Cirks Latvijā un Solvitas rozā sapnis

Varbūt kādam tas notika citā laikā, bet mana personīgā pieredze liecina, ka jel kāda morāle kopumā valstī sabruka tā ap 1997.gadu. Arvien vairāk un vairāk cilvēku sāka saprast, ka nesodīti var piesavināties projektu naudas, var nesodīti izzagt budžeta līdzekļus un par to netiks saukti pie atbildības un arī amati tāpēc jāzaudē nebūs.

Pie varas esošie radīja likumdošanu savās, elitāro klubiņa, interesēs. Vajadzēja tikai mācēt pielīst, pielišķēties, zemu paklanīties elitāro klubiņam, un viss bija kārtībā, nekādas sankcijas nesekoja, reizēm gan un diezgan bieži bija vajadzīgs samaksāt otkatu, bet, ja tas nodrošināja labvēlību un aizsardzību, tad arī tas nebija vairs tik sāpīgi.

Valsts kontrole un citas finanšu līdzekļu apgrozījumu kontrolējošas institūcijas tika padarītas gluži vai par apsmieklu, tās varēja tikai bezjēdzīgi smērēt papīru, rakstot kilometriem garus pārkāpumu sarakstus jebkurā auditējamā iestādē, bet reālu rezultātu šīm pārbaudēm praktiski nebija. Nemainījās pilnīgi nekas.

Un nevarēja mainīties, jo neviens pie varas esošais nebija ieinteresēts pieļaut, lai kas mainītos. Uz to brīdi jau bija savs ”svēto govju” jeb neaizskaramo pulciņš, uz tiem jau nu nedarbojās nekādi likumi, pat ne tie, ko paši bija izdevuši vai pieņēmuši.

Tā nu mums te veidojās tas, ko paši tai piederīgie uzskata par eliti.

Tie, kuriem bija jāstrādā šādu ”titulētu” personu pakļautībā, kļuva arvien beztiesiskāki un nomāktāki. Par savu taisnību un savām tiesībām baidījās pat iepīkstēties, lai nezaudētu darbu un līdz ar to arī iztikas līdzekļus.

Radoši darba kolektīvi, kuros agrāk cilvēki strādāja vienotu mērķu sasniegšanai, tagad tika pārvērsti par baisu cīņas arēnu, kur plauka un zēla visi iespējamie netikumi - kurš kuru izēdīs, kurš ierāpsies cita vietā, kurš pratīs skaļāk brēkuļot un nekaunīgāk melot, tas arī būs bara līderis un visu rebju bīdītājs. Darbs valsts un tautas labā pilnīgi tika aizmirsts, dominēja vien personīgās intereses, un interesēja vien personīgā kabatas portfeļa saturs.

Tagad mums visiem tā ātrāk gribas to visu aizmirst. Vai ne? Bet - vai drīkstam aizmirst? Nē, nedrīkstam vis. Tāpēc, ka sekas tam visam izjūtam šodien un izjutīsim tās vēl un vēl. Tas nav tik vienkārši, kā liekas no malas - daži tika pie turības, pārējie palika „jaņos”, un ar to šo posmu mūsu vēsturē varam noslēgt.

Nē, tik vienkārši tas vis nav, jo - ir jau vēl Solvitas rozā sapnis. Sapnis ir patiesi baiss - par to, ka, lūk, Latvijā vēl ir daudz „nepareizo” cilvēku, viņus vajadzētu... kaut kā dabūt prom un tad... pēc vēl 20 gadiem jau būs izaugusi pilnīgi jauna paaudze, kam it nekādi morāles kritēriji ieaudzināti netiks, līdz ar to tikai tad beidzot varēs uzelpot, varēs svinēt to lielo uzvaru pār cilvēcību.

Tā jaunā paaudze tad apbrīnā plikšķinās actiņas un ticēs, ka, ak, cik daiļi, tīri, pūkaini un nevainojami ir tie, kuri te uzmetušies par kungiem. Tie, kuri te valdīt grib, tomēr nav izturējuši tās divas galvenās pārbaudes - pārbaudi ar varu un pārbaudi ar naudu. Uzkāpuši uz tā paša vien mūžīgā grābekļa, ko Augstākais mēdz tik viltīgi nomest katra cilvēka dzīves ceļā.

Uz tā grābekļa tagad stāv un dižojas arī Visu Latvijai pārstāvji. Bet grābeklis ir un paliek tikai grābeklis - tāpēc ar steigu no tā būtu jākāpj nost. Tad nevajadzēs brīnīties, kāpēc Rīgā uzvarēja tie, kuri uzvarēja. Viņiem ir tā priekšrocība, ka bez runāšanas viņi reizēm kaut ko vēl arī mēdz DARĪT.

 Un tā nu jau 15 gadus dzīvojam šajā murgā. Daži godprātīgi politiķi, īpaši Reformu partijas pārstāvji, tā kā pūlas uzpeldēt virs šiem netīrajiem, duļķainajiem ūdeņiem, bet pūles reti vainagojas ar panākumiem, jo pa šo laiku ir perfekti apgūtas visas cilvēkus iznīcinošās, nomelnojošās tehnoloģijas, un izrauties no baisā purva ir tikai vārgi mēģinājumi.

Valdošās koalīcijas elite uzmana, lai neviens galvu ārā nebāž, ja kāds mēģina, to ātri norok. Vai iesūta Trojas zirgu Olšteinu. Ir taču tik daudz veidu, kā ņemt un kādu izsmērēt pret sienu.

Puve ir pārņēmusi te visu ļoti pamatīgi. Līdz pilnībai pa šiem gadiem ir attīstītas dažādas melu teorijas, izlikšanās prakses, tik ļoti, ka visi tie, kuri tā izceļas ar tukšvārdību un bezdarbību, nu jau paši laikam sāk ticēt, ka tā arī ir īstā dzīve un pareizā politika - reizēm gudri parunāt par procesiem kā tādiem, bet, Dievs, pasargi, nekad nepasākt neko tādu, kas varētu valsti izvest no haosa. Nebūs haosa, nebūs iespējas nokampt miljonus un miljardus. Sakārtotā un loģiskā sistēmā taču tādi ”izrāvieni” nebūs iespējami.

Pēc 15 gadu tādas darbības sekas visiem ir zināmas - tikai 10% no strādājošajiem saņem cilvēka cienīgas algas, pārējie 90% velk kailo dzīvību, pārtiekot vai nu no ēnu ekonomikas vai no ārzemēs nopelnītās naudas.

Tik vienkārši taču būtu procesus valstī sakārtot loģiskā sistēmā, lai visi tajā mītošie ļaudis justos laimīgi un lepni par savu valsti. Ir vajadzīgs tikai mazumiņš labās gribas, ne vairāk.

Dažās mazpilsētās tā arī notiek, kur pie varas ir saprātīgi cilvēki, nevis kampēji. Var taču izplānot prioritātes, definēt tautsaimniecībā nākotnē nepieciešamās profesijas, to apguvei novirzīt valsts budžeta līdzekļus. Ar likumu noteikt, ka katra pašvaldība ir atbildīga par infrastruktūras veidošanu savā reģionā, ar tendenci, lai tur būtu pieejami uz vietas visi nepieciešamie pakalpojumi un maksimāli tiktu nodarbināti visi reģionā dzīvojošie iedzīvotāji. Apzināt, kādu profesiju pārstāvji ir reģionā, kādas ražotnes tur varētu attīstīt.

Bet nē - atstāsim visu haosā! Jūs tur paši „organizējieties”, kā nu mākat, bet mēs te jums nodoklīšus, nodoklīšus uzliksim un vēl paaugstināsim, ja tik nebūsiet vēl badā nosprāguši un maksāt tos spēsiet.

Ir viena liela un līdz galam neapjausta, vismaz skaļi nepateikta patiesība - ar to naudu, kas Latvijā ir apgrozījusies pēdējo 15 gadu laikā, mēs pilnīgi visiem šīs valsts iedzīvotājiem būtu varējuši nodrošināt Eiropas līmeņa eksistences apstākļus un bez jebkāda dvēseles diskomforta un nemitīgas cīņas pazīmēm. Bet tā nav noticis, kā bijām, tā esam Eiropas nabadzīgākā valsts.

Šie 15 gadi patiesībā ir bijusi ļoti netīra lappuse Latvijas vēsturē. Es to saku ne tikai saviem bērniem un mazbērniem, es to saku jau tagad tiem, kuri tikko ir piedzimuši un būs pieauguši tikai pēc tiem 20 gadiem.

Lepoties mums nav, ar ko, tik daudz netaisnības, tik daudz ciešanu cilvēkiem ir atnesusi šāda politika. Tas nav ne 1941., ne 1945.gads, kad brutālas varas pārspēka ietekmē esam bijuši spiesti atteikties no savas valsts, nekāda tāda brutāla spēka nebija tagad, bija tikai pašu vājums un alkatība, kas lika izpārdot un izlaupīt šo valsti.

Jāatzīst, ka tiešām daļēji jau ir izaudzināta „jaunā paaudze”, patiesi nožēlojami ir skatīties uz mūsu ierēdņiem, kad viņi uzstājas TV vai citos medijos, nekādu gribas pazīmju, nekādas pienākuma apziņas, nekādas izpratnes, kā vajadzētu risināt samilzušās problēmas. Nožēlojami.

Visi dzīvo teorijā - nekad nevajag censties sasniegt jel kādu rezultātu, galvenais - BŪT PROCESĀ. Ko nozīmē „būt procesā”? Tikt pie labi atalgota amata, iemācīties gudri parunāt par jebkuru tēmu, laiku pavadīt sēžot sanāksmēs, veidot nebeidzamas darba grupas, caur šiem bezjēdzīgajiem procesiem izpumpēt milzīgus Eiropas līdzekļus, analizēt, noteikt prioritātes, izdarīt secinājumus, un pats galvenais, kas jāievēro, - NEKAD un nekādos apstākļos pat nemēģināt secinājumus realizēt dzīvē!

Tik vāja, bāla un nozombēta izskatās no malas mūsu ierēdniecība. Pieradināti nepieņemt lēmumus. Ja tagad kāds liktu to darīt, vairs pat nemācētu to izdarīt. Jebkurā daudzmaz sakārtotā valstī eksistē progresīvais ienākuma nodoklis. Latvija pēc tik daudz gadu kampšanas vēl arvien „nav gatava” to ieviest. Protams, jo tas ierobežotu kampējus, bet no kampšanas atteikties mēs nevaram un nemākam - tā ir bijusi prioritāte jau 15 gadus.

Vai šādu baisu morāli gribam ieaudzināt nākamajām paaudzēm? Ka visi līdzekļi ir labi, kad ir runa par naudu un varu. Ka drīkstam visus uzņēmumus un zemi izpārdot cittautiešiem? Ka drīkstam pamatiedzīvotājus aplikt ar tik baisu nodokļu un maksājumu slogu, ka viņi vai nu nosmaks zem tā vai aizbēgs uz ārzemēm?

Man tomēr gribas koriģēt sapni par to, kas būs šeit pēc 20 gadiem. Atkal iedzīvināt sabiedrībā mūžīgās vērtības - rūpes par bērniem, rūpes par cilvēku veselību, cieņu pret veciem cilvēkiem. Atbildību par katra šīs valsts pilsoņa likteni. Bez tā visa mēs vairs nebūsim vienota tauta, bez tā visa mēs būsim liels NEKAS. Izšķīdīsim kā pelavas vējā un nespēsim nosargāt to vietu uz Zemes saviem bērniem, ko Dievs mūsu tautai ir devis kā vienīgo zem Saules, kur dzīvot latviešu tautai.

Solvita, ieklausies. Ir laiks mainīt politiku, sākt domāt par valsts piederīgajiem un beigt izlikties par elitārām personām, kādas nepavisam neesat.

Novērtē šo rakstu: