Četras vakcīnas, trīs mutācijas, divi pianisti, tik viena nelaime
Imants Liepiņš14.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ažiotāžu sacēlušie Vestarda Šimkus izteikumi no skatuves par savu klausītāju nedalīšanu vakcinētajos un nevakcinētajos parāda, līdz kam pie mums nonākusi koronavīrusa apkarošana: par sabiedrības glābšanu no nāvējošas sērgas publiski strīdas divi pianisti.
Un tas nebūtu nekas slikts, jo viedokļa līderiem sabiedrībā (pie kam pianists un komponists Vestards Šimkus te varētu būt pat augstāk novērtēts viedokļa līderis nekā pianists un ministrs Daniels Pavļuts) var un vajag izteikt dažādus viedokļus. Neesam jau Baltkrievija.
Latvija ilgi vilkās iepakaļ citām ES valstīm vakcinācijas tempos, arī tagad neesam no pēdējām vietām gluži izkārpījušies ārā. Kad pirmās AstraZeneca vakcīnas piegādes bija klāt, ministri un deputāti pirmie steidzās vakcinēties, kaut arī neietilpst riska grupā: vēlāk izrādījās, ka viņi to domājuši kā… iedrošinājumu cilvēkiem vakcinēties.
Kā tas nostrādāja, visiem ir redzams.
Tagad ir ienākušas arī Pfizer, Moderna un Janssen vakcīnas, var pat izvēlēties vienu no četrām, savukārt AstraZeneca iepirkta tādos daudzumos, ka var atdot Kenijai nevajadzīgās dozas. Un tas ir labi, jo neesam lūdzēju lomā!
Vīrusa jaunie beta, gamma, delta paveidi (iepriekš pazīstami ar to valstu nosaukumiem, kurās attiecīgās mutācijas pirmoreiz konstatētas) ir vai nu Latvijā jau iekšā, vai neizbēgami te iekļūs. Sabiedrības vairākums vakcinējas, bet pārējie nogaida (ieskaitot tos, kam ir reāls iemesls atlikt, piemēram, veci cilvēki ar vairākām hroniskām slimībām, kas nezina, kā viņu novājinātie organismi reaģēs uz vakcīnu).
Cik var spriest bez attiecīgas socioloģijas, tad stabili lielākais sabiedrības vairākums varētu būt uzticīgi ārstiem un zinātniekiem, taču zināmu daļu atbaida valdības un Saeimas konvulsīvā ņemšanās un arvien pieaugoša ziņu plūsma par labi atalgotiem “Covid projektiem”, kuru “rezultātus” redz katrs. Kremļa propaganda un viltus ziņas nespētu ietekmēt Latvijas sabiedrību tādā mērā, ja vietējo amatpersonu raustības no viena grāvja uz otru nebūtu tik redzamas.
Šajos apstākļos divu slimnīcā un veselības aprūpes iestādē nekad nestrādājušu pianistu (Pavļuta un Šimkus) dažādie teksti par vienu tēmu, kas demokrātiskā sabiedrībā ir pavisam normālas debates, vēlreiz parāda: vakcīnu jautājuma komunikācija Krišjāņa Kariņa vadītajai valdībai ir tāda pati kā viss cits šai valdībai.
Jau kopš šīs valdības apstiprināšanas visos jautājumos pastāv tikai vienīgā pareizā uzskata izplatīšana no augšas uz leju (tas nekas, ka pareizie izplatāmie uzskati var mainīties kuru katru dienu), principiāla arogance saskarē ar nozaru profesionālajām un iedzīvotājus pārstāvošajām organizācijām, tīša ignorance attiecībā uz iedzīvotāju faktiskajām nepieciešamībām. Ministru kabinets pēdējos divarpus gadus valstiskā līmenī nodarbojas ar kaut ko līdzīgu Rīgas “staķīšiem” (transportu traucējošiem stabiņiem): te ministri ievieš Covid ierobežojumus un pēc tam tos maina bez konkrēti izskaidrojama pamata, te dubulto nodokļus visiem nepilnas slodzes darbiniekiem un radošo profesiju pārstāvjiem, vēl pirms tam brauca uz Vašingtonu izlūgties sankciju uzlikšanu pašu valsts ostai, kas noveda pie likumsakarīgas tranzīta sagrāves utt.
Cilvēki jūt ne tikai valdības komunikācijas saturu, bet arī stilu un attieksmi. Sabiedrība kopumā kā personību summa vienmēr būs gudrāka nekā ierobežotais cilvēku skaits, kas ieņem valdībā amatus un ko valdība var sev piesaistīt. Un šī valdība (atšķirībā no jebkuras citas valdības iepriekšējo 15 gadu laikā) nevis vienkārši neieklausās sabiedrībā (tāda bēda mums visiem var gadīties), bet vispār nepieļauj dialoga iespējamību. Attiecībās ar sabiedrību šai valdībai ir atrodamas vairāk kopīgas iezīmes ar septiņdesmito gadu LPSR Ministru padomi Jurija Rubeņa vadībā nekā ar XXI gadsimtu.
Kāpēc tieši Vestarda Šimkus iznāciens dialoga neiespējamību starp diviem pianistiem parādījis īpaši skaidri? Nesen Rīgas Laikā bija lieliska retrospekcija par kanādiešu pianistu Glenu Gūldu: viņam tiktāl apnika klasiskajā mūzikā vispārizplatītais “virtuozo brīnumtalantu” kults, ka viņš koncertēja arvien mazāk, to pārtrauca vispār un turpmāk izlaida tikai studijas ierakstus. Nevar noliegt, ka arī Vestards Šimkus savulaik bija tieši tāds “brīnumbērns”, kuram arvien sarūkošākajā globālajā mūzikas industrijā izdodas gūt arvien lielākus panākumus ar savu darbu vien. Turklāt jāpiezīmē, ka viņš jau kopš studiju laikiem ir arī komponists un tikai viņa slava kā izpildītājmāksliniekam aizēno viņu pašu kā komponistu un filmu mūzikas autoru.
Ja sekmīgs pianists un komponists, kuru publikas vairākums un mūzikas industrija labprāt ierindo “virtuozā skaņu burvja” plauktiņā un ne citādi, pēkšņi no skatuves sāk izteikt sabiedriskus slēdzienus par jebko citu, kas nav mūzika, tad lielai sabiedrības daļai ir tāda sajūta, it kā no meža būtu iznācis staltbriedis un skaidrā latviešu valodā izteiktu savu personīgo nostāju par mežu ierīcību un mazo HES skaitu uz upēm. No vienas puses – apbrīnojami, no otras puses – galīgi nekomfortabli klausītājiem. Ko lai tam staltbriedim tagad atbild? Un, ja nu vēl iznāk mežacūka pastāstīt par savu pieredzi Āfrikas cūku mēra pārslimošanā, pret ko nav izstrādāta vakcīna? Mums būs jāklausās, kā cūka runā?!
Divu pianistu nostājas ir uzskatāmi atšķirīgas: Šimkus ir gatavs runāt ar valdību par vīrusa ierobežojumiem un pamatot savu nostāju, kamēr Pavļuts neizskatās spējīgs runāt ar to sabiedrības daļu, kuras balsi negaidītā kārtā izpaudis Šimkus.
Ne reizi vien atsevišķi valdības pārstāvji konstatējuši, ka problēmas ir komunikācijā (tātad to paši apzinās), un mēģinājuši tajā ieviest izmaiņas. Vienīgā nelaime: vakcinācijas reklāma kļūst arvien trulāka, uzkrītošāka un vienpusējāka. Sākumā visus baidīja ar vīrusa briesmām (pamatoti), tagad baida ar nevakcinēšanos. Agrāk skaidroja ierobežojumus, kad vakcīnas nebija vēl pieejamas, tagad skaidro ierobežojumus, kad cilvēki jau pamatīgi savakcinēti, un neizdara to ne vienā, ne otrā gadījumā pārliecinoši.
Agrāk mēģināja vienot sabiedrību kopīgos centienos, tagad sabiedrību ar savām nemākulīgajām kampaņām sašķeļ, nevis mēģinot nevakcinētos izprast, uzrunāt un iedrošināt, bet gan izsmejot un kauninot – un saņemot izsmieklu un kaunu pretī. Komunikācija kļūst nevis izprotošāka un iekļaujošāka, bet arvien propagandistiskāka un plakātiskāka, kas tieši pastiprina sajūtu par sarunas neiespējamību. “Var aizvest zirgu pie upes, bet nevar piespiest viņu dzert,” saka sena paruna. Bet šis ir gadījums, kad valdība dažu labu ērzeli nevar vispār līdz upei aizdabūt, jo konsekventi uzskata to par ēzeli.
Bail iedomāties, kādas būs partiju reklāmas kampaņas pēc gada…
Iepriekšēja analīze: var novērtēt, kā tā piepildījusies
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
