Iesaki rakstu: 
“Aiz ideālu daudzināšanas politiķi bieži vien meistarīgi slēpj savu neprasmi, melus un nevēlēšanos kalpot valsts interesēm.” Pjērs Buasts.
Tā zīmīgi sakrita, ka 9. maija rītā sociālajos tīklos uzpeldēja Austrālijā dzīvojošas krievietes Jeļenas V. izmisīga apjukuma mikslis: “Help! Vīru atlaida no darba par Putina politikas atbalstošu ierakstu “Facebook”. Vai ir pieredze, kā tagad rīkoties?”
Atsaucība nebija liela: daži ieteikumi meklēt jurista palīdzību, bet lielākoties bezpersoniski novēlējumi “turēties un šo pārdzīvot”, jo: “Tādi laiki. Būs mācība priekšdienām – jātur mute, kad Eiropā plosās Krievijas izraisīts karš.”
Izskatās, nav vieglas dienas Kremļa atbalstītājiem Austrālijā – lai gan Putina raķetes pagaidām nav nomērķētas pret šo valsti, tā nepieļauj agresoram veltītu simpātiju izpausmes. Bijušo katordznieku pēcteči ir skarbi un nepielāgojas liberālajai Eiropai, kur 9. maijā daudzviet plīvoja Krievijas karogi “mūsu uzvaras” svinībās.
Bez šaubām, tas, cik miljonus Kremlis iztērēja šo agresīvo impērisko sabatu organizēšanai un cik lielā mērā rezultāts atmaksājās, paliks noslēpums. Droši var sacīt vienīgi to, ka Latvijā “vectēvu varonības godināšanas” pasākums izdevās spožs – neatkarīgās valsts visu līmeņu pārstāvju pieskatīts, apkalpots, no dažādām “provokācijām” sargāts divu dienu garumā. Ar uguņošanām un dančiem pie Rīgas okupekļa blakus izstādei par krievu armijas zvērībām Ukrainā.
Netērēšos atstāstam par to, kas Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā notika 9. maijā. Pietiks ar kopsavilkumu – tas bija skanīgs pliķis neatkarīgajai valstij un atklāts spļāviens daudzcietušo ukraiņu sejā. Ja nu kāds tomēr šaubās, vai bija tik traki, lai apskatās “tviterī” publicēto prokremliskā aktīvista Vladimira Lindermana ņirdzīgo ierakstu, ko papildina īpatnējā rakursā nofotografēts okupeklis: “Padomju karavīra zābaks samin latviešu un ukraiņu nacionālismu.”
Valsts policija stostīgi taisnojas, ka “lielās uzvaras svinību” turpinājums 10. maijā noticis stihiski, bez iepriekšējas organizācijas, un pārsteidzis kārtības sargus. Nu, tad jāsecina, ka policija līdz šim nav iemācīta monitorēt sociālos tīklus, kur jau 10. maija naktī sākās aktīva padomju patriotu pulcināšana. Atklāti, neslēpjoties un ar absolūtu nesodāmības apziņu. Te nav Austrālija, kur savu partiju pagājušogad izveidojušais Aleksejs Rosļikovs nedrīkstētu sociālajā tīklā gavilēt: “Lai šis mums ir mudinājums tam, ko darīt tālāk! Mobilizēties, saraut gabalos un uzvarēt tos velnus!”
9. un 10. maiju turpmāk vajadzētu iezīmēt kā datumus, kad zuda ilūzijas par “krievu pasaules” klātbūtni. Tās draudīgā ietekme uzrunā ar ziedu paklājiem pie dažāda līmeņa okupekļu altāriem, kur krāšņi izpaužas biedējoši lielas sabiedrības daļas atbalsts Kremlim. Bet vēl satraucošāk ir vērot valdošās koalīcijas politiķu izlikšanos, ka nekas briesmīgs tajās divās dienās nav noticis. Iekšlietu ministres Golubevasprāt (“Attīstībai/Par”), šādu pretvalstisku ālēšanos atbalsta Satversme – lūk, Pamatlikums taču neaizliedz ziedu nolikšanu. Nacionālās apvienības (NA) Saeimas frakcija gan tagad prasa ministres atkāpšanos, bet izlieto ūdeni vairs nesasmelt.
V. Putina runasvīrs D. Peskovs nesen sūkstījās, ka Krievijai šobrīd trūkst resursu ārzemēs dzīvojošo tautiešu aizsardzībai un daudzviet saplaukušās rusofobijas apkarošanai. Nu, Latvijas sakarā viņš drīkst nesatraukties. Mūsu varas ļaudis visos līmeņos, un iekšlietu ministre personīgi, modri pieskata, lai latvieši – nedod, Dievs! – ar kādu nepiesardzīgu kustību neievainotu agresoru, marodieru un slepkavu atbalstītāju smalkās dvēseles.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
