Divi vienā

Ja ir cerība, ka varu vismaz vienu cilvēku laikus brīdināt, vismaz vienu nelaimi novērst, vismaz vienu muļķību nepieļaut, tad rakstu cerībā, ka tā arī būs. Un gadās, ka manas cerības piepildās. Arī aklai vistai gadās kāds grauds, ja tā neatlaidīgi knābā.

Es neesmu profesionāls žurnālists, nekad šo arodu neesmu mācījies, neesmu arī profesionāls teātra kritiķis vai politiskais aplūkotājs. Esmu tikai cilvēks, kurš nav spējis un pratis izmantot tās iespējas, kuras man nejaušība vai liktenis ir devis.

Manas personiskās neveiksmes un neizdarības ir devušas nepieciešamās atziņas un pieredzi, lai ar tām dalītos, lai ar to palīdzību brīdinātu, novērstu vai nepieļautu.

Šai rakstā paustais var daudziem likt domāt, ka tas uz viņiem neattiecas, ka minētais jūs neskar. Jums ir tiesības uz tādu attieksmi, bet tas neliedz man par to rakstīt.

Pamācības

Nav laikam neviena vīriešu dzimtes un bieži arī sieviešu dzimuma cilvēku, kuri jaunībā nebūtu kaut dienu nodarbojušies ar kādu no cīņas veidiem. Nav neviena, kurš nebūtu kaut pagalma līmenī mācījies atvairīt sitienu, sist tā, lai krīt, un dažādus paņēmienus pret uzbrucēju ar nazi. Divdesmit pirmajā gadsimtā tīmeklī ir gana daudz dažādu video pamācību par to.

Neskatiet tos, pirmkārt, tā jūs saīsināt savu dzīvi, jo izniekojat tai atvēlēto laiku, otrkārt, tāpēc, ka tie nevis palīdz, nevis iemāca, bet labākajā gadījumā maldina. Šie video ar ļoti retiem izņēmumiem ir būvēti pēc principa, ka skatītājs ir nejēga, nekad nav kāvies un nekad nav sists.

Kāpēc uzdrošinos to apgalvot? Neesmu liels cīņas veidu speciālists, bet pat ar manām niecīgajām zināšanām un nelielo pieredzi pietiek, lai apgalvotu, ka visi cīņas paņēmieni, kurus apgūsiet no TV ekrāniem, jums nepalīdzēs.

Līdzīgi kā jūs nepaslēpsieties un jūs izsekos, ja tas kādiem būs nepieciešams. Jūs varat atteikties no visiem modernajiem sakaru līdzekļiem, aizlīmēt logus un noblīvēt durvis, jūs vienalga noklausīsies, ja kādam būs nepieciešams zināt, ko runājat. Varat aprīkot savu dzīvesvietu ar vislabākajiem seifiem, ja kādam būs ļoti nepieciešams tajā ielūkoties, jums palūgs atslēgu vai ļaus atslēgt pašam. No šāda lūguma jūs nespēsiet atteikties vai to nepildīt.

Paņēmieni

Ja jums uzbrūk ar nazi vai kādu citu auksto ieroci, par šaujamieročiem šoreiz ne, kaut šeit rakstītais pilnībā attiecas arī uz šādiem ieročiem, ir tikai divi paņēmieni, kā aizsargāties.

Daži riskanti paņēmieni ir profesionāļiem, bet visiem pārējiem ir tikai viens slepenais paņēmiens – bēgt, cik spēka, neatskatoties un skaļi kliedzot...

Neskaitāmās filmās un pamācībās jums iestāsta, ka uzbrucējs ar nazi spēj veikt tikai noteiktas kustības ar roku un ka tam plaukstas locītava ir stīva. Ka varat satvert aiz rokas uzbrucēju un tam atņemt nazi. Tas ir vairāk nekā naivi.

Jūs nekad nespēsiet pretoties tam, kurš uzbrukumam ir gatavojies, trenējies un kurš to mērķtiecīgi dara. Viņš uzbrūk negaidīti, pat no slēpņa. Viņš nestāv un negaida, kamēr pielietosiet paņēmienu, viņš ieroci slēpj. Dūrienu uztraukuma dēļ jūs pat varat nepamanīt. Tikai, kad noasiņosiet, pamanīsiet, ka esat sadurts.

Ja uzbrucējs jums draud ar nazi, tā ir pazīme, ka savainošana nav galvenais. Viņš grib jūs nobiedēt, lai jūs pakļautos viņa gribai. Bet, ja nolūks ir nogalināt vai savainot, viņš to izdarīs nemanāmi, un pret to nepalīdz pat bēgšana. Jūs nevarat visu dzīvi bēgt. Kādreiz ir jāapstājas, kādreiz ir jāiekāpj transportā, kādreiz ir jāatver durvis. Un šais minētajos un ļoti daudzos neminētos brīžos jūs esat pilnībā neaizsargāts.

Pret uzbrucēju ar nazi nav paņēmienu. Visi, kuri jums īpaši internetā vai publikācijās tādas lietas māca, patiesībā pietuvina jūs nāvei.

No teiktā jāsecina, ka šādam draudam esam pakļauti visi, un pret to nav zāļu. Ap mums ir daudz lietu un norišu, kuras mēs nespējam ietekmēt un kuras nespējam novērst. Varam censties dzīvot tā, lai būtu pēc iespējas mazāk jāpārvietojas vientuļās ielās, tumšās stundās, un tādejādi mazināt apdraudējumu, bet izvairīties pilnībā no tā mēs nespējam. Neviens. Jo noziedzniekam ir vienalga, kas jūs esat, uzbrukuma brīdī ir tikai viņš un jūs. Un, vai jums ir ģenerāļa uzpleči vai atslēdznieka ietērps, tas viņam ir vienaldzīgi. Esat tikai laupījums vai upuris, kurš iekļuvis uzbrucēja nagos.

Ietekme

Vai jūs bieži nonākat pie atziņas, ka būtībā mēs ļoti niecīgi varam ietekmēt savu dzīvi? Vai atzīstat, ka no mums mūsu dzīvē ir ļoti maz kas atkarīgs. Pat, vai laikus nokļūsim darbā, ir atkarīgs ne tik no tā, cikos piecelsimies, bet arī no tā, vai sabiedriskais transports atnāks un būs laikā.

Dzirdu jau sašutušas balsis par to, ka arī viens ir karotājs, ka cilvēks var ļoti daudz, ir tikai jādomā labas domas...

Pirmkārt, šie gudrinieki nemaz tik gudri nav ir no tās kompānijas, kuri māca pretoties uzbrucējam ar nazi, pielietojot kādus internetā demonstrētus paņēmienus, no tās kompānijas, kuri apzināti vai neapzināti maldina.

Jūs varat domāt kādas domas gribat un varat pat nedomāt, jūs nevarat ietekmēt ne satiksmes noteikumus, ne nodokļu apmērus, ne apturēt karus. Jūs varat tikai ievērot satiksmes noteikumus vai maksāt sodus par pārkāpumiem, maksāt nodokļus vai izvairīties un būt sodītiem. Jūsu pienākums ir piedalīties karos, bet ne lemt - karot vai ne. Šo profesionāls žurnālists pateiks inteliģentāk, dziļdomīgāk un, neaizvainojot vārgo cilvēciņu, bet es mauju, kā protu. Jums ir tiesības to nelasīt.

Šo rakstu varētu sadalīt divos, bet, tā kā tajos ir par vienu un to pašu būtību, tad šoreiz divi vienā. No vieglāk saprotamā pie sarežģītākā.

Ja nažu pielietošanu un daža ļaundara uzvedību vismaz teorētiski mēs varam kaut nedaudz ietekmēt, tad kodolieroču esību un pielietojumu mēs nespējam ietekmēt nekā. Neesmu pārskaitījis auksto ieroču skaitu, bet, ja malkas skaldīšanai paredzētais rīks bez īpašas pārbūves un pielāgošanas ir izmantojams arī kā slepkavības ierocis, tad kodolgalviņa nav izmantojama nekam citam, kā tikai iznīcināšanai. Viņai nav cita pielietojuma. Tikai nestāstiet, ka ar kodolenerģiju var ražot arī elektrību, pārvietot kuģus... Var, bet kurš saprātīgs cilvēks ražos kodolgalviņu un tad to pārveidos par elektroģeneratoru?

Rīki

Lai tiktu pie šādiem rīkiem, ir jābūt izglītotam, zinošam un ar ietekmi valstī. Muļķis un nejēga ar šādām spējām nav apveltīts. Pat slikti vadoņi nemēdz būt muļķi.

Vai zināt, kāpēc vēl nav sācies kodolkarš? Tāpēc, ka tas nav karš, bet kolektīva pašnāvība, kurā uzvarētāju nebūs. Šo ieroču ir saražots tik daudz, ka tie no ieročiem bija pārtapuši par mieru uzturošiem un savaldošiem rīkiem.

Tikko rakstīju, ka tie, no kuriem ir atkarīgs, vai šādus ieročus izmantos, nav muļķi. Viņi zina, ar ko tas beigsies viņiem pašiem. Atceramies, ko nodarīja pasaulei viena kļūme Černobiļā! Iespējams, ka viņi ir nelieši, bet ne muļķi. Tāpēc kodolkara nebija? Viņi rūpējās par to, lai tas nesāktos arī kļūmes vai nejaušības dēļ.

Cik tad šo cilvēces eksistenci apdraudošo ieroču bija un ir, kā arī kādas vienošanās to skaitu regulē?

Pavisam nesen Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka ASV vienpusēji izstājas no Līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju. Pēc dažām dienām nāca klajā Kremlī filmēta īsfilma, kurā Krievijas prezidents Vladimirs Putins, Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs un Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu it kā sprieda, ko tagad darīt, ja ASV tā izrīkojas. Īsfilmas varoņu vājās aktiera dotības kompensēja lemtā svarīgums, un tāpēc skatītāji vairāk centās saprast, kas ir noticis un notiek, nevis to, kāda līmeņa aktieri īsteno režisora ieceri.

Šai filmiņā, kuru noskatījās daudzi miljoni skatītāju, filmas varoņi bija spiesti izstāties no līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju, jo, ja jau Donalds tā, tad mēs arī. Kas - mēs sliktāki, vai? Filma beidzas ar draudiem cilvēcei, ka Krievija turpmāk izgudros un ražos jaunas raķetes, ar to rēķinieties un sāciet jau baidīties! Paši vainīgi!

Ko no tā var secināt, atmetot daiļrunību. Iespēja, ka notiks kodolkarš, ir kļuvusi reāla, un kodolieroči vairs nav stabilizējošs faktors. Ja līdz šim ražoja, lai atturētu pretinieku no uzbrukuma (tāpēc kodolieročus cenšas iegūt arī daudzas valstis, piemēram, Irāna, Ziemeļkoreja un citas), tad tagad, pat ja tām ir izdevies uzbūvēt kādas kodolgalviņas un pieskrūvēt dažām raķetēm, tas vairs negarantē, ka viņām neuzbruks. Laiki ir mainījušies.

Ar šiem lēmumiem ASV un Krievija mūs ir atmetusi vēsturē gandrīz par gadsimtu. Es nepārspīlēju, tas ir bīstami un nopietni. Ne tikai man, bet arī Latvijas prezidentam nejautās atļauju izšaut pirmo kodolraķeti. Mēs nelemsim, mēs izbaudīsim sekas.

Līdz šim pasaulē divas naidīgi noskaņotas valstis četrdesmit gadus vairoja kodolieročus un tad trīsdesmit gadus tos iznīcināja. Nu loks ir noslēdzies un sācies jauns. Cerība ir, ka kādai no pusēm pietrūks resursu šai sacensībā un tā būs spiesta sākt «pārbūvi», kā tas jau reiz bija, un mums būs iespēja atkal atmosties un pasludināt «atmodu».

Cik

Karību krīzes laikā pasaulē bija aptuveni trīsdesmit tūkstošu kodolieroču. Ar to pietiktu neskaitāmas reizes iznīcināt skaisto zemi, uz kuras dzīvojam. Leonīda Brežņeva norieta laikā jau bija piecdesmit tūkstoši kodolgalviņu. 1986. gadā vairāk nekā sešdesmit tūkstoši kodollādiņu!

Minētajos laikos dzīvoja ne tikai tie, kuri izgudroja, ražoja un ieviesa kodolieročus, bet arī tādi, kuri apzinājās, ka pat plinte, kura karājas uz sienas, var izšaut. Ņikitas Hruščova valdīšanas laikā kodolvalstis vienojās pārtraukt kodolizmēģinājumus ūdenī un gaisā. 1968. gadā, kad Padomju Savienībā jau valdīja Leonīds Brežņevs, vienojās neizplatīt kodolieročus, un 1972. gadā ieviesa ierobežojumus kodolbruņojuma skaitam. Piemēram, ja kāda no pusēm būvēja zemūdeni vai karakuģi ar desmit kodolraķetēm, tad tai bija pienākums likvidēt desmit raķetes, kas izvietotas uz zemes.

Šai pašā gadā tika parakstīts līgums par pretraķešu aizsardzības sistēmu izveidi. Tā sauktais pretraķešu līgums. Līgums noteica, ka līgumslēdzējpuses, kuras bija saražojušas desmitos tūkstošu kodolieroču, apņēmās turpmāk atteikties no pretraķešu aizsardzības. Puses apņēmās neaizsargāties pret iespējamiem raķešu uzbrukumiem! Kāpēc? Tāpēc, ka tikai tad, kad pusēm nav līdzekļu, ar ko aizsargāties, tās ir spiestas iznīcināt jau esošos kodolieročus un nodrošināt, lai cita līgumslēdzējpuse varētu to kontrolēt, iegūstot tādas pašas tiesības.

Šādas vienošanās, kuras rezultātā pusēm nav pretraķešu aizsardzības, samazina iespēju, ka kāda no pusēm varētu pirmā pielietot kodolieročus, jo šāds līgums garantē, ka kodolkara gadījumā abas puses ies bojā, un tas attur no uzbrukuma.

No bojāejas un kodolkara sākuma izdevās izvairīties. Bet pasaule bija mainījusies. Kodolieroči nu bija ne tikai Padomju Savienībai un Amerikas Savienotām valstīm, bet arī citām. Tas mainīja stratēģiju.

Septiņdesmito gadu beigās PadomjuSsavienības raķetes bija notēmētas ne tikai pa ASV, bet arī pret citām NATO valstīm, līdzīgi rīkojās arī ASV. ASV izvietoja kodolraķetes Eiropā un notēmēja uz padomju sadraudzības valstīm. Šai bruņošanās drudzī Padomju Savienība gadā izvietoja ārpus Padomju Savienības ap divsimt kodolraķešu.

1987. gadā ASV prezidents Ronalds Reigans un PSRS prezidents Mihails Gorbačovs noslēdza vienošanos, ka tiks iznīcinātas visas ar kodolgalviņām aprīkotās raķetes, kuru darbības attālumi ir no pieciem simtiem līdz pieciem tūkstošiem kilometru. Tās, kuras tika izvietotas Eiropā.

Līdz 1991. gadam šā līguma ietvaros Padomju Savienība iznīcināja ap 1800 šādu raķešu, bet ASV ap astoņsimt piecdesmit. Šai bruņošanās sacensībā tobrīd ASV bija atpalikušas no Padomju Savienības.

Tās bija būtiskas izmaiņas. Līdz 1987. gadam kodolieroču skaits pasaulē strauji auga, bet pēc R. Reigana un M. Gorbačova līguma parakstīšanas, tā skaits būtiski samazinājās.

Neilgi pirms PSRS sabrukuma, 1991. gadā M. Gorbačovs ar ASV paspēja parakstīt vēl vienu vērienīgu līgumu par starpkontinentālo stratēģisko kodolraķešu skaita samazināšanu. Saskaņā ar šo līgumu katrai no pusēm drīkstēja būt ne vairāk par sešiem tūkstošiem kodolgalviņu. Viss pārējais bija jāiznīcina. Ja 1986. gadā pusēm kopā bija sešdesmit tūkstoši kodolgalviņu, tad pēc jaunā līguma bija jāpaliek divpadsmit tūkstošiem kodolieroču.

Līdz 2001. gadam šis līgums tika izpildīts. Tad Boriss Jeļcins parakstīja nākamo līgumu par kodolieroču samazināšanu, un pēdējo līgumu parakstīja Dmitrijs Medvedjevs. Ja šis D. Medvedjeva līgums tiks izpildīts tad 2020. gadā ASV būs tikpat kodolieroču, cik bija 1953. gadā, bet Krievijai to būs tikpat, cik bija Padomju Savienībai 1960. gadā. Tas ir - katrai pusei 1650 kodolgalviņas.

Kontrole

Runa jau nav tikai par kodolgalviņu skaitu, bet arī par kontroles sistēmu. Atbruņošanās rezultātā valstis vienojas par ticamu un pārbaudāmu kontroli, no kuras izriet konsultācijas, novērošanas, inspicēšanas, novērošanas no satelīta un cits. Starp valstīm tiek izveidoti tieši šim nolūkam paredzēti sakari starp valstu vadītājiem un speciālistiem. Tiek izveidota stabila sistēma, kura pasargā no kodolieroču izmantošanas pat tad, ja kādam prātā jukušam ģenerālim šāda vēlme rodas. Ģenerālis spēj pavēlēt, bet, lai pavēles īstenojas, ir nepieciešami arī prātā jukuši izpildītāji, un šāda kontroles un sakaru sistēma samazina šo risku.

Un nu?

Kas ir noticis ar panākto? Vairāk nav nekādas vienošanās, nekādas kontroles, nekādas uzraudzības un ar laiku mazināsies arī izpildītāju saziņa. Pie kā tas var novest? Pie situācijas, kuras aprakstīju raksta sākumā. Mums var uzbrukt ar nazim līdzīgu priekšmetu raķetes izskatā, no kura neizdosies izvairīties nevienam. Tas ir tikai laika jautājums, dažu stundu vai minūšu, kad vairs nebūs, kam apdraudēt citus ar nazi. Mūsu vairs nebūs...

Es neapgalvoju, ka tā būs, bet uzsveru, ka tāda varbūtība pastāv gan.

Mēs tam pretoties nevaram un nespējam notikumus ietekmēt. Šai ziņā mēs esam nolemti nevis liktenim, bet nejaušības varai. Var, protams, organizēt manifestācijas, piketus, drukāt skaidrojošus un kauninošus bukletus, bet pret neliešiem tas nedarbojas. Nelieši jau tāpēc arī ir nelieši, ka viņi nebija mājās brīdī, kad dalīja kaunu...

Novērtē šo rakstu: