Civilizācijas norieta enciklopēdija: postpatiesība

Eksistē tradīcija laikmeta tendences apzināt no valodas viedokļa. Proti, noskaidrot populārākos vārdus attiecīgajā laikmetā. Populārākie vārdi nekļūdīgi ilustrē garīgo atmosfēru sabiedrībā zināmā laika periodā. Tradīcija nav aizmirsta, un pasaules respektablas struktūras (enciklopēdiju redakcijas, slaveni mediji, cienījamas zinātniskās iestādes) nesen noskaidroja populārākos vārdus 2016.un 2017.gadā.

Tā, piemēram, Rietumeiropas lielākajās valstīs Lielbritānijā un Vācijā populārākais vārds 2016.gadā bija “postpatiesība” (post-truth; postfaktisch). ASV populārākais vārds bija “surreal”- nereālistisks, fantastisks, neticams. 2017.gadā Karaliskās akadēmijas spāņu valodas vārdnīcā iekļāva leksisko jaunumu „posverdad”. Ar to apzīmē „realitātes izkropļošanu, manipulēšanu ar cilvēku pārliecību un emocijām, lai ietekmētu sabiedrisko domu un sociālās attiecības”.

Populārie vārdi perfekti saskan ar “balto” cilvēku garīgo degradāciju. Faktiski ir iezvanīts jauns laikmets - „Post-truth” laikmets. Rietumu civilizācijas norietā ir sasniegta jauna gradācija.

Eiropeīdu sistemātiskas degradācijas sākums ir 1968.gads. Tas ir vispāratzīts viedoklis. Absurdie jauniešu nemieri Francijā, Vācijā, ASV bija sākums slimībai, kura tagad (2018.g.) ir nenoliedzams fakts.

1968. gadā Eiropa sāka zaudēt identitāti. Degradācija kļuva tik liela, ka Eiropu vairs nevarēja pazīt. Tas precīzi izklāstīts Eiropas 13 intelektuāļu Parīzes deklarācijā „Eiropa, kurai mēs varam ticēt”. 2017.gada 7.oktobrī deklarāciju publicēja 20 valodās. Arī latviešu valodā. Latvijas varas inteliģence deklarāciju cītīgi noklusē, jo apzinās savu graujošo ieguldījumu cilvēku degradācijā.

Pirms 50 gadiem 1968.gada 22.martā studentu dumpja sākums Sorbonas universitātē bija negaidīti jocīgs. Francijā tauta dzīvoja labi. Tauta bija labi paēdusi, labi apģērbta un labi apgādāta ar sadzīves precēm. Bodrijaram tas deva iespēju jau 1970.gadā sarakstīt grāmatu „Patērēšanas sabiedrība”. Valstī katru gadu ekonomiskā izaugsme bija 5%. Valdība bija stabila. Tā centās ievērot demokrātijas normas. Francijas industriālo sabiedrību neviens un nekas neapdraudēja. „Vienkāršie cilvēki” tika lutinoši apčubināti no visām pusēm. Viņi netraucēti baudīja masu kultūras labumus. Morāli tikumiskais līmenis bija augsts.

Piemēram, katra dzimuma studenti dzīvoja atsevišķās kopmītnēs. Vīriešu kopmītnes sievietes nedrīkstēja apmeklēt. Savukārt sieviešu kopmītnes vīrieši nedrīkstēja apmeklēt. Nebija nekāda politiskā un sociālā iemesla studējošās jaunatnes dumpim franču prestižākajā universitātē.

Tagad iemesls ir izprasts. Iemesls ir radikālas antropoloģiskās (cilvēciskās) izmaiņas. 1968.gadā sākās garīgā degradācija: morālo uzskatu vaļība („plurālisms”), ģimenes institūta diskreditācija, seksuālo anomāliju bums („seksuālā revolūcija”). Sākās tas, kas aizvadītajos 50 gados nemitīgi duļķojās „baltajos” cilvēkos līdz viņu fundamentāli iracionālajam (debilajam) un fundamentāli amorālajam šodienas saduļķojumam.

1968.gada daudzi varoņi, lutekļi no bagātām ģimenēm, turpmākajā dzīvē pievērsās teroristiskajai darbībai vai politiskajai darbībai. Viņi saglabāja pašpuikas ārieni, netīrību, morālo visatļautību, manieru demonstratīvo vulgaritāti. 1968.gada satrakojušies mutanti kļuva paraugs „eiropeiskās elites” klonēšanā. Viņi palīdzēja izdresēt Eiropu par ASV paklausīgu pakalpiņu. No viņiem lišķīgākie (Derrida, Habermass) publiski apsveica Dienvidslāvijas bombardēšanu, to vērtējot kā „humanitāro iejaukšanos”. Degradācija jau bija tik grandioza, ka abi „intelektuāļi” nespēja paškritiski novērtēt sava „viedokļa” antihumāno raksturu. No 1968.gada galvenajiem varoņiem tradicionālākais piemērs analītikā ir sarkanmatainais ebrejs Daniel Marc Cohn-Bendit (1945) un viņa pēcākā spožā politiskā karjera. 1968.gadā viņš tēloja anarhistu un bija studentu dumpja barvedis. Vēlāk viņš pārtapa buržuāziski pašapmierinātā EP deputātā.

Dzīves pārmaiņu ātrums ir milzīgs. Šajā ziņā ir asprātīgs salīdzinājums. Cēzars varēja sarunāties ar Napoleonu. Franču imperatora laikā Eiropa vēl nebija tik krasi izmainījusies, lai senās Romas diktators neko nesaprastu. Krasās izmaiņas sākās Jaunajos laikos. Izmaiņas ir tik lielas, ka Napoleons nevarētu sarunāties ar angļu karalieni Elizabeti II. Napoleons neko nesaprastu mūsdienu dzīvē.

„Post-truth” par populārāko vārdu 2016.gadā pasludināja slavenā izdevniecība „Oxford Dictionaries”. Izdevniecības ieskatā postpatiesības mutuļošana sākas tad, kad cilvēku apziņas formēšanā objektīvie fakti ir mazāk nozīmīgi nekā emocionālā iedarbība un subjektīvais viedoklis.

Postpatiesībai fakti nav vajadzīgi. Postpatiesība ir panākusi faktu devalvāciju. Fakti ir zināmi, taču tie tiek slēpti no cilvēkiem. Savukārt cilvēki nekaunas no pašapmāna. Cilvēki saprot, ka eksistē fakti. Taču cilvēkus pilnā mērā apmierina faktu slēpšana, jo tā ir patīkamāk dzīvot.

Fakti ir intelektuālās sfēras sastāvdaļa. Fakti prasa prāta piepūli un neļauj izvērsties emocionālajām kaislībām, kurām prāta piepūle nav vajadzīga. Postpatiesība ir iespējama tikai tad, ja ir atslēgts cilvēku prāts. Postpatiesība saskarsmē ar normālu prātu ir bezspēcīga.

Postpatiesība cilvēkos kāpina emocionālo baudu un pašvērtības prieku. Ja cilvēkiem nākas ņemt vērā faktus, tad viņu subjektīvais viedoklis zaudē vērtību. Bet tas nav labi. Tādā gadījumā subjektīvā viedokļa autori vairs nav „gudri cilvēki” ne savās acīs, ne citu cilvēku acīs. Fakti cilvēkiem traucē demonstrēt „gudrību”. Postmodernistiskais „viedokļu plurālisms” jau ir paguvis satricinoši iefiltrēties cilvēku apziņā, ļaujot katram būt „gudram”. Postpatiesība, devalvējot faktus, pamatīgi kāpina „viedokļu plurālisma” psiholoģisko gandarījumu cilvēkos. Īstenībā postpatiesība veicina pašapmāna progresēšanu. Tas praktiski nozīmē saprātīguma zudumu un iracionālisma pieaugumu cilvēku apziņā.

Visdziļākajā būtībā postpatiesība nav uzskatāma par jaunu ideoloģisko ieroci. Postpatiesība nav cīņas ierocis – ideoloģijas un kontrideoloģijas atombumba. Visdziļākajā būtībā postpatiesība (dažādi viltojumi) ir laikmeta pazīme – cilvēku pagrimuma pazīme. Pagrimuši cilvēki ir viltojumu („fake”) izplatītāji. Pagrimušiem cilvēkiem viltojumi ir adresēti. Pagrimuši cilvēki tic viltojumiem, komentē viltojumus un par viltojumiem nekavējoties izsaka savu kompetento „viedokli”. Pagrimušiem cilvēkiem metafizikas vietā ir postmetafizika, realitātes sakarīgas hierarhijas vietā ir „plurālisms”, jēgas vietā ir interpretācija.

Saskarsmē ar postpatiesību drīkst atsaukties uz slaveno atziņu „Dievs ir miris!”. Postpatiesības laikmetā šī atziņa ir aktuāla. Dievs ir miris, fakti nav vajadzīgi, patiesība neeksistē, eksistē vienīgi situācija – noteiktā mirklī vai periodā pastāvošs dzīves vai darbības apstākļu kopums, par kuru katram var būt savs emocionālais viedoklis. Tādos apstākļos kaut ko labu, saprātīgu un derīgu var panākt vienīgi spoži apgaismota, labi izglītota un skaidri saprotoša apziņa, postpatiesību piespiežot kapitulēt.

Kapitulācijas nebūs. Būs postpatiesības diktatūra. Rietumu civilizācijā nākotne pieder postpatiesībai. Jau tagad postpatiesība valda masu komunikācijā un politikā. Postpatiesības lielākie fani ir žurnālisti un politiķi. Tātad profesionāļi, kuri vispamatīgāk ietekmē cilvēku apziņu.

Abu profesiju nosaukumi ir jāliek pēdiņās. Žurnālisti un politiķi tagad neatbilst vēsturiski tradicionālajam attiecīgās profesijas aprakstam. Runa nav pat par žurnālistikas un politikas parodijām vai simulakriem. Žurnālistikas un politikas vietā ir radies kaut kas tāds, kurā neeksistē sociālā, morālā, intelektuālā, nacionālā, politiskā, ideoloģiskā, valstiskā atbildība, neeksistē profesionālā pienākuma apziņa un profesionālā goda apziņa.

Žurnālistikas un politikas centrā tagad ir neierobežota melošana bez minimāla morālā pārdzīvojuma. Turklāt tā ir melošana sintezē ar iracionalitāti, stulbumu, debilitāti. Žurnālistu un politiķu melošana liecina ne tikai par negodīgumu un nekaunību, bet liecina arī par garīgo nelīdzsvarotību un prāta aptumsumu. Ja vēl nesen, pieķerti melos, žurnālisti un politiķi taisnojās, ka ir pārprasti vai viņu informācijā ir ielavījusies tehniskā kļūda, tad tagad viņi ignorē jebkuru kritiku un nedomā taisnoties. Mediju kadri un politisko organizāciju kadri, kuri šodien melo, pat nesaprot, kas ir patiesība un kas nav patiesība. Mentālais haoss viņu galvās to neļauj saprast. Agrāk melotāji zināja, kas ir patiesība. Viņi meloja apzināti – ar skaidru galvu. Tagad melo tipi vispār bez galvas.

Latvijā par to, piemēram, liecina 2018.gada aprīļa vidū publicēts skaidrojums: „Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kanceleja cietusi jau septīto (!?) sakāvi administratīvajā tiesā, - kā rāda [..] publiskotais tiesas spriedums, tā uzdevusi Vējoņa kancelejai sniegt pieprasītās ziņas par informācijas apriti laikā, kad pērn atklājās, ka prezidents „piemirsis” deklarēt daļu no saviem gada ienākumiem. Pašlaik administratīvajā tiesā tiek izskatītas vēl vairāk nekā desmit (!?) administratīvās lietas saistībā ar Vējoņa kancelejas nevēlēšanos atklāt ziņas par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu un līdzīgiem jautājumiem.”

Bet tas nebūt nav viss. 2018.gada 28.augustā atkal jauna ziņa: „Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kanceleja jau trīspadsmito reizi (!?) ir zaudējusi administratīvajā tiesvedībā, - šoreiz saistībā ar tās nevēlēšanos sniegt informāciju par nodokļu maksātāju resursu izmantošanu saistībā ar Vējoņa došanos uz skautu un gaidu pasākumu, braucienam izmantojot helikopteru.”

Tik tikko minētais nav tikai melošana. Informācijas atkārtotā slēpšana liecina par prāta neveselību. Turklāt liecina par prāta neveselību visā valstī,  ja jau Valsts prezidents var nemitīgi melot. Ja regulāri drīkst melot Valsts prezidents, tad regulāri drīkst melot arī valsts pilsoņi! Tas ir loģiski! Vai var būt vēl trakāks stāvoklis Latvijā?

Patiesība ir zaudējusi tikumisko spēku un privileģēto vietu cilvēku garīgajā pasaulē. Totāla amoralitāte ir iespējama tikai cilvēciskuma sabrukumā. Faktiski ir ne tikai divas melotāju kategorijas – žurnālisti un politiķi. Abām kategorijām ir jāpieskaita sociuma daļa, kura vienaldzīgi izturas pret patiesību un nenosoda postpatiesību.

Interesants ir viens moments. Postpatiesības laikmetā neviens neatceras patiesības laikmetu kā paraugu godīgai dzīvei. Neatceras tāpēc, ka patiesības laikmets nekad nav bijis. Vienmēr kāds meloja. Atšķirība ir vienīgi tā, ka agrāk baidījās melot, kaunējās melot, atzinās melošanā. Agrāk sodīja par melošanu.Tagad Vējoni neviens nesodīs par melošanu. Arī tauta nav apvainojusies par žurnālistu un politiķu nemitīgo melošanu.

Agrāk tauta necieta melus, un tauta nebalstījās uz meliem, kas rada tai emocionālo komfortu, jo atbilst kaut kādiem aizpriedumiem un iedomām, kaut kādām simpātijām vai antipātijām. Tagad ļoti daudziem ir pieņemami jebkādi meli par Krieviju, krieviem, Putinu. Tas ir jauns antropoloģiskās evolūcijas līmenis – cilvēciskuma sabrukuma līmenis.

Novērtē šo rakstu: