Daugavpils un Latgale ir daļa no Latvijas un no manas sirds
Pietiek lasītājs04.03.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Būsiet jau pamanījuši, ka 24. un 25. februārī notika daudzi un dažādi pasākumi Ukrainas atbalstam visā Latvijā, bet bija viens īpašs pasākums, kas notika Daugavpilī. Pasākumu rīkoja biedrība “Latvijas ukraiņu kongress”, kas kopā ar domubiedriem aicināja visus, kuriem rūp mūsu nākotne bez agresorvalsts Krievijas, 25. februārī doties uz Daugavpili, lai publiski paustu atbalstu Ukrainai karā pret Krieviju, kā arī nosodītu krievu okupantu agresiju, imperiālismu un līdz šim nesodīto krievu šovinistu visatļautību ne tikai Ukrainā, bet arī Latvijā un visā pasaulē.
Kā norādīja pasākuma organizētāji, karš sākās 2014. gada 20. februārī ar Krimas aneksiju un pēc tam daļēju Donbasa reģiona okupēšanu, jo tas ir visvairāk pārkrievotākais Ukrainas nogabals. Tieši tādēļ par pasākuma norises vietu tika izvēlēta Daugavpils, kas daudzu jo daudzu gadu garumā ir vispārkrievotākā pilsēta Latvijā. Nevienam nav noslēpums, ka Daugavpils ir tā Latvijas lielākā pilsēta, kurā dzīvo milzīgs daudzums izteikti prokremliski noskaņotu cilvēku. Turklāt Latvijas otras lielākās pilsētas mērs Andrejs Elksniņš ir klaji prokremliski noskaņota persona, kas nekautrējas publiski norādīt, ka okupētā Krima ir Krievijas Federācijas īpašums.
Vai tiešām mūsdienās cilvēkiem, arī Latvijā, ir cāļa smadzenes? Vai tiešām jūs nespējat atcerēties to īso brīdi pēc 14. Saeimas vēlēšanām, kad visa sabiedrība bija šokā par vēlēšanu rezultātiem Daugavpilī un visā Latgalē, kur kā vienmēr graujoši labus rezultātus guva prokremliski noskaņotas partijas – šoreiz ar Rosļikovu priekšgalā. Vai varbūt jums cāļa smadzeņu vietā ir cāļa dvēsele, jo kā gan citādāk izskaidrot jūsu bailes? Ko Latvijas sabiedrība un politiķi ir darījuši, lai mainītu šo situāciju pēdējo trīsdesmit, kaut vai desmit gadu laikā? Pareizi – pilnīgi neko! Un pats skumjākais ir tas, ka mēs kā Latvijas sabiedrība kopumā šo pilsētu un arī daļēji Latgali esam “norakstījuši” un atstājuši totālā Krievijas propagandas un ietekmes varā. Reāli nav nedz stratēģijas, nedz rīcības plāna, kā uzlabot stāvokli Daugavpilī.
Lai sāktu mainīties lietas, ir jāsāk mainīt attieksmi, ar kādu skatāmies uz šo pilsētu. To ļoti precīzi raksturoja pasākuma rīkotāja Jana Streļeca no biedrības “Latvijas ukraiņu kongress”, kas intervijā LTV saka šādus vārdus: “Mēs visi esam dzirdējuši tādu populāru viedokli, ka Latvija ir zaudējusi Daugavpili. Es nesaprotu, kā Latvija var būt zaudējusi Daugavpili, ja Ukrainā vēl neviens netaisās atdot Krimu. Nu tad darām, lai nezaudētu Daugavpili!” (https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/25.02.2023-gajiena-pa-daugavpils-ielam-pauz-atbalstu-ukrainai.id287006).
Viss sākas ar pareizu domāšanu, un tad jāseko pareizai rīcībai. Jau atkal ukraiņi mums parāda, kas mums ir jādara, bet tā vietā Latvijas viltus patriotu partija - Nacionālā apvienība rīko okupanta Avena porcelāna izstrādājumu izstādes. Mums vajadzēja piedzīvot Krievijas iebrukumu Ukrainā, lai beidzot saņemtos un sāktu nojaukt padomju propagandas pieminekļus Latvijā, lai beidzot sāktu izskaust krievu valodas uzspiešanu brīvajā Latvijā brīvajai latviešu tautai. Pateicoties agresorvalsts Krievijas agresijai pret Ukrainu, mums beidzot ir dota iespēja, neieklausoties Kremļa uzpirkto Latvijas pseidoliberāļu paustajos argumentos, reāli vērsties pret Kremļa propagandu Latvijā, pret Kremļa asinskārajiem oligarhiem un viņiem padotajiem kalpiem un līdzskrējējiem Latvijā, kas šeit palīdz viņiem ne tikai mazgāt viņu netīro naudu, bet arī nest un izplatīt putina krievu pasaules ideālus un paražas.
Ņemot visu šo vērā, Latvijā dzīvojošie ukraiņi rādīja mums priekšzīmi, aicinot latviešus pievienoties, lai kopā 25. februārī dotos uz Daugavpili un publiski nodemonstrēt, pasakot visiem vietējiem Kremļa noderīgajiem idiotiem un ietekmes aģentiem skaidru vēstījumu, ka šī pilsēta ir Latvijas teritorija (par kuru starp citu mūsu brīvības cīnītāji ir izlējuši asinis) un šeit krievu okupantu varas pārstāvji un aizstāvji vairs nekad netiks tolerēti. Bet, neskatoties uz to, ka esmu mazliet apbēdināts par sabiedrības reakciju un atsaucību vai, pareizāk sakot, reakcijas neesamību, gribu vērst jūsu uzmanību uz dažām labām lietām šai sakarā.
Gājienu apmeklēja Latvijas apmēriem diezgan kupls skaits dalībnieku – apmēram 200 cilvēku. Bija ieradušies dalībnieki pat no Talsiem un Skrundas (!!!), diezgan daudz cilvēku no Rīgas un, paldies Dievam, Latgales. Gājiena atmosfēra bija ļoti pozitīva un pacilājoša. Visi bija ieradušies ar skaidru motivāciju – atbalstām Ukrainu, nosodām Krieviju un neatdodam Daugavpili prokremliskiem spēkiem, kurus šeit pārstāv Kremļa ietekmes aģents Elksniņš. Sanākušie dalībnieki pauda gatavību turpināt piedalīties un aktīvi iesaistīties dažādās akcijās, kas ir vērstas uz Daugavpils atgūšanu un prokremlisko spēku un ietekmes izskaušanu.
Bet diemžēl, gājiena dalībniekiem savstarpēji komunicējot par visu šo pasākumu, izkristalizējās arī nepatīkamas atziņas. Pirmkārt, pasākuma laikā tika konstatēta pilnīga un totāla Latvijas politiķu ignorance attiecībā uz Daugavpili. Latvijas politiķiem ērtāk un foršāk bija 24. februāra vakarā aiziet uz koncertu Rīgas cirkā un, sēžot siltā beņķī un malkojot vīnu/konjaku, gudri paceltiem pirkstiem gaisā paust “atbalstu” Ukrainai. Pilnīgi neviens no Latvijas politiķiem vai tā saucamajiem viedokļu līderiem, pat no bēdīgi slavenās Latvijas viltus patriotu partijas – Nacionālās apvienības nebija gatavs doties uz visvairāk Kremļa nozombēto Latvijas pilsētu un parādīt savu attieksmi pret Krievijas agresiju un gatavību atbalstīt mazās latviešu un ukraiņu kopienas, kuras ir spiestas dzīvot pašā Kremļa adeptu midzenī.
Kur bija tik “patriotiski” noskaņotie Nacionālās apvienības politiķi? Vēl joprojām nespējat pārdzīvot norauto Avena podu izstādes atklāšanas ceremoniju Ogrē? Ināra Mūrniece sēdēja “Rīgas cirkā”, malkoja vīnu un izteica “atbalstu” Ukrainai, bet pārējie NA politiķi bija aizņemti ar NA bēdīgi slavenā valdes locekļa Egīla Helmaņa kļūdu piesegšanu, pat ne labošanu. Izskatās, ka Nacionālā apvienība arī šoreiz nemaz nebija tik nacionāla. Svarīgāk ir slēpti atbalstīt Putina baņķieri Avenu un turpināt “nacionāli” saimniekot pa dažādām valsts kapitālsabiedrībām.
Kur bija “valstiski” domājošie “Jaunās Vienotības” politiķi? Daļa sēdēja “Rīgas cirkā” un malkoja konjaku, bet pārējie turpina “jumtot” un piesegt korupciju Valsts ieņēmumu dienestā. Kur bija “krīzes menedžeri” no “Apvienotā Saraksta”? Daļa sēdēja “Rīgas cirkā” un valstiski malkoja vīnu/konjaku, bet pārējie turpināja atstrādāt partijas saimnieka Šķēles ieguldīto naudu un domāt, kā lai ieshēmo sarkano Pīlēnu par valsts prezidentu, bet nožēlojamais Kučinskis acīmredzot bija aizņemts ar vietējās piektās kolonnas izglābšanu no latviešu valodas eksāmena.
Par pārējām Saeimā pārstāvētajām partijām nav nemaz jēgas runāt – kremļa oligarhu pakalpiņam Šleseram jāglābj krievu mazgātāju bankas, progresīvajiem jāturpina sabotēt valsts aizsardzības dienestu, zaļie zemnieki arī glābj krievu mazgātāju bankas, bet par Rosļikovu šeit vispār nav ko runāt.
Neskatoties uz to, ir kāda ļoti pozitīva tendence, kas tika novērota šajā pasākumā un kas varētu nepatikt ne tikai Rosļikovam un visiem citiem Kremļa noderīgajiem idiotiem, bet arī Latvijas viltus patriotu partijai – Nacionālajai apvienībai. Pati latviešu tauta pamazām mostas un ir gatava pašorganizēties. Liela daļa cilvēku ir gatavi paši iet, darīt un iesaistīties, lai sāktu reāli mainīt pastāvošo stāvokli ne tikai Daugavpilī un Latgalē, bet visā Latvijā. Karš Ukrainā ir pamodinājis daļu Latvijas sabiedrības no letarģiskā miega, un tāpēc esam pieredzējuši daudzus un dažādus pasākumus, kur vienkāršie Latvijas iedzīvotāji paši iet un izdara, kamēr mūsu “nacionāļi”, “valstiski domājošie” un “profesionālie krīzes menedžeri” izliekas, ka vada valsti un rūpējas par latviešu tautas interesēm. Teiksim, kā ir, neviens no šiem politiķiem nav spējīgs pacelt savu pēcpusi un aizbraukt uz Daugavpili, un šeit es nerunāju par visādiem Ušakoviem, Elksniņiem un Rosļikoviem.
Un noslēgumā sveiciens Elksniņam – tas nebija pirmais un pēdējais pasākums Daugavpilī, tas ir tikai sākums. Kā LTV intervijā teica pasākuma dalībnieks no Talsiem: “Elksniņam ir laiks doties tur kur krievu karakuģim!” (https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/25.02.2023-gajiena-pa-daugavpils-ielam-pauz-atbalstu-ukrainai.id287006).
Latviešu un ukraiņu kopiena Daugavpilī ir pakļauta nenormālam stāvoklim. Kā tajā pašā intervijā norādīja daugavpiliete Eleonora, maza daļiņa vietējo cenšas atbalstīt Ukrainu, bet tas ir ļoti, ļoti grūti, jo visa apkārtējā vide ir vērsta pret Ukrainu un ir prokremliska. Kā privātās sarunās norādīja ukraiņu bēgļi, kuri dzīvo Daugavpilī, tad viņi mēģina integrēties un pārsvarā komunicēt ar latviešu kopienu, jo vietējā krievu kopiena ir prokremliski noskaņota.
Cik ilgi mēs turpināsim izlikties un neko nedarīt? Ja Ukrainā vēl neviens netaisās atdot Krimu, tad kā mēs varam atdot Daugavpili? Iesaistīsimies un parādīsim, ka Daugavpils ir Latvija!
Seko mums 
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts raksts Enerģētikas zaļais mezgls”. Rakstā norādīts, ka Latvijas delegācija vizītes laikā ASV 2022. gada aprīlī saņēmusi piedāvājumu iegādāties sašķidrināto dabasgāzi (SDG) par ievērojami zemākām cenām nekā pagājušajā gadā tirgū bija pieejamas. Seko apgalvojums, ka sarunas ar ASV gāzes kompānijām neesot tikušas uzsāktas un līgums neesot noslēgts, kā rezultātā noprotams, ka Latvija nav guvusi ievērojamu ekonomisku labumu.
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
