Baņķieris Belokoņs: ticiet man - man nav tāda plāna, ko iesākt ar Einaru

- Patiesībā jautājums ir tikai viens. Kur slēpjas Einara Repšes ilgtermiņa pievilcīgums, kas liek jums viņu atbalstīt? Faktiski - uzturēt? Kāda ir jūsu interese uzturēt Einaru Repši? Pēc maniem aprēķiniem, pēdējos gados tie ir pāris simti tūkstošu latu gadā.

- Mazāk, mazāk. Kur slēpjas pievilcīgums? Esmu savaldzināts - ohmuriļi... (Smejas.)

Paldies Dievam, ka jūs labi saprotat, ka nekādu materiālu labumu es no tā negūstu, katrā ziņā nestādu tādu par mērķi, bet, ja vēlaties, varat likt iekavās - pagaidām nestādu. Cilvēkiem ir ļoti grūti uz kaut ko tiekties, ja viņi neredz materiālu rezultātu.

- Un cilvēki arī ne īpaši tic tiem, kuri saka, ka viņiem nav šādas ieinteresētības...

- Tāpēc es vienmēr, kad cilvēki man kaut ko saka par šo atbalstu, es saku - nu, paskatieties, nu, nav krustojušies mūsu ceļi ar Einaru tad, kad viņš bija centrālajā bankā. Netikāmies mēs. Pilnīgi nekrustojās. Un tagad mūsu darbi arī nekrustojas.

Es teiktu, ka šeit ir ne tik daudz Einara pievilcīgums. Es ar viņu iepazinos, kā es ar daudziem cilvēkiem iepazīstos. Tāpat kā daudziem man bija interesantas viņa idejas, kad viņš 2001.gadā sāka iet politikā.

Es neteikšu, ka esmu ideālists un stipri tam ticēju, bet man bija interesants šis mēģinājums. Tas ir iemesls, kādēļ joprojām turpinu sadarboties ar viņu. Un reizēm iespēju robežās, ja sanāk, atbalstu viņa idejas.

Es redzēju, ka viņš rīkojās ar patiesiem motīviem, - tāds ir mans viedoklis. Es redzēju, ka droši vien viņš kļūdījās un kļūdās arī tagad, bet es jau arī nezinu, kas ir pareizi un kas ne. Pēc laika es redzu, ka viņš, iespējams, tiešām kaut kādās lietās kļūdījās. Man šķiet, ka Einars arī redz, ka viņš kļūdījās.

Protams, daudzi cilvēki jau uzreiz teica, ka jūs ne tur ejat, un vēl kaut ko. Ir labi būt gudram...

Es joprojām domāju, ka viņš toreiz darbojās patiesi un ar zināmu naivitāti, - tas bija nevis kaut kāds vājš naivums, nē, manā izpratnē ir tas noteikts naivums idealizēt - vairākas lietas. Laikam es tam tiešām ticu.

Kad Einars kļuva par finanšu ministru no Vienotības, kas bija viņa pēdējais politiskais amats, es joprojām uzskatu, ka šo melno, nepateicīgo darbu - pareizi vai nepareizi, bet viņš izdarīja. Neviens to negribēja darīt. Viņš to izdarīja tā, kā to redzēja. Nebaidījās par reitingiem un vēl kaut ko. Patiesībā mums ir maz tādu cilvēku.

Cita lieta, ka viņš izmainījās. Izmainījās kā cilvēks salīdzinājumā ar 2001.gadu. Kā cilvēks - es neuzskatu, ka viņš kļuva sliktāks. Kā vadītājs – ne pēc mērauklas "labāks - sliktāks", bet viņš ir cits. Bet ir lietas, kas man kā cilvēkam… Saprotiet, es ar viņu nemaz ne tik bieži runāju, es no malas vairāk skatos.

Es uzskatu, ka nepieciešams konsolidēt cilvēkus, kuri jau ir nogājuši kaut kādu ceļu. Un ne tikai tādēļ, ka mums ir ļoti maza zeme. Mums pagaidām nav paaudžu pārmantojamības. Un man šķiet viens no nesliktiem variantiem - lai virzītos uz priekšu, censties izmantot to cilvēku vēlmes un centienus, kuri, iespējams, ir izdarījuši kļūdas, bet patiesi vēlas iet citu ceļu. Vai tas būs pareizais – tas ir cits jautājums.

Pirms pāris gadiem mēs sākām Mākslīgā intelekta fondu, par kuru arī tur daudz ko raksta... Einars ir fiziķis, viņam reizēm rodas visādas idejas, man arī patīk šī ideja. Kad viņš man sāka stāstīt par fonda radīšanas ideju... kaut gan es pat neatceros, kā fonda ideja radās, varbūt es to piedāvāju, tiešām neatceros. Bet es atceros, ka Einars nekavējoties izvilka grāmatu, ko viņš lasīja, un man iepatikās šī jaunā mākslīgā intelekta attīstīšanas ideja. Es vienkārši izlasīju šo grāmatu pa nakti vai dienu, un patiesi - tika piešķirts finanšu resurss, lai ar šo lietu nodarbotos. Un mēs nodarbojāmies.

Tagad saka – Einars atkal neizdarīja līdz galam, bet tātad es arī neizdarīju līdz galam. Ja tagad kaut kāds zīmogs jāliek uz cilvēkiem, kuri ar mums kopā strādāja, tur nebija kaut kāda uzdevuma, kā lai saka, atbalstīt Einaru līdz kaut kam. Viņš patiesi ar to nodarbojās, un es patiesi tam sekoju līdzi. Pēc kāda laika sapratu, ka spēka nepietiks.

Lai nodrošinātu Einaram vietu un nodarbošanos uz laiku, noteikti varēja iet daudz vienkāršāku ceļu. Rezultāts vienalga būtu.

Cik es ar viņu esmu saskāries, mums ir, nu, ne strīdi, bet diskusijas, un es varbūt arī tagad nepiekrītu tam, kā norisinās process [ar jauno partiju], daudz kam nepiekrītu, jo tās labās idejas, kas bija pirms diviem, trim gadiem, šodien ir novedušas pie citas idejas. Kā joko krievi, - atkal ir sanācis salikt Kalašņikova automātu. Sāpīgi, ir žēl, redzu arī savu vainu, protams.

Neskatoties uz to, dzīve turpinās, ir jādara un jāvirzās kaut kur, citādi nebūs valsts. Visi kaut kur aizbrauc, aizbēg. Kad bijušais premjers, principā jauns cilvēks, uzstāda uzdevumu braukt uz Eiropu, - kāds tad viņš ir piemērs? Par ko domā augošie skolnieki, studenti? Ko viņi var padomāt?

Es satieku dažādus cilvēkus. Man ir citi pazīstami cilvēki, kuriem iespēju robežās es palīdzu. Kaut gan… Tas, kas Einaram bija projekti ar nekustamo īpašumu un citu, paldies Dievam, laiks visu dziedē, kaut kas tur ir ieķīlāts, kaut kas ir pārdots, bet tas risinās. Viss tas risinās ne tik slikti.

- Jūs runājat par augstām matērijām, bet daudzi cilvēki paskatīsies un teiks - ekspremjeru kādu laiku atbalstīja, visus viņa īpatnos projektus, bet tad resursu sāka palikt mazāk un...

- Ne gluži tā. Mēs varējām tālāk nodarboties ar idejām un zinātni. Viņam ir savs domu gājiens, kas pilnībā varētu nodarboties ar mākslīgo intelektu.

Es nevēlējos, lai viņš ar politiku nodarbojas tādēļ, ka beidzās nauda mākslīgajam intelektam. Kad mēs sapratām, ka mums pietrūkst spēku šajā jomā, mēs varējām pāriet uz citu uzdevumu, nodarboties ar citām biznesa lietām. Mēs to vienmēr varam darīt. Es uzskatu, ka Einars ar to var nodarboties.

- Ar kādām tieši biznesa lietām Repšes kungs var nodarboties? Ja paskatās uz viņa iepriekšējo darbību biznesā, tā neizskatās cerīgi.

- Es domāju, viņa stiprā puse ir analītiskā. Ja viņš būtu dīleris vai brokeris, viņš varētu būt veiksmīgs. Ja jūs atceraties, mums bija neliels ieguldījumu fonds...

- Atceros gan - Belokoņa un Repšes ieguldījumu sabiedrība. Pagājušajā gadā likvidējāt.

- Nevis likvidējām, bet - lai noslēgtu šo procesu. Cipari bija diezgan veiksmīgi, kas pat mani pārsteidza. Es jums godīgi saku. Apjoms bija mazs, bet…

Es savā prātā domāju, es runāju ar Einaru, vai viņš ir gatavs aiziet uz visu dzīvi šajā biznesā. Tad viņš vēl nezināja, vai atgriezīsies politikā.

Es varu jums iedot ciparus. Tie bija diezgan labi.

- Būtu interesanti, jo, spriežot pēc oficiālām atskaitēm, tur nekā laba nebija, vieni mīnusi.

- Nē, es jums iedošu tos skaitļus. Tas ir neliels portfelis, laikam apmēram miljons. Visas grūtības mums bija ar to, ka ar šo nelielo apjomu bija vajadzīga minimāli iespējamā komanda – viens analītiķis, viens tas, viens tas.

Mans uzskats ir, ka Einars varētu ar finanšu instrumentiem strādāt. Viņam ir analītisks prāts. Es uzskatu, ka viņam ir tāds zinātnisks redzējums, kas visu saliek, strukturē. Dzīve tas reizēm ir sarežģīti, politikā, cilvēciskās attiecībās tas ir sarežģīti, bet darbā tas palīdz. Var visu sadalīt un salikt. Tālāk ņem un skaties, vai pareizi, vai der, ko no tā var uztaisīt.

Es neieteiktu, lai viņš pats nodarbojas ar nekustamo īpašumu. Bet, ja viņš būtu cilvēku grupā, kur ne viņš vienīgais pieņem lēmumus… Kad ir komanda…

Mana personiskā biznesa sākumā bija trīs - četru cilvēku grupa, mēs izšķīrāmies, kā bieži mēdz notikt. Principā es to nožēloju. Aizgāja cits uz augšu, cits uz leju. Es joprojām jūtu, ja mēs joprojām būtu kopā, tad būtu sasnieguši vairāk. Šeit ir tas pats.

Einars ir mazliet individuālists. Ja mēs runājam par viņa biznesu, es teiktu, ka analīze ir viņa stiprā puse. Ja ilgi ar kaut ko nodarbojas, viņš, protams gūst pieredzi, bet no otras puses ir nepieciešams, lai būtu savstarpēja saprašanās. Lai nesastrīdas, neaiziet katrs uz savu pusi. Bet tajā pašā laikā tāds cilvēks ir vajadzīgs.

- Bet viņam pašreiz ir citas vēlmes...

- Viņam kā jebkuram ir cilvēciska vēlme… Arī jūs, spriežot pēc jūsu grāmatām, publikācijām, taču domājat par apkārtējo pasauli. Es domāju, ka viņš arī domā par to.

Ja viņam neizdosies, tad var gadīties, ka viņš noslēgsies, nodarbosies ar kaut ko viens pats. Visi viņu aizmirsīs, un viss.

Es domāju, ka viņš kā jau cilvēks pārdzīvo, domā, kā bērnus audzināt. Normāls pilsoņa pienākums, kas nedod miera, un tas, ka mēs cenšamies kaut ko darīt...

- Tas viss ir labi, bet, atgriežoties pie mūsu varoņa… Salīdzināsim ar jūsu pašu biznesa pieredzi. Ir viens cilvēks, kurš it kā uzņēmās atbildību par valsti, viņam neiznāca, viņš sastrīdējās ar visiem, aizcirta durvis un aizgāja. Tagad viņš grib atgriezties tur no kurienes aizgāja, jo viņam nepietika pacietības un atbildības. Jums ir banka, kura pastāv sen, kurai ir bijuši gan pacēlumi, gan kritumi. Kaut kā neesmu pamanījis, ka jūs pēc kritiena būtu teicis – viss, es aizeju, nodarbošos ar kaut ko citu. Tāpēc, ka tā ir jūsu banka, tā ir jūsu atbildība, no kuras jūs neatsakāties. Tad kādam cilvēkam vairāk var uzticēties - tādam kā jums vai tādam kā Einars?

- Labs jautājums. Atcerieties, kā teica Millers Septiņpadsmit pavasara mirkļos – nevienam nevar ticēt, pat sev nevar. Sāksim no tā.

Es neteiktu, ka viņš aizcirta durvis. Es domāju, ka Einars, viņš bija vairāk demokrāts. Viņš neizrādījās tāds diktators, kā visi domāja.

- Taču no malas izskatījās viennozīmīgi - cilvēkam projekts apnika.

- Nu, ne gluži. Sākumā viņš atlaida varas grožus. Tā ir viņa lieta, es nezinu, kā tur augšā vajag. Pēc tam tas biedru bars viņu izgrūda un ciniski turēja kā karogu. Izgrūda, tomēr karogs bija nepieciešams. Viņu izmantoja, un tie bija cilvēki, kurus viņš pats atveda.

Principā es uzskatu, ka ir pareizi, ka Einars uz kādu laiku atgāja malā. Bet man jau tad šķita, ka Einaram šī vēlme atgriezīsies, protams, es nedomāju, ka tik ātri.

Ir dažādi iemesli. Es uzskatu, ka tas ir pozitīvi, ka viņš nevis aizcirta durvis, bet nomainīja vidi, lai mazliet paskatītos no malas. Kā viņš to visu atpakaļ atgriezīs, kā izmantos, - paskatīsimies. Protams, ja viņam būs tāda iespēja. Tas arī ir jautājums.

- Jūs mūsu sarunas sākumā teicāt, ka jaunajā projektā no labajām idejām atkal sanāk vecais kalašņikovs.

- Es jums pastāstīšu, kā šī ideja attīstījās. Ideja radās pirms trim gadiem. Savācās cilvēki, kuri gribēja izdarīt citādāk, nekā politiskais process bija noticis iepriekš, kuri negribēja veikt kaut kādas aktivitātes pēdējā momentā, pēdējā pusgadā pirms vēlēšanām.

- Bet no kā iniciatīva nāca?

- Toreiz bija vēlēšanās gan Einaram, gan…

- Tātad vēlēšanās parādījās jau pirms trim gadiem?

- Viņam piedāvāja, turklāt arī es ar viņu runāju. Ideja bija…

- Es cenšos saprast, kurš bija pirmais.

- Pirmais nebija Einars.

- Bet kurš?

- Sākumā daudz tikāmies ar Danu Titavu, ar Edgaru Jaunupu runājām…

- Titavs tomēr ir Repšes alter ego.

- Tās bija tādas mūsu diskusijas. Tad arī ar Einaru runājām par dažādām situācijām. Un kaut kādā brīdī šķita, ka vajag pamēģināt. Paskatīties, vai mēs spēsim savākt cilvēkus šai idejai.

- Jūs arī Jaunupu un Titavu uzskatāt par dedzīgiem, patiesu, skaidru motīvu vadītiem cilvēkiem - tādiem kā Repše? Vai tomēr ne? Vai viņi deg par kādu citu lietu?

- (Smaida.) Sāksim ar Danu Titavu, kuru es pazīstu labāk. Es teiktu, ka viņš visu dzīvi ir sabiedriskās lietās pavadījis. Pēc savas mentalitātes vai kā. Viņš ir patiesi neapmierināts ar to, kas notiek. Viņš vairāk par visiem ir neapmierināts.

- Viņš nav apmierināts ar to, kas notiek, vai par savu vietu tajā?

- Atcerieties, kad Titavs atnāca uz Jauno laiku, viņš nebija partijā un nekur citur. Kad viņš vēlējās, lai viņa balsi arī sadzird, viņu partijā neielaida. Valdībā viņu neielaida. Es nedomāju, ka viņam ir bijusi vēlēšanās kādu vietu ieņemt. Viņam bija vēlme tikt sadzirdētam. Izteikt savu viedokli. Lai to dzirdētu. Tagad arī tas ir mēģinājums izteikt, aiznest līdz cilvēkiem savus uzskatus. Ir visādas leģendas, bet es redzu, kā viņš dzīvo, no kā pārtiek, ko viņš dara.

Edgars ir jauns cilvēks. Kā jebkurai jaunajai paaudzei viņam nav pieredzes. Kur ņemt pieredzi, - tikai no savām kļūdām. Tāpat kā agrāk kļūdās. Ir viņam sava ticība basketbolam un vēl kaut kas, bet noteikti ir kaut kādas lietas, kurām es nepiekrītu. Es tās uzskatu par kļūdainām. Bet viņš ir darboties spējīgs. Neticot kaut kam, ir grūti būt darboties spējīgam. Tātad laikam ir kaut kāds savs ceļš, pie kura ir jānonāk.

- Un, atgriežoties pie kalašņikova…

- Sanāk, ka mēs atkal pēdējā brīdī sākām aktivitātes. Es uzskatu, ka divus gadus mēs pārāk šaurā lokā to visu apspriedām. Vajadzēja jau ātrāk braukt apkārt un runāt. Piemēram – mazais un vidējais bizness ir nepieciešams, vispirmām kārtām tā ir vidusšķira, turklāt tā ir neatkarības sajūta. Jums ir maza kompānija, un jūs esat neatkarīgs. Šī neatkarīgo klase ir jāattīsta. Ar viņiem ir jātiekas, ar viņiem jārunā. Šī šķira ir jāattīsta. Tā ir tēma, par kuru man ir žēl, ka tā nav pietiekami izvērsta. Mana banka taču attīstīsies, ja tai būs šādi normāli klienti, kuri paņems kredītu, bet pats galvenais – arī atdos.

Ja runājam par kalašņikovu. Bija diskusijas, bija uzrāviens sākumā, bet tad apstājās. Bija vētras iekšpusē, bet ir jāiet uz āru. Labi, ka iekšpusē tika apspriestas kādas domas, kaut kādi lēmumi, bet es uztraucos, ka esam ieslīguši kaut kādu procentu aprēķinos.

Es partijā neiestājos apzināti, lai gan visi mani asociē ar šo partiju. Negribētu, lai Attīstība sapņo tikai par "zelta akciju", bet gan - lai tā spētu risināt jautājumus valsts attīstības labā. Lai gan man nav nekas pret "zelta akciju", ja ar to varēs aizstāvēt likumprojektus mazajam biznesam. Mani tas ļoti uztrauc.

- Ja projekts neizdosies, ko tad jūs ar savu uzturamo Repši darīsiet?

- Es to negribētu saukt par projektu, lai cik tas dīvaini nešķistu. Ja es līdz sarunas beigām izdomāšu pareizo terminu... Protams, daudz kas būs atkarīgs no Einara, pie kā viņš pieķersies.

Jautājums būs šāds: pieņemsim, ka rudenī kaut kas nav noticis, - vai Einaram būs spēka turpināt nodarboties ar politiku un daļēji arī sabiedrisko darbību? Bet tas jālemj viņam. Ja neizdosies vēlēšanās, noteikti kaut kādi cilvēki paies malā. Kaut kāds finansējums paies malā. Vai viņam pietiks spēka nodarboties ar kaut kādu sabiedrisku lietu, - tas no viņa atkarīgs. Tas jāskatās, kā būs. Es par to nedomāju. Ja ir lieta, tā ir godīgi jādara, nevis jādomā, ko tu pēc tam darīsi, ja nesanāks.

- Jūs savā bankas darbībā, balstoties uz savu pieredzi, liekat kaut kādas likmes - kā kas varētu notikt. Balstoties uz visu to, ko jūs zināt par Repšes kungu, - kas notiks ar viņu, ja projekts neizdosies? Jūs tiešām pieļaujat, ka svārsts atkal neaizsvērsies uz pretējo pusi?

- Nedomāju. Es pat domāju, ka viņa svārsts nomierinās. Tā savā veidā būs pārbaude.

Varbūt mazliet pieklusīs, bet es vienmēr dzīvē ceru uz labāko. Viņš nepametīs politiku. Galvā. Es nedomāju, ka nodarbosies ikdienā, bet galvā, sirdī nepametīs. Pat tad, ja viņu piemeklēs neveiksme.

- Un uz ko viņš var cerēt no jums?

- Nezinu. Man, ticiet man, nav tāda plāna, ko iesākt ar Einaru. Dzīve rit, un laiku pa laikam mēs skatāmies, kas mums ir. Kā dzīvojam, kā strādājam. Es saku godīgi, es par to neesmu domājis. Būtu visai dīvaini par to domāt. Pašreiz ticu šim projektam, tagad skatos. Skatīsimies.  

Novērtē šo rakstu: