Dieva valstība

Daudzi ir dzirdējuši un lasījuši par Dieva valstību, bet vai daudz ir tādu, kuri saprot un zina, kas īsti ir Dieva valstība? Ko tas nozīmē? Kā šos vārdus jāsaprot?

Cilvēkam ir saprotams tikai tas, ar ko viņš ir saskāries. Ja viņš zina, kā izskatās krāsas, tad, lasot par krāsām, viņš spēj iztēloties un saprast lasīto; ja runa ir par mūzikas instrumentu skanējumu vai citām skaņām, kuras viņš ir dzirdējis, arī tad ir saprotams, kā tās skan. Bet Dieva valstību taču neviens nav redzējis, un tie, kas tajā nokļuvuši, no turienes neatgriežas, lai pastāstītu, kā tur ir.

Realitātē sanāk, ka tie ir tikai vārdi vai vārdu salikums, kas, iespējams, gudri izklausās, bet reāli ne ar ko neasociējas un nav saprotams. Arī es to redzējis neesmu.

Līdzības

Jēzus mācekļiem skaidroja, kāpēc viņš ar nejauši sastaptiem ļaudīm runā līdzībās: «Tāpēc, ka jums ir dots saprast Debesu valstības noslēpumus, bet viņiem nav dots. Jo, kam ir, tam tiks dots, un viņam būs pārpilnība; bet, kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas viņam ir. Es tādēļ runāju viņiem līdzībās, ka viņi redzēdami neredz, dzirdēdami nedzird, nedz arī saprot.

Attiecībā uz viņiem piepildīsies Isaja pravietojums, kas saka: «Ar dzirdi jūs dzirdēsiet, bet nesapratīsiet; skatīdamies redzēsiet, bet nesaskatīsiet. Jo šīs tautas sirds ir nocietināta, un ar ausīm viņi ir slikti dzirdējuši un savas acis aizvēruši, lai ar acīm neredzētu un ar ausīm nedzirdētu, un sirdī nesaprastu, un lai neatgrieztos, ka Es viņus dziedinātu. Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird!»

Patiesi, Es jums saku: daudzi pravieši un taisnīgie vēlējās redzēt to, ko jūs redzat, bet neredzēja, un dzirdēt to, ko jūs dzirdat, bet nedzirdēja. Tad nu klausieties līdzību par sējēju!

Pie katra, kas dzird Vārdu par Valstību un nesaprot, atnāk ļaunais un izrauj to, kas bija iesēts viņa sirdī. Šis ir tas, kas bija iesēts ceļmalā. Bet iesētais klinšainā vietā ir tas, kas Vārdu dzird un tūlīt ar prieku to pieņem, bet tam nav sakņu, viņš ir nepastāvīgs. Ja sākas spaidi vai vajāšanas Vārda dēļ, viņš tūlīt ieļaunojas. Bet starp ērkšķiem iesētais ir tas, kas Vārdu dzird, bet pasaules rūpes un bagātības viltība nomāc Vārdu, un tas paliek bez augļiem. Bet labā zemē sētais ir tas, kas Vārdu dzird un saprot, un nes augļus – cits simtkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus un cits trīsdesmitkārtīgus.»

Svētlaime

Dieva valstība ir pārdzīvojumu, sajūtu kopums, ko dēvējam arī par svētlaimi. Svētlaime ir saprotamāks apzīmējums Dieva valstībai. Tas ir sajūtu, nevis atrašanās vietas apzīmējums. Arī ieslodzījumā cilvēks mēdz būt brīvs un pat brīvāks par tiem, kuri viņu iesloga un uzrauga.

Kā pārliecināties, ka cilvēkam ir dvēsele? Par to, vai tā ir un kā tā jūtas, liecina mūsu sajūtas un uzvedība. Gadās, ka esam veseli, bet jūtamies slikti. Tā ir dvēsele, kas mums tā liek justies, pat ja ārsts secina, ka fiziski mums nekas nekaiš.

Ja jūtamies labi, – pat tad, kad no medicīniskā viedokļa esam neglābjami slimi, – arī tas liecina par dvēseles stāvokli. Pat nāvē ejot, cilvēks spēj izjust svētlaimi.

Svētlaime cilvēku piemeklē reti, tās ir īslaicīgas sajūtas un nemēdz ieilgt. Dievs mūs pietuvina sev, lai tādejādi padarītu stiprākus un labākus. Bet kas par daudz, tas par skādi. Tāpēc šajā dzīvē tikai nedaudziem ir lemts to izbaudīt. Cilvēks, kurš kaut reizi to ir pārdzīvojis, vairs no patiesības ceļa nav novēršams. Viņš to nespēj izstāstīt citiem un nespēj izskaidrot, bet tad ir tas stāvoklis, kad cilvēks saka – es neticu, es zinu!

Dieva tēls Svētajos rakstos simboliski attēlo Dieva valstības būtību, sakot, ka, Dieva valstībā nokļūstot, cilvēks atgriežas pazaudētajās attiecībās ar Dievu.

Tēva mājās

Kaut reizi dzīvē esam piedzīvojuši, kad paši bērnībā esam apmaldījušies – neklausot vecākiem, pārāk tālu aizskrējuši vai citu apstākļu dēļ pazuduši. Un, kad mūs atrod, mēs uz brīdi starojam svētlaimē. Mūs pat nebiedē gaidāmais sods par nepaklausību. Mēs priecājamies atgriezties tajās attiecībās ar vecākiem, no kurām paši aizbēgām. Tā arī cilvēks, nokļūstot Dieva valstībā, uz brīdi atgriežas tur, no kurienes pats izlēmis aiziet, sakot – es pats būšu kā dievs... Izrādās, ka būt kā dievam nav tas pats, kas būt pie Dieva. Izrādās, ka pašam zināt, kurp iet, nav tas pats, kad vecāki uzmana un pavada mūs ceļā. Vecāku uzmanīti, jūtamies daudz drošāk un pārliecinošāk. Bet gadās, ka ne tikai noklīstam lielveikalā, bet noklīstam arī dzīvē, morālē, pārkāpjam likumu un esam šo pārkāpumu seku varā, taču, ja tādā brīdī mūs atrod vecāki un atsvabina no mokām, ir jūtama svētlaime. Tas ir liels dvēseles pacēlums. Beidzot atkal esam tēva mājās!

Tāpēc daudzi, kuri ir atraduši Dievu, atgriezušies pie Tēva, nespēj valdīt asaras. Tādu pārdzīvojumu un dvēseles saviļņojumu cilvēks nespēj bez asarām izturēt, – tā ir iekārtotas mūsu dvēseles.

Pēc nāves, ja dvēsele atgriežas Tēva mājās, šī svētlaime ir mūžīga. Ar to arī izskaidrojama paradīzes būtība, ne jau ar piena upēm ķīseļa krastos...

Tāpēc daudziem lūgšanas prasa piespiešanos, bet dažiem tie ir svētki, jo viņi lūgšanu brīdī apmeklē Dieva valstību. Viņi alkst vēl un vēl piedzīvot šo tuvību ar Dievu.

Cilvēka radītajām labsajūtām un baudām ir sākums un beigas. Bieži tās ir nepatīkamas un sāpīgas beigas, kuru pamatā ir grēcīgas tieksmes un vēlmes, bet Dieva radītā svētlaime nebeidzas, – tā turpinās mūžīgajā dzīvē, nokļūstot Dieva valstībā.

Kad dvēsele ir atbrīvojusies no ķermeņa, tad svētlaime ir vēl spēcīgāka, jo tai vairs netraucē ne ķermeņa vēlmes, ne ierobežotās spējas, nedz arī dzīvības uzturēšanai nepieciešamās vajadzības. Nav vairs jātērē laiks miegam, darbam un citām lietām, kas paņem enerģiju.

Bet Dieva valstība nav garantēta visiem. Tā nav garantēta arī tiem, kuri ir kristīti un pat ievēro visas kristīgās tradīcijas un rituālus. Iespējams, ka Dieva valstību spēj sasniegt pat tādi, kuri par kristīgajām tradīcijām un pasaules skatījumu nemaz nav dzirdējuši un neko par to nezina.

Grēks

Svētlaimē dzīvoja Ādams, pirms krita grēkā. Grēks bija nevis ēst no kāda koka, bet runāt ar ļaunumu – čūsku. Rezultātā viņam bija jādodas prom no Tēva mājām. No šī brīža cilvēks sāka novecot, slimot un mirt. Atgriezties iepriekšējā stāvoklī var tikai, nonākot Dieva valstībā. Kamēr tur neesam nokļuvuši, varam dzīvot ilgāku vai īsāku laika sprīdi, varam būt materiāli nodrošināti vai nabagi, varam daudz slimot vai būt veselīgi, tomēr agri vai vēlu novecosim, slimosim un mirsim.

Grēkojot cilvēks, līdzīgi iepriekš minētajam bērnam, aiziet no Dieva, no Dieva valstības. Dievs nesēž uz mākoņa un nevēro cilvēku ar likumu grāmatu rokā. Tas nesalīdzina cilvēka rīcību ar grāmatā rakstīto. Viss ir paša cilvēka rokās – kā darīs, tā būs. Ja cilvēks nāks atpakaļ, Dievs atvērs durvis; ja ies prom, Dievs atpakaļ nesauks. Cilvēkam ir dota brīvība, un viņš to izlieto, kā māk.

Dieva atnākšanai pirms diviem tūkstošiem gadu nebija nolūks aizsargāt cilvēci, pārtraukt verdzības laikmetu, pabarot, izārstēt vai citādi aplaimot. Nolūks bija tikai viens – ļaut atgriezties:

«Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.

Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.» Lūkas 11:9-10

Tika radīta iespēja, un nu bumba ir mūsu laukuma pusē.

Tikai caur grēku nožēlu ir iespējams nokļūt Dieva valstībā. Tiem, kuri apgalvos, ka viņiem nav grēku un tāpēc nav arī ko nožēlot, ir jāizzin, kas ir grēks, jo saprast viņi to vēl nespēj. Kāda ir grēka definīcija? Vārds grēks grieķu valodā nozīmē – aizšaut garām mērķim. Jebkura darbība un doma, ar kuru nodarām pāri sev, ir grēks.

Nožēla

Brīnumi notiek pasakās, un par tiem ir rakstīts arī Bībelē, bet mūsu dzīvēs tie notiek ļoti reti. Brīnumi notiek negaidīti un pēkšņi. Bieži brīnuma tapšanas procesā paiet tik daudz laika, ka tas vairs mūsu izpratnē neiekļaujas brīnumu kategorijā.

Svarīgi šeit ir zināt, ko vēlamies, kā to sasniegt un tad atbilstoši šīm zināšanām rīkoties. Ļoti iespējams, ka rezultāts arī būs, bet ne dienas laikā un, iespējams, pat ne gada...

Kad cilvēks nožēlo un turpmāk tā vairs nedara, tad viņa dvēselē atbrīvojas vieta Dieva valstībai. Kad brīvas vietas būs diezgan, tajā sāks atgriezties Tēva klātbūtne un Dieva valstība. Jo vairāk vietas izbrīvēsim, jo tuvāk Dievam būsim.

Gadās, ka Dievs ļauj kādam izbaudīt svētlaimi uz īsu brīdi, ļaudams ielūkoties Viņa valstībā, lai stiprinātu, un tomēr darbs ir jādara cilvēkam pašam. Ar deklarēšanu vien ir par maz, vajadzīgi reāli darbi un apliecinājumi.

Grēku nožēla virza cilvēku uz Dieva valstību; grēku nožēla ir šīs virzības iniciators un dzinējs. Grēku nožēla sākumā izpaužas, kā cilvēka spēja ieraudzīt savus grēkus. Pēc tam savu grēku apzināšanās sāk cilvēku skumdināt un uztraukt, un viņš to pārdzīvo, līdz nonāk pie patiesas nožēlas. Viņš lūdz Dievu palīdzēt kļūt citādākam.

Kristību rituālam ir tieši tāda jēga. Kristoties cilvēks aicina Dievu: Dievs, palīdzi man kļūt citādākam, es esmu apriebies pats sev!

Kamēr esam labās domās par sevi, tikmēr tas mums ir neaizsniedzams un nesasniedzams. Tikai tā ir iespējams attīrīties un atbrīvoties no grēka. Un šeit ir svarīgi saprast, ka jāsāk ar maziem grēciņiem un tikai vēlāk jāstājas pretī lielākiem kārdinājumiem.

Kā svarcēlājam, kurš treniņu laikā palielina slodzi, arī cilvēkam, lai tuvotos Dieva valstībai, slodze ir jāpalielina pakāpeniski. Ja mēģināt celt to, ko nevar nest, var iznākt vilties un krist vēl zemāk nekā bija līdz šim.

Dieva valstība ir paredzēta un atvērta visiem. Nav tāda cilvēka, kuram būtu liegts tur nokļūt. Jā, katram dažādi ceļa garumi jāpārvar, lai tur nokļūtu. Parasti ejamā ceļa garums ir līdzvērtīgs tam, cik tālu esam aizgājuši no Dieva. Jo tālāk – jo vairāk nepieciešams meklējumu, pārbaudījumu un grūtību, lai atgrieztos.

Novērtē šo rakstu: