvijā” tipisko skaitu viesu — astoņus, kuriem katrai replikai dod, piemēram 2 minūtes, tad vadītāja jautājums vai komentārs starp dalībnieku uzstāšanās reizēm nedrīkst pārsniegt 15 sekundes.
Ja savos agrākajos veidolos raidījums visvairāk cieta no šīs matemātiskās nepielūdzamības, pēdējā reinkarnācijā Dombura raidījumi ir viena valdošās varas ordeņota kunga izmeklējoša pašapmierināšanās uz raidījuma viesu un visas tautas kā sabiedrisko mediju pasūtītāja rēķina.
Nevar noliegt, ka Domburs un citi pratinošie viņa amata brāļi un māsas uzdod jautājumus, uz kuriem der zināt atbildes, bet skatītājam nerodas pārliecība, ka jautātājus galvenokārt motivētu kas vairāk par vēlmi vienkārši pierādīt, ka paši ir gudri un pamatīgi sagatavojušies, kamēr viesi ir neaptēsti muļķi vai nelieši.
Dombura, Bērtules (arī LTV), Jansones (Latvijas radio), Dragiļevas, Lastovskas (abas Delfi) un līdzīgu aktīvistu jautājumi politiķiem ir vērsti nevis uz to, ko mēs, politiskās arēnas dalībnieki, gribam un varam izdarīt un kā mēs to paveiksim, nevis uz to, ko varbūt pārprotam viens otrā, nevis uz to, kā vienoties, bet ir vērsti uz to, kā kolektīvi pasmīnēt vai pēc iespējas efektīgāk nodemonstrēt, ka nepareizie viesi ir patiešām nepareizi un iedzīvināt skatītājos sajūtu, ka raidījumu vadītāju aktīvistu pārstāvētie uzskati un plāni ir sabiedrībā plaši pieņemti un pašsaprotami.
Domburs ne tuvu nav dedzīgākais starp aktīvistiem, un daļa no kritikas vairāk attiecas uz viņa amata māsām, bet fakts, ka Domburs ir uzrakstījis publisku vēstuli, kurā mēģina pārliecināt, ka viņa raidījums nav izklaides šovs, ilustrē visai aktīvistu ģildei piemītošo paškritikas trūkumu.
Lai saprastu problēmu, palūdziet kādam no nosauktajiem žurnālistiem pārstāstīt aktuālo “nepareizo” uzskatu paudēju apsvērumus un nodomus. Vai viņi spēj reprezentēt otras puses redzējumu, nenorakstot viņus kā mazāk izglītotus, mazāk racionāli vai kritiski domājošus vai vienkārši ļaunuma iemiesojumus? Pavērojiet, vai kāds no nosauktajiem vadītājiem vispār spēj novadīt raidījumu, tā arī neatklājis savus personīgos uzskatus, nepārtraucis atbildētāju un neizvirzījis apsūdzības, uz kurām viesim nav tehnisku iespēju atbildēt?
Tā vietā, lai izvairīgu atbildi izmantotu par atspēriena punktu rakt dziļāk vērtību jautājumu virzienā, aktīvisti kompulsīvi atkārto vienu un to pašu jautājumu un spītīgi pārmet neatbildēšanu (par politiķu pienākumu atbildēt uz attieksmju jautājumiem šai slejā jau tika rakstīts pirms dažām dienām).
Šķiet, ka vairums ceturtās varas pārstāvju savu arodu ir apguvuši ar imitācijas metodi, tā arī īsti neizprotot, kāds ir cēlākais nolūks viņu nodarbei. Pavērojiet, vai aktīvisti spēj interpretēt izvairīgu atbildi un pieiet jautājumam no citas puses, piemēram, mēģinot apelēt pie augstākām vērtībām, kuras atbildētājs atzīst un tāpēc varbūt piekristu atbildēt uz šīs vērtības attiecinājumu uz konkrēto problēmu. Pavērojiet, vai jautātājs vispār spēj kaut ko paņemt no izvairīgās atbildes, ar ko attīstīt sarunu.
Aktīvistiem nav skaidrs konstitucionālais ideāls, kā vārdā viņi rīkojas. Viņi vienkārši veido šovu. Viņi zina, ka Džeremijs Paksmans reiz kā āmurs kādam britu politiķim atkārtoja vienu un to pašu jautājumu 12 reizes. Ja savas karjeras laikā viņi līdz tam nonāks, gan jau kāda aktīvistu asociācijas balviņa atlēks.
Cik bieži pēc šiem pratinātāju raidījumiem skatītājam rodas sajūta, ka kaut kas nu ir kļuvis skaidrāks un vienojošāks? Skaidrība un vienotība nenozīmē jautājuma vienkāršošanu vai vienas versijas pieņemšanu. Tā ietver arī otras puses prasību leģitimitātes atzīšanu un izpratni, ka vienošanās varbūt uzreiz nemaz nav iespējama.
Kā pozitīvs piemērs vismaz konstruktīvismā ir minams Armands Puče, kuru grūti pieskaitīt jaunā parauga pratinošajiem aktīvistiem. Viņš savā necilajā TV24 “Kārtības ruļļa” studijā spēj saaicināt visasākos idejiskos pretiniekus, bet vismaz pēc dažiem no viņa raidījumiem paliek sajūta, ka ir, uz kā būvēt. Arī viņa raidījums ļauj atklāt nekompetentus darboņus, bet tos skatītājs atklāj pats bez vadītāja palīdzības, jo nekas neatklāj tukšmuldētājus labāk, kā iespēja viņiem izteikties bez ierobežojumiem.
Viens no šīs nedēļas populārākajiem ierakstiem tviterī šonedēļ (vairāk nekā 650 tīkšķu) skanēja šādi:
“Interesanti vērot, kā ļaudis šūmējas par to, ka Kariņš neapmeklē noteiktus raidījumus. Man arī būtu žēl savu laiku tērēt uz bezsakarīgu vāvuļošanu. Tāpēc atbalstu šādu nepopulāru pieeju.”
Aktīvisti ir tik tālu nolaiduši savus šovus, ka pat tvitera pilsoniski aktīvais kolektīvs atzinīgi novērtē premjeru, kurš faktiski piesmej demokrātisko procesu. Par Kariņu gan runāsim atsevišķi.
Nobeigumā citāts no “Kodoka” priekšvēlēšanu debates, kurā Aleksandrs Kiršteins par sabiedriskajiem medijiem teica šādi:
“Latvijā nav neviena sabiedriskā medija. […] Ir jāpasaka godīgi. Tā ir simtprocentīga valsts televīzija vai radio, ko ir privatizējusi šaura cilvēku grupa ar liberāliem uzskatiem.”
Seko mums 
Centrālā vēlēšanu komisija ceturtdien, 16. novembrī izlēma laikā no 2023. gada 7. decembra līdz 2024. gada 5. janvārim rīkot parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētā likumprojekta “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu.
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
