Beidziet slepkavot bērnus

Cilvēki šo notikumu uztver dažādi – liela daļa sajūsmā, daži kurn, bet daži lamājas. Es šo uztveru kā akciju, kā demonstrāciju jeb cīņu par to, lai netiktu slepkavoti cilvēki.

Joslas uzkrāsošana ir veids, kā iespējams ar fizisku līniju nodalīt tos, kas pārvietojoties mēdz slepkavot, sakropļot, traumēt tos, kas arī vēlas doties uz darbu ar kājām, ar sabiedrisko transportu, ar motociklu, mašīnu vai velosipēdu. Es necenšos sadalīt pēc pārvietošanās veida tajos un šamējos, bet gan atainot to, kas ir darīts citviet pasaulē un kādēļ.

Jau tūkstošiem gadu ir zinātnieki, kuri veikuši dažādus pasaulē nozīmīgus atklājumus. Jau desmitgades pasaulē ir apkopojuši datus, tos analizējuši, vērtējuši speciālisti no nozarēm un augstskolām, un visi ir vienisprātis, ka objekts, kas pārvietojas 50, 60, 70 kilometru stundā un kura masa ir 1000, 2000 un 7000 kilogramu, nodara bojājumus tiem, kas ir 20, 30, 70 vai 150 kilogramus smagi. Sevišķi, ja tie nav pasargāti ar metāla karkasu.

Tādēļ ir divi risinājumi – vai nu apdraudētājs ar smagāko masu ir jāierobežo, vai jārada apstākļi, ka ceļi nekādi nekrustojas. Tā, ka nekrustojas, ir izdarīts ar metro – ielaiž pazemē, lai pa saviem ceļiem pārvietojas. Visdrīzāk tas nav finansiāli iespējams.

Tādēļ paliek tikai viens risinājums – ierobežot. Ja tas mēdz slepkavot, tad tas ir jānorobežo no sabiedrības. Jo nevar taču tā būt, ka trīs vienas valsts, pilsētas cilvēki no rīta dodas savās darīšanās un viens laiku pa laikam kādu noslepkavo.

Citās juridiskās attiecībās C izolētu no sabiedrības, tiem būtu mājas uzraudzība, izsekošanas aproce vai cita veida policijas uzraudzība, taču ceļu satiksmē tas tiek piedots. Šādi domā jau desmitiem gadus Nīderlandē, jo tur cilvēks ir vērtība. Tur apzinās, ka ceļš pieder mums visiem, tev pieder tikai automašīna!

Cilvēks ir galvenais, nevis transportlīdzeklis. Un viss, kas ir jādara, ir jāpanāk, lai mazāk aizsargātie satiksmes dalībnieki varētu droši un bez bailēm pārvietoties un lai vecākiem nebūtu jābaidās, ka viņu bērns var droši aiziet uz skolu un droši atnākt mājās.

Ikdiena Kaļķu ielā Vecrīgā. Šai teritorijai ir dzīvojamās zonas statuss, kas nozīmē, ka gājējiem un riteņbraucējiem ir priekšroka un tie drīkst pārvietoties visā brauktuves platumā. Tā ir pilsētas daļa tūristiem, kuri brauc atpūsties. Viss ceļa platums ir atdots tiem, kas pārvietojas ar transportu.

Nevienā citā sadzīves un tautsaimniecības jomā nav tā, ka galvenais ir cilvēks, kas var ar savu rīcību apdraudēt citu cilvēku, bet gan mazaizsargāts cilvēks ir galvenais – bērni, veci cilvēki, vienkārši cilvēki, nevis cilvēks ar potenciālu slepkavības ieroci.

Cik ilgi cilvēks ar paceltu ieroci rokās, nevienam neuzbrūkot varētu staigāt pa Brīvības ielu? Taču, sēžot ierocī uz riteņiem, tūkstošiem šādu cilvēku var izbraukt pa ielu, un neviens tam nepievērš uzmanību. Taču visi apkārtējie, kas pārvietojas, ir stresā.

Kad centra namā vecākiem pa kāpnēm pa priekšu skrien lejā mazs bērns, pirmā doma ir – ka tikai viņš neizskrietu uz ielas (nevis uz ietves). Ejot garām katrai atvērtai vārtrūmei, rodas jautājums – vai tik kāds nebrauks ārā. Ejot pāri gājēju pārejai, pastāvīgi domā – nobremzēs, palaidīs? Katrā krustojumā cilvēki skatās, vai mašīnas, kas nogriežas, uzbrauks, neuzbrauks? Cilvēki pastāvīgi tiek turēti stresā, bailēs.

Un tā ir moderna valsts? Mēs esam nodzīvojušies līdz tam, ka ik uz soļa kāds varētu noslepkavot. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ cilvēki mūk no pilsētu centriem uz zaļākiem, klusākiem, mierīgākiem apvidiem, kur bērni paši var aiziet ar kājām vai aizbraukt ar riteni ciemos pie citiem bērniem tuvējās mājās paspēlēties. Tas stāsts nevis par bērniem, bet par sajūtām un attieksmi pret cilvēkiem un to vērtību. Rīga palēnām izmirst, jo tā ir nemoderna, stagnējoša, dārga un neefektīva infrastruktūra.

Pirms Otrā pasaules kara Latvijā bija aptuveni 50 velosipēdu ražotnes. Automašīnas vēl nevarēja atļauties. Taču šobrīd, kad velosipēdu var iegādāties pat par 10 reižu mazāku naudas apjomu nekā pirms kara (pirms kara velosipēds bija dārga lieta), riteņbraucēju skaits Rīgā ir vēl mazāks, nekā bija pirms 90 gadiem.

Padomju laiki nodarīja to, ka līdz pat deviņdesmito gadu sākumam Rīgā bija tiki daži cilvēki, kas visu gadu pārvietojās ar velosipēdu. Cilvēki par tiem brīnījās, uzskatīja par trakajiem.

Deviņdesmitajos gados, kad daudzi sāka braukt uz ārzemēm, tad saprata, ka velosipēds ir nevis nabadzības apliecinājums, bet gan mobilitātes, veselības, brīvības simbols.

Un daudzi brauca uz ārzemēm strādāt, daudzi tur ir palikuši, bet daudzi arī atgriezušies. Tie, kas atgriezās, nopirka pilsētas, ne kalnu tipa velosipēdus, jo paši bija izmēģinājuši, sapratuši, ka miljoniem cilvēku Īrijā, Zviedrijā, Vācijā, Dānijā, Nīderlandē un citur pasaulē pārvietojas ar velosipēdiem arī uzvalkos, brauc uz teātri, ciemos un tas ir tāds pats pārvietošanās veids kā mašīna, autobuss vai tramvajs.

Un cilvēki tagad brauc. Katru gadu arvien vairāk un vairāk. Bet vai satiksmes drošība uzlabojas tiem, kas rūpējas par savu veselību, braucot ikdienā?

Vai satiksmes drošība uzlabojas tiem, kas braucot nepiesārņo? Vai satiksmes drošība uzlabojas tiem, kas pastaigājas ar suni pa ietvēm, kas iet ar bērnu pie rokas vai bērnu ratos? Vai satiksmes drošība uzlabojas tiem, kas brauc mašīnā un tiem neprognozējami uzrodas priekšā gājējs vai riteņbraucējs?

Nē, investīcijas iet pārsvarā to atbalstam, kas var potenciāli kādu noslepkavot, turpina piesārņot gaisu ar izplūdes gāzēm, troksni, putekļiem. Bieži var dzirdēt apgalvojumu, ka iela ir pārāk šaura un velo infrastruktūrai nav vieta.

Ceļu satiksmes negadījumos traumēto un bojāto skaits no 1990. līdz 2017.gadam

Ceļu satiksmes negadījumu skaits (negadījumi, kuros ir cietušie)        110251

Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo cilvēku skaits – pavisam       12614

bojā gājušie gājēji            4442

bojā gājušie pasažieri       2990

bojā gājušie vadītāji         4134

bojā gājušie velosipēdisti, mopēdisti      1048

Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo cilvēku skaits uz 100 000 iedzīvotājiem            535

Ceļu satiksmes negadījumos ievainoto cilvēku skaits – pavisam          133 352

ievainoto gājēju skaits     35 014

ievainoto pasažieru skaits            44 794

ievainoto vadītāju skaits  42 521

ievainoto velosipēdistu, mopēdistu skaits           11 023

Ceļu satiksmes negadījumos ievainoto cilvēku skaits uz 100 000 iedzīvotājiem            5871

No cietušo kopskaita gājuši bojā bērni (līdz 14 gadu vecumam)           579

No cietušo kopskaita ievainoti bērni (līdz 14 gadu vecumam)   14 734

Ievainoto un bojā gājušo (noslepkavoto*) skaits kopā (1990-2016):     145 966

CSP dati. *noslepkavoto: ārvalstu literatūrā un statistikā netiek izmantots vārds “bojā gājis”, jo satiksmē nobrauc, noslepkavo netīši vai tīši, vai pats sev dara galu un visdrīzāk aiz neuzmanības, bet nevis kāds pats izdomā iet bojā. Bojā iet tikai kartupeļi pagrabā, kad tie sapūst.

Vidēji gadā 5406 cilvēki dabū traumas, sakropļojumu vai nāvi tādēļ, ka vienkārši vēlas pārvietoties.

Nīderlandē šo jautājumu skata citādāk: vieta primāri ir jāatrod cilvēkam – gājējam. Pēc tam jāmeklē vieta tam pārvietošanās veidam, kas vismazāk apdraud pārējos, vislētāk izmaksā cilvēkam un sabiedrībai (valsts vai pašvaldības budžetam), lētāks infrastruktūras izveidošanai un uzturēšanai, pārvietošanās veids, ar kuru var transportēt visvairāk cilvēku stundas laikā. Un tad tas ir velosipēds.

Pēc tam vieta jāmeklē sabiedriskajam transportam – primāri sliežu transportam, tad mazāk piesārņojošam – trolejbusam, tad autobusam un tikai pašās beigās tam, kas aizņem daudz vietas viena cilvēka pārvadāšanai, kas rada sastrēgumus un tādēļ milzīgus ekonomikai zaudējumus dīkstāves dēļ, gaisa piesārņojuma dēļ, no kura tūkstošiem cilvēku mirst katru gadu, dēļ tā, ka visvairāk sakropļo, slepkavo cilvēkus. Tikai pašās baigās, ja pietiek vietas uz ceļa, tad to atstāj lielam transportlīdzeklim, kas spēj pārvietot maz cilvēku – vieglajiem pasažieru pārvadājumiem. Racionāls piegājiens, kas pamatots ar pētījumiem un finansēm.

Un Nīderlandē nebija tā, ka cilvēki jau izsenis bija daudz gudrāki. Vienām un tām pašām kļūdām, problēmām visa pasaule ir gājusi cauri. Tas ir kā ar bērnu slimībām – jautājums ir, kādā vecumā tās ir jāizslimo, taču, jo vēlāk izslimo, jo var būt smagāk un lielākas komplikācijas.

Tās slimības, kas Holandē bija sešdesmitajos, septiņdesmitajos, pie mums tiek izslimotas tagad. Tas ir sabiedrības kopējais izpratnes, domāšanas līmenis, nevis tikai satiksmes organizētāju atpalicība no tā, kā veido dzīvesvidi Eiropas attīstītākajās valstīs. Tā ir nezināšana, neizglītotība, sākot no politiķiem, mācībspēkiem, studentiem, mājsaimniecēm, līdz tiem, kas tikai pamatskolu pabeiguši. Tas labi atspoguļo Latvijas sabiedrības attīstības līmeni mūsdienu pasaulē.

1972.gadā 3264 cilvēki tika nogalināti uz Holandes ceļiem, un 1973.gadā 450 no tiem bija bērni. Nīderlandes mammas un tēvi izgāja ielās, lai beigtu šo vardarbību. Tie bloķēja satiksmi, izveidoja patruļas pie skolām un vienkārši izgāja ielās. Tiem bija pamata sauklis “Beidziet slepkavot bērnus!”.

Ja normāli nesaprot, ka šādi organizēt satiksmi nedrīkst, tad cilvēki iziet ielās. Tas jau vairākus gadus ļoti miermīlīgā veidā notiek Latvijā, kad 1.maijā pulksten 13:00 pie Dailes teātra sabrauc daži tūkstoši cilvēku, lai piedalītos Kritiskās masas braucienā. Šo cilvēku paliek arvien vairāk gadu no gada.

Tā ir miermīlīga demonstrācija, kur cilvēki bez plakātiem, bez agresijas, bet draudzīgā noskaņojumā izbrauc pa Rīgas ielām tur, kur tiem gribas, tur, kur tiem vajag. Šī demonstrācija notiek visā pasaulē, kur ir slikta attieksme pret cilvēkiem satiksmē.

Nav slikti cilvēki, kas brauc mašīnās. Slikti ir apstākļi, kuri radīti tā, ka drošāk ir bērnu vest uz skolu ar mašīnu, jo, ar kājām ejot vai riteni braucot, viņu noslepkavos kāds cits ar mašīnu.

“Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2030.gadam” manis minētās prioritātes „gājējs – riteņbraucējs – sabiedriskais transports” kā primārās ir minētas. Un nav vairs jādiskutē par to, kā vajag. Līnija uz Brīvības ielas vienlaikus simbolizē pareiza lēmuma parakstīšanu. Ir beidzot jāsāk darīt! Un neatkarīgi no tā, kura partija pēc desmit dienām būs vai nebūs ievēlēta. Tas ir aicinājums pilnīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem: beigsim slepkavot mūsu bērnus un izveidosim tiem drošu infrastruktūru!

Pārpublicēts no silenieks.lv

Novērtē šo rakstu: