Iesaki rakstu: 
Valstī faktiski nav demogrāfijas speciālistu, to pierāda statistika. Noskatījos TV raidījumu, kurā politiķi un dažādi speciālisti spriež par to, kas ir demogrāfija un kā to uzlabot, bet neviens nepieskārās tēmai, kas saistīta ar statistiku par demogrāfijas attīstību.
Visas statistikas tendenciozi norāda uz paradoksu - jo mazāk pilsoņi var paļauties uz valsti (nabadzīgāka valsts), jo pozitīvāka demogrāfija. Šīs statistikas pašas par sevi pierāda, ka politiķi un speciālisti kļūdās, pašos pamatos analizējot demogrāfiju.
Nemaz nerunājot par tādiem piemēriem kā Indija, Pakistāna un virkne Āfrikas nabadzīgo valstu, arī Latvijā vispozitīvākā demogrāfija bija 1900.-1912. gadā (https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_demogr%C4%81fija), tātad laikā, kad uz valsts nodrošinājumu pilsoņi paļauties nevarēja bet paļāvās uz savu vecumdienu nodrošinājumu tikai uz saviem bērniem.
Ilglaicīgas pozitīvas demogrāfijas atslēga ir vecāku paļāvība uz bērnu atbalstu vecumdienās, un šai paļāvībai noteikti ir jābūt lielākai par paļāvību uz valsts atbalstu.
Pozitīvas demogrāfijas atslēga nabadzīgajās valstīs ir tā, ka, sasniedzot vecumdienas, valsts sniedz minimālu atbalstu (piemēram, visiem pensija 50 USD), bet pārējās piemaksas pie pensijas ir tās ko tieši viņu bērni ir iemaksājuši valsts budžetā (piemēram, 1/5 daļa no bērnu iemaksātajām sociālajām iemaksām), līdz ar to vecāki ir ieinteresēti, lai viņu bērni maksā nodokļus, pelna pēc iespējas vairāk un nepamet valsti, jo tieši no tā būs atkarīgas viņu pašu nodrošinājums vecumdienas.
Dažās valstīs ir likumu normas, kas nosaka, ka vecākiem pieder 1/10 domājamā daļa no visiem nekustamajiem īpašumiem un uzņēmumiem, kas pieder viņu bērniem, un bērni bez vecāku atļaujas var pārdot tikai savas domājamās daļas, - tādā veidā tiek nodrošināts ka bērniem ir jāciena savi vecāki un jāpateicas viņiem par saviem sasniegumiem, jo vairāk vai mazāk tas ir vecāku nopelns, ka bērns ir bagāts.
Latvijā tāpat kā virknē attīstīto valstu tie pilsoņi, kuriem nav bērnu, ir materiāli nodrošinātāki un tādi būs, arī sasniedzot pensijas vecumu, jo, attīstot savu karjeru, viņi var atļauties uzkrāt līdzekļus pensiju līmeņos un līdzekļus tērēt tikai sev, tajā pašā laikā šīs pensijas viņiem maksās to bērni, kuru vecāki būs ziedojuši savu karjeru, laiku un naudu bērnu izglītībā, lai viņu bērni varētu pelnīt pensijas tiem, kuriem nav bērnu, bet pašu vecākiem šīs pensijas būs ievērojami mazākas.
Šādas likuma izmaiņas neprasa valstij ievērojamus budžeta ieguldījumus, viss, kas ir vajadzīgs, - likumdošanas līmenī nodrošināt to, ka vecākiem ir tiesības paļauties uz valsts likumdošanu kas nodrošinās, ka viņi gūs materiālus ienākumus un atbalstu tieši no saviem bērniem, līdz ar to būs stimuls ieguldīt bērnu izglītībā un stimuls bērniem iemācīt maksāt nodokļus jo tieši no viņu nodokļiem viņu vecāki tiks uzturēti.
Tas atrisinās arī vientuļo māmiņu problēmas un daudzas citas samilzušās problēmas, jo bērnu uzturēšana un audzināšana taps par reālu vērtību, kas augļus nesīs nākotnē, valstij vienkārši ir jāpilda starpnieka funkcija.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
