Bezjēdzīgā spēlīte „KNAB pārbaudīs”

Daži no viņiem kā tādi īsteni latviskie šahisti sociālajos tīklos aizdomājušies pat par veselu gājienu uz priekšu – nu, piemēram: „Ja KNAB ierosinātu pārbaudes lietu par Dombrovska grāmatas sponsoriem, cik ētiski premjeram būtu vērtēt biroja vadītāja atbilstību amatam?”

Šī zumēšana par visu savās vietās saliekošajām KNAB pārbaudēm kā universālo politisko brīnumzālīti ir veca kā pasaule – kā nekā likums „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” ir pieņemts pirms vairāk nekā vienpadsmit gadiem.

Taču patiesībā šī jūsmīgi cerīgā ņemšanās ap gaidāmu KNAB pārbaudi ir nekas cits kā bezjēdzīga spēlīte, kas, aizmirstot visu iepriekšējo labi prognozējamo iznākumu, truli tiek spēlēta atkal un atkal. Kaut rezultāts ir ne tikai nojaušams, bet skaidri zināms.

Vai varat nosaukt kaut vienu vai divus piemērus līdzīgās situācijās, kad KNAB pārbaude ir novedusi ja ne pie kriminālprocesa un sprieduma, tad vismaz pie kārtīga administratīvā soda un nepieciešamības vainīgajam atmaksāt atpakaļ saņemto puskukuli vai kas nu tas tāds?

Nevarat, un arī es ar visu savu iesniegumu rakstīšanas pieredzi nevaru. Un vaina nav ne politiskajos spiedienos, ne politiskajos pasūtījumos, ne arī tik daudzkārt citreiz demonstrētajā KNAB tizlumā – vismaz tas nav pats galvenais un noteicošais faktors.

Lieta tā, ka tieši šī tēma pārliecinoši un uzskatāmi parāda to, kā likumdevēji paši savām (un savu radu, draugu, pietuvināto) vajadzībām ir pieņēmuši likumu, kas šīm vajadzībām arī lieliski kalpo jau kopš 2002. gada, kad to izsludināja lieliskā Vaira Vīķe-Freiberga.

Runa ir par jau pieminēto likumu ar tagadējo nosaukumu „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, kas ļoti labi der, lai paņemtu pie dziesmas policisti, kas, nespējot savilkt kopā ģimenes budžeta galus, piestrādā skolā par apkopēju, kādu otrā ranga amatpersonu, kas neatļauti savienojusi amatus, un citus šīs valsts tiesisko pamatu grāvējus.

Taču vienlaikus šis likums ir atstājis virkni ērtu un plašu spraugu – nē, pat ne spraugu, bet parādes vārtu – visiem tiem, kam ir patiesa vēlme izmantot savu amatu personiskās labklājības ilgtspējas nodrošināšanai.

Jā, ir pāris tabu – noteikti nevajag pieņemt lielas dāvanas no tiem, par kuriem tu pats personiski pieņem lēmumus, noteikti nevajag pašam pieņemt darbā savus radiniekus utml., taču šie striktie aizliegumi ir smieklīgi vienkārši apejami.

Sievai ministrs prēmiju piešķirt nedrīkst, mīļākajai – cik vien vēlas; bet, ja akurāt vajag sievai, palūdz piešķiršana papīru parakstīt kādai citai ministrijas amatpersonai. Pašvaldības vadītājs savu radinieku baru darbā pieņemt nedrīkst, toties viņa vietnieks – drīkst. Amatpersona pati sev izmaksāt prēmiju, pabalstu vai aizsūtīt dārgā komandējumā nedrīkst, bet palūgt to izdarīt savam vietniekam – vienmēr laipni. Un tā tālāk.

Šādos, no veselā saprāta raugoties, brēcošos gadījumos likumsakarīgi beidzas arī KNAB pārbaudes. Strādājot ar savu jau leģendāro efektivitāti, birojs apmēram gada laikā spēj nolikt uz galda blakus likuma tekstu un saņemto paskaidrojumu no attiecīgās amatpersonas un secināt – okei, neviens likuma pants un burts nav pārkāpts, visi brīvi.

Tieši tā beigsies – ja vispār sāksies – arī pseidopārbaude par Dombrovska „radošo puskukuli”: jā, finansējums ir saņemts, bet ne tieši, ne kā dāvinājums, izsniegts vispār pilnīgi citai personai, utt., utt., līdz ar ko likums nav pārkāpts, viss kārtībā. Un KNAB īpašo simpātiju uz „Vienotību” piesaukšana būs pilnīgi nevietā.

Protams, mēs visi labi redzam un saskatām, ka nekas nav kārtībā, - patiesībā augstai amatpersonai vienkārši pieklājīgā veidā ir iedots nekādus pienākumus neuzliekošs, bet tomēr „ieeļļojošs” kukulis apmērā, kas varbūt arī nobāl, salīdzinot ar „Latvenergo” miljoniem, taču ir iespaidīgs, vidējam Latvijas iedzīvotājam paraugoties uz sava personiskā gada budžeta izmēriem.

Taču to saskatām „mēs”, bet ne „viņi”, - attiecīgais likums ir labots un mainīts vairāk nekā desmit reižu, taču attiecīgās spraugas tajā vienmēr ir atstātas, turklāt, kas zīmīgi, rezultatīvi pret tām ne reizi nav iebildis neviens pats tautas kalps neatkarīgi no tā, vai sēž koalīcijā un opozīcijā.

Kāpēc tā? Domājams, izskaidrojums vienkāršs: nekad jau nevar zināt, kā dzīve iegriežas, - ja nu tu, cilvēks, tagad ņem un nejauši pats sev laupi iespēju pasmelties no politsiles, kad laika rats tevi pie tās beidzot pienesīs?

Ak, jā, un nekas nav dzirdēts arī par kādām KNAB aktivitātēm šo spraugu aiztaisīšanā – likumdošanas iniciatīvām, ierosinājumiem utt. Kas vainīgs tur? Atkal kāds tirānisks sīkpriekšnieks vai uz intrigām kāra vietniece? Nē, vienkārši šīs iestādes atkal un atkal visdažādākajos veidos – arī šajā – demonstrētā gatavība korupciju novērot, bet ne novērst. Tā ka Dombrovska kungs un viņam līdzīgie var dusēt pilnīgi mierīgi.

Novērtē šo rakstu: