Daugavpils un Latgale ir daļa no Latvijas un no manas sirds
Pietiek lasītājs04.03.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Būsiet jau pamanījuši, ka 24. un 25. februārī notika daudzi un dažādi pasākumi Ukrainas atbalstam visā Latvijā, bet bija viens īpašs pasākums, kas notika Daugavpilī. Pasākumu rīkoja biedrība “Latvijas ukraiņu kongress”, kas kopā ar domubiedriem aicināja visus, kuriem rūp mūsu nākotne bez agresorvalsts Krievijas, 25. februārī doties uz Daugavpili, lai publiski paustu atbalstu Ukrainai karā pret Krieviju, kā arī nosodītu krievu okupantu agresiju, imperiālismu un līdz šim nesodīto krievu šovinistu visatļautību ne tikai Ukrainā, bet arī Latvijā un visā pasaulē.
Kā norādīja pasākuma organizētāji, karš sākās 2014. gada 20. februārī ar Krimas aneksiju un pēc tam daļēju Donbasa reģiona okupēšanu, jo tas ir visvairāk pārkrievotākais Ukrainas nogabals. Tieši tādēļ par pasākuma norises vietu tika izvēlēta Daugavpils, kas daudzu jo daudzu gadu garumā ir vispārkrievotākā pilsēta Latvijā. Nevienam nav noslēpums, ka Daugavpils ir tā Latvijas lielākā pilsēta, kurā dzīvo milzīgs daudzums izteikti prokremliski noskaņotu cilvēku. Turklāt Latvijas otras lielākās pilsētas mērs Andrejs Elksniņš ir klaji prokremliski noskaņota persona, kas nekautrējas publiski norādīt, ka okupētā Krima ir Krievijas Federācijas īpašums.
Vai tiešām mūsdienās cilvēkiem, arī Latvijā, ir cāļa smadzenes? Vai tiešām jūs nespējat atcerēties to īso brīdi pēc 14. Saeimas vēlēšanām, kad visa sabiedrība bija šokā par vēlēšanu rezultātiem Daugavpilī un visā Latgalē, kur kā vienmēr graujoši labus rezultātus guva prokremliski noskaņotas partijas – šoreiz ar Rosļikovu priekšgalā. Vai varbūt jums cāļa smadzeņu vietā ir cāļa dvēsele, jo kā gan citādāk izskaidrot jūsu bailes? Ko Latvijas sabiedrība un politiķi ir darījuši, lai mainītu šo situāciju pēdējo trīsdesmit, kaut vai desmit gadu laikā? Pareizi – pilnīgi neko! Un pats skumjākais ir tas, ka mēs kā Latvijas sabiedrība kopumā šo pilsētu un arī daļēji Latgali esam “norakstījuši” un atstājuši totālā Krievijas propagandas un ietekmes varā. Reāli nav nedz stratēģijas, nedz rīcības plāna, kā uzlabot stāvokli Daugavpilī.
Lai sāktu mainīties lietas, ir jāsāk mainīt attieksmi, ar kādu skatāmies uz šo pilsētu. To ļoti precīzi raksturoja pasākuma rīkotāja Jana Streļeca no biedrības “Latvijas ukraiņu kongress”, kas intervijā LTV saka šādus vārdus: “Mēs visi esam dzirdējuši tādu populāru viedokli, ka Latvija ir zaudējusi Daugavpili. Es nesaprotu, kā Latvija var būt zaudējusi Daugavpili, ja Ukrainā vēl neviens netaisās atdot Krimu. Nu tad darām, lai nezaudētu Daugavpili!” (https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/25.02.2023-gajiena-pa-daugavpils-ielam-pauz-atbalstu-ukrainai.id287006).
Viss sākas ar pareizu domāšanu, un tad jāseko pareizai rīcībai. Jau atkal ukraiņi mums parāda, kas mums ir jādara, bet tā vietā Latvijas viltus patriotu partija - Nacionālā apvienība rīko okupanta Avena porcelāna izstrādājumu izstādes. Mums vajadzēja piedzīvot Krievijas iebrukumu Ukrainā, lai beidzot saņemtos un sāktu nojaukt padomju propagandas pieminekļus Latvijā, lai beidzot sāktu izskaust krievu valodas uzspiešanu brīvajā Latvijā brīvajai latviešu tautai. Pateicoties agresorvalsts Krievijas agresijai pret Ukrainu, mums beidzot ir dota iespēja, neieklausoties Kremļa uzpirkto Latvijas pseidoliberāļu paustajos argumentos, reāli vērsties pret Kremļa propagandu Latvijā, pret Kremļa asinskārajiem oligarhiem un viņiem padotajiem kalpiem un līdzskrējējiem Latvijā, kas šeit palīdz viņiem ne tikai mazgāt viņu netīro naudu, bet arī nest un izplatīt putina krievu pasaules ideālus un paražas.
Ņemot visu šo vērā, Latvijā dzīvojošie ukraiņi rādīja mums priekšzīmi, aicinot latviešus pievienoties, lai kopā 25. februārī dotos uz Daugavpili un publiski nodemonstrēt, pasakot visiem vietējiem Kremļa noderīgajiem idiotiem un ietekmes aģentiem skaidru vēstījumu, ka šī pilsēta ir Latvijas teritorija (par kuru starp citu mūsu brīvības cīnītāji ir izlējuši asinis) un šeit krievu okupantu varas pārstāvji un aizstāvji vairs nekad netiks tolerēti. Bet, neskatoties uz to, ka esmu mazliet apbēdināts par sabiedrības reakciju un atsaucību vai, pareizāk sakot, reakcijas neesamību, gribu vērst jūsu uzmanību uz dažām labām lietām šai sakarā.
Gājienu apmeklēja Latvijas apmēriem diezgan kupls skaits dalībnieku – apmēram 200 cilvēku. Bija ieradušies dalībnieki pat no Talsiem un Skrundas (!!!), diezgan daudz cilvēku no Rīgas un, paldies Dievam, Latgales. Gājiena atmosfēra bija ļoti pozitīva un pacilājoša. Visi bija ieradušies ar skaidru motivāciju – atbalstām Ukrainu, nosodām Krieviju un neatdodam Daugavpili prokremliskiem spēkiem, kurus šeit pārstāv Kremļa ietekmes aģents Elksniņš. Sanākušie dalībnieki pauda gatavību turpināt piedalīties un aktīvi iesaistīties dažādās akcijās, kas ir vērstas uz Daugavpils atgūšanu un prokremlisko spēku un ietekmes izskaušanu.
Bet diemžēl, gājiena dalībniekiem savstarpēji komunicējot par visu šo pasākumu, izkristalizējās arī nepatīkamas atziņas. Pirmkārt, pasākuma laikā tika konstatēta pilnīga un totāla Latvijas politiķu ignorance attiecībā uz Daugavpili. Latvijas politiķiem ērtāk un foršāk bija 24. februāra vakarā aiziet uz koncertu Rīgas cirkā un, sēžot siltā beņķī un malkojot vīnu/konjaku, gudri paceltiem pirkstiem gaisā paust “atbalstu” Ukrainai. Pilnīgi neviens no Latvijas politiķiem vai tā saucamajiem viedokļu līderiem, pat no bēdīgi slavenās Latvijas viltus patriotu partijas – Nacionālās apvienības nebija gatavs doties uz visvairāk Kremļa nozombēto Latvijas pilsētu un parādīt savu attieksmi pret Krievijas agresiju un gatavību atbalstīt mazās latviešu un ukraiņu kopienas, kuras ir spiestas dzīvot pašā Kremļa adeptu midzenī.
Kur bija tik “patriotiski” noskaņotie Nacionālās apvienības politiķi? Vēl joprojām nespējat pārdzīvot norauto Avena podu izstādes atklāšanas ceremoniju Ogrē? Ināra Mūrniece sēdēja “Rīgas cirkā”, malkoja vīnu un izteica “atbalstu” Ukrainai, bet pārējie NA politiķi bija aizņemti ar NA bēdīgi slavenā valdes locekļa Egīla Helmaņa kļūdu piesegšanu, pat ne labošanu. Izskatās, ka Nacionālā apvienība arī šoreiz nemaz nebija tik nacionāla. Svarīgāk ir slēpti atbalstīt Putina baņķieri Avenu un turpināt “nacionāli” saimniekot pa dažādām valsts kapitālsabiedrībām.
Kur bija “valstiski” domājošie “Jaunās Vienotības” politiķi? Daļa sēdēja “Rīgas cirkā” un malkoja konjaku, bet pārējie turpina “jumtot” un piesegt korupciju Valsts ieņēmumu dienestā. Kur bija “krīzes menedžeri” no “Apvienotā Saraksta”? Daļa sēdēja “Rīgas cirkā” un valstiski malkoja vīnu/konjaku, bet pārējie turpināja atstrādāt partijas saimnieka Šķēles ieguldīto naudu un domāt, kā lai ieshēmo sarkano Pīlēnu par valsts prezidentu, bet nožēlojamais Kučinskis acīmredzot bija aizņemts ar vietējās piektās kolonnas izglābšanu no latviešu valodas eksāmena.
Par pārējām Saeimā pārstāvētajām partijām nav nemaz jēgas runāt – kremļa oligarhu pakalpiņam Šleseram jāglābj krievu mazgātāju bankas, progresīvajiem jāturpina sabotēt valsts aizsardzības dienestu, zaļie zemnieki arī glābj krievu mazgātāju bankas, bet par Rosļikovu šeit vispār nav ko runāt.
Neskatoties uz to, ir kāda ļoti pozitīva tendence, kas tika novērota šajā pasākumā un kas varētu nepatikt ne tikai Rosļikovam un visiem citiem Kremļa noderīgajiem idiotiem, bet arī Latvijas viltus patriotu partijai – Nacionālajai apvienībai. Pati latviešu tauta pamazām mostas un ir gatava pašorganizēties. Liela daļa cilvēku ir gatavi paši iet, darīt un iesaistīties, lai sāktu reāli mainīt pastāvošo stāvokli ne tikai Daugavpilī un Latgalē, bet visā Latvijā. Karš Ukrainā ir pamodinājis daļu Latvijas sabiedrības no letarģiskā miega, un tāpēc esam pieredzējuši daudzus un dažādus pasākumus, kur vienkāršie Latvijas iedzīvotāji paši iet un izdara, kamēr mūsu “nacionāļi”, “valstiski domājošie” un “profesionālie krīzes menedžeri” izliekas, ka vada valsti un rūpējas par latviešu tautas interesēm. Teiksim, kā ir, neviens no šiem politiķiem nav spējīgs pacelt savu pēcpusi un aizbraukt uz Daugavpili, un šeit es nerunāju par visādiem Ušakoviem, Elksniņiem un Rosļikoviem.
Un noslēgumā sveiciens Elksniņam – tas nebija pirmais un pēdējais pasākums Daugavpilī, tas ir tikai sākums. Kā LTV intervijā teica pasākuma dalībnieks no Talsiem: “Elksniņam ir laiks doties tur kur krievu karakuģim!” (https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/25.02.2023-gajiena-pa-daugavpils-ielam-pauz-atbalstu-ukrainai.id287006).
Latviešu un ukraiņu kopiena Daugavpilī ir pakļauta nenormālam stāvoklim. Kā tajā pašā intervijā norādīja daugavpiliete Eleonora, maza daļiņa vietējo cenšas atbalstīt Ukrainu, bet tas ir ļoti, ļoti grūti, jo visa apkārtējā vide ir vērsta pret Ukrainu un ir prokremliska. Kā privātās sarunās norādīja ukraiņu bēgļi, kuri dzīvo Daugavpilī, tad viņi mēģina integrēties un pārsvarā komunicēt ar latviešu kopienu, jo vietējā krievu kopiena ir prokremliski noskaņota.
Cik ilgi mēs turpināsim izlikties un neko nedarīt? Ja Ukrainā vēl neviens netaisās atdot Krimu, tad kā mēs varam atdot Daugavpili? Iesaistīsimies un parādīsim, ka Daugavpils ir Latvija!
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
