Cik baisi, ka lieliskais Latvijas nepārtrauktības doktrīnas tēvs Levits ir piekāpies prokremliskā oligarhāta kalpu sazvērestības priekšā
Māris Luste13.05.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ja vesels prezidents, vārdā Egils Levits, atsakās atkārtoti pretendēt uz valsts augstāko posteni, jo Saeimā briest viņa kandidatūrai nelabvēlīga - prokremliska un oligarhu interesēm pakārtota koalīcija, atgādināšu.
(1) Viņš nav vienkārši prezidents bet arī Nacionālās drošības padomes šefs, kurš tādēļ zina, ko runā. Un viņš nav vienkārši Levits, bet autors Satversmes preambulai, kuras mērķis ir palīdzēt cilvēkiem saprast Latvijas pamatus.
(2) Ja garamantu vācējs Barons ir Dainu tēvs, tad Levits ir vismaz Latvijas nepārtrauktības doktrīnas tēvs.
(3) Viņš vislabāk zina, ka parlamenta hiēnas nav atnākušas tukšā vietā, lai piešķirtu Latvijai kursu pēc Kremļa patikas. Tām jārēķinās ar 18.novembra Republiku, kas pārcietusi pat Maskavas organizēto okupāciju. Un tomēr šis supersmagsvaru kategorijas profiņš spiests piekāpties valstszinību diletantiem, lai viņi nesavārītu ziepes.
Uz šo brīdi prasību iesniegšanai Krievijas Federācijas Augstākajā tiesā par PSRS sabrukuma atzīšanu par nelikumīgu parakstījuši jau trīssimt tūkstoši cilvēku.
(4) Nav šaubu, ka parakstītāju vidū ir arī Latvijas iedzīvotāji – petīcijas autori prokremliskās “Nacionālās atbrīvošanās kustības” vietnē operē ar tām pašām konspirācijas teorijām, kādas ikdienā sastopam arī sociālo tīklu latviskajā segmentā.
(5) Tumsoņu ievēlētie kaitnieki Saeimā darbojas jau ne pirmo dienu, taču prezidenta vēlēšanas līdz ar Levita atkāpšanos jau kļuvušas par viņu pirmo nopietno nedarbu Kremļa labā.
“Nacionālās atbrīvošanās kustība” propagandē, ka, zaudējot aukstajā karā, Krievija kļuvusi par ASV koloniju, tādēļ nepieciešams atjaunot tās suverenitāti no “gosdepa”. Savukārt cīņai pret koloniālo pārvaldi Putinam nepieciešamas ārkārtējas pilnvaras un oficiāli nostiprināta valsts ideoloģija.
(6) Ar Otrā pasaules kara uzvarētāju piemiņu uz lūpām, idejas autori plāno referendumu konstitūcijas izmaiņām un tiesas ceļā cer atsaukt Ukrainas un citu bijušās PSRS republiku neatkarības atzīšanu. Savukārt pašas organizācijas maksimālā programma ir NATO padzīšana no bijušā sociālistisko valstu bloka un PSRS atjaunošana 1945.gada robežās.
(7) Bet, ja amerikāņi neklausīs, – brīdinājuma kodolbumba pa Nevadas tuksnesi.
Ja kādam šķiet, ka mums darīšana ar jefiņiem – topošā referenduma infrastruktūra partijas “Nacionālais kurss” veidolā pastāv jau desmit gadus. Kustības līderis, parlamenta deputāts ar trīsdesmit gadu stāžu – Fjodorovs pats gan ir Putina partijas “Vienotā Krievija” centrālās politpadomes loceklis. Gluži likumsakarīgi šis dedzīgais Z-patriots atrodas zem Rietumu sankcijām, vienlaikus personificējot visas Krievijas politikas absurdumu. Fjodorovs nacistus meklē Ukrainā, jo acīmredzot aizmirsis paskatīties spogulī. Taču neliekuļosim - prokremlisko rašistu acīs nacists ir ikviens bijušās PSRS teritorijas iedzīvotājs, kurš krievu “atbrīvotājiem” neatvēl īpašas privilēģijas.
Redzot, ka militārā ceļā uzvaru panākt Krievijai neizdosies, Putina līdzskrējēji impērijas atjaunošanai atkal sāks meklēt robus starptautiskajās tiesībās. Tādēļ Pīlēns maisā šajos apstākļos Latvijai par prezidentu tiešām nederēs, te vajag ļaudis, kas pārrobežu diplomātijas drēbi zina labāk, kā biznesu.
Mūkot no Levita, vēlu jums uzskriet Rinkevičam, prokremliskā oligarhāta kalpi!
(1) https://twitter.com/valstsgriba/status/1656329078738239488
(2) https://www.lsm.lv/.../levits-satversmes-preambula.../
(3) https://www.tm.gov.lv/.../egils-levits-sanems-ministru...
(4) https://twitter.com/MLuste/status/1656527538552807424
(5) rabstvu(dot)net(slash)gorbachev
(6) rabstvu(dot)net(slash)putin
(7) #НевадскийКризис
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
