"Citadeles" bankas pārdošana zemākās cenas piedāvātājam valdībai var beigties ar miljonu zaudējumiem ES tiesā
PIETIEK31.08.2014.
Komentāri (27)
Iesaki rakstu: 
Eiropas Komisijas konkurences uzraugi Austrijai 2008. gadā piesprieda kompensēt 54,7 miljonus eiro jeb starpību starp cenu, par kādu tā pārdeva Burgenlandes provincei piederošu banku, un otra pircēja piedāvāto augstāko cenu, kas tika izslēgta no godīgas konkurences. Šis faktors līdz šim nav uzpeldējis amatpersonu argumentos, valdībai aiz slēgtām durvīm virzoties uz ekskluzīvu darījumu ar Citadele bankas pircēju, kurš par to piedāvājis zemāko cenu.
Ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis (kandidēs no Vienotības) 29. jūlijā aiz slēgtām durvīm kārtējo reizi slepenībā virzīja jautājumu par bankas Citadele pārdošanu un ministri, kas todien bija nepilnā sastāvā, pēc ilgām diskusijām izrādīja ekskluzīvu pretimnākšanu vienam konkrētam pircējam - amerikāņu investīciju fondam Ripplewood Holdings. Tas nozīmēja, ka izskatīti netiks visi otrajā kārtā iesniegtie piedāvājumi, bet mēnesi notiks sarunas tikai ar vienu no pretendentiem, turklāt - par valdības slepenībā nosauktu fiksētu cenu. Vēlāk ekskluzīvo sarunu termiņš Ripplewood interesēs tika pagarināts vēl līdz 5. septembrim, tas ir, līdz šai piektdienai.
Austrijai līdzīga taktika, pārdodot tās Burgenlandes provincei piederējušo banku, 2006. gadā beidzās ar Eiropas Komisijas konkurences uzraugu izmeklēšanu par neatļauta valsts atbalsta sniegšanu vienam no pretendentiem. Lai gan bankas pirkšanai bija divi pretendenti - Austrijas apdrošināšanas sabiedrība GRAWE, kas piedāvāja cenu 100,3 miljonus eiro, un Austrijas-Ukrainas konsorcijs, kas piedāvāja 155 miljonus eiro, provinces varasiestādes deva priekšroku zemākās cenas piedāvātājam, kas toties bija vietējais investors.
Otrs pretendents iesniedza sūdzību Eiropas Komisijā, un tā pēc pusotru gadu ilgas izmeklēšanas lēma, ka Austrijas varasiestādēm no Burgenland bankas pircēja jāatgūst 54,7 miljoni eiro jeb starpība, kādu zaudēja, atsakot lielākās cenas piedāvātājam. Pēc sarunām ar EK Austrijai šo summu izdevās samazināt līdz 41,5 miljoniem eiro, tomēr arī vairākus gadus ilga tiesāšanās Eiropas Savienības tiesā tai nelabvēlīgais lēmums palika spēkā.
No Eiropas Komisijas konkurences uzraugu lēmuma Austrijas Burgenland bankas lietā izriet divi nosacījumi, kā valstij jārīkojas, pārdodot tai piederošus uzņēmumus: tie jāpārdod par augstāko cenu, ja vien nav pierādāms, ka piedāvātā augstākā cena ir nereālistiska un netiks samaksāta, citiem vārdiem, pretendentam jābūt saistībām par piedāvājuma izpildi; kā arī tendera procedūrai jābūt caurspīdīgai, atvērtai un nediskriminējošai. Eiropas Komisijas nospraustās vadlīnijas, uz kurām atsaucas lēmums Austrijas Burgenland bankas lietā, valstij pārdodot tai piederošu uzņēmumu, uzliek par pienākumu rīkoties kā privātam pārdevējam brīvas tirgus ekonomikas apstākļos. Latvijas valdība, kā izriet no pieejamās informācijas par lēmumiem un to pieņemšanas metodēm, Citadele bankas pārdošanas gaitā balansē uz naža asmens ja pat nav jau pārkāpusi šos kritērijus.
Proti, Ripplewood, kas pirmajā kārtā Citadele bankas pirkšanai pieteicās kopā ar vietējos politiķus sponsorējošo būvnieku un pagātnē arī nebanku kredītitētāju Māri Martinsonu, sākotnēji par 75% valstij piederošo bankas akciju bija piedāvājis ja ne zemāko, tad vienu no zemākajām cenām, liecina Pietiek rīcībā esošā informācija, kas iegūta no lēmumu pieņemšanā iesaistītām amatpersonām. Tagad amerikāņi no partnerības ar Martinsonu atteikušies, un tas sakritis ar laiku, kad Finanšu policija uzņēmēju īslaicīgi aizturēja lietā par vismaz 11 miljonu eiro zaudējumu radīšanu valsts budžetam.
Augstākās cenas piedāvātājs, SPI Group īpašnieks Jurijs Šeflers, kuram pastarpināti pieder arī AS Latvijas Balzams, iepriekš par Citadele banku bija piedāvājis 105 miljonus eiro, bet neoficiāli zināms, ka pretendents summu bijis gatavs būtiski palielināt. Tomēr valdība 29. jūlijā aiz slēgtām durvīm slepeni vienojās dot ekskluzīvu iespēju Ripplewood un mēnesi runāt tikai ar ASV fondu, piedāvājot tam Citadeli nopirkt par 113 miljoniem eiro. Šefleram ir ilgstošs konflikts ar Krievijas varasiestādēm par degvīna Stoļičnaja īpašumtiesībām, tādēļ viņš jau gadiem uzturas savos īpašumos Šveicē, Londonā un Sardīnijā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
