Bankas, prokuratūras un advokātu netīrās spēlītes

Notikumu priekšvēsture ne par kādiem sarežģījumiem neliecināja

Pirms AS „Swedbank” es biju citas bankas klients. Liels klients. Mans uzņēmums bija 245. kvalificētākais Latvijā. Lai attīstītu uzņēmējdarbību, kādā brīdī vajadzēja no bankas ņemt miljonos mērāmu papildu finansējumu. Vienu brīdi bizness tā izauga, ka iepriekšējās bankas pamatkapitāls, kaut arī tā bija viena no lielākajām, neļāva izsniegt tik līdzekļu, cik man bija nepieciešams. Līdz ar to bija jāizšķiras – vai nu paralēli uzsākt sadarbību ar vēl kādu banku, vai arī atrast vienu, bet pietiekami lielu, kura varētu nodrošināt visas manas vajadzības. Tā nu devu priekšroku otrajam variantam un nonācu pie AS „Swedbank”.

Šī banka solīja dažādus labumus par lētu atmaksu, deva labas likmes, uzstādīja labus sadarbības noteikumus utt.

Man jau tolaik bija nevainojama reputācija. Es spēju atdot miljonu kredītu 7 mēnešos. Sāku es ar AS „Latvijas Krājbanka”. Pirmais kredīts, ko paņēmu, bija 200 000 dolāru (toreiz kredītus deva dolāros). Es varēju jebkurā bankā kaut vai 10 miljonus paņemt, jo man bija lieli aktīvi, man nebija bankā viss ieķīlāts.

Kad visas nelaimes sākās, es biju liels, veiksmīgs un ģeniāls klients. Par tādu mani uzskatīja, un tāds es arī biju. Mans darba lauciņš bija nekustamo īpašumu (tieši namīpašumu) pirkšana un pārdošana. Mani interesēja lielie namīpašumi, kur katrā ir pa 200 – 300 dzīvokļu. Neviens nevarēja veikt labāku operāciju ar nekustamajiem īpašumiem kā es. Var teikt, es biju vienīgais, kas uzpirka un renovēja denacionalizētos namus. Peļņa bija ļoti liela.

Savā karjerā esmu realizējis kādus 20 – 30 tādus īpašumus. Es biju arī viens no lielākajiem AS „Swedbank” klientiem.

Kādu laiku AS „Swedbank” valde skatījās, brīnījās, apjūsmoja utt. Bet vienā brīdī sākās problēmas, jo banka pārstāja dot atļaujas. Darba specifika bija šāda – tu nopērc īpašumu, vēlāk izpārdod to pa dzīvokļiem. Lai varētu to realizēt, ir jāprasa atļauja no bankas. Tā iedod notariālu apstiprinājumu, un tad tu vari pārdot dzīvokli, bet pēc tam no iegūtajiem līdzekļiem aizskaiti bankai to daļu, ko esi tai parādā. Tā tolaik šī sistēma darbojās.

Bankas bijusī valde vispirms ierobežoja rīcības brīvību un tad „novāca no trases”

Taču kādā brīdī sajutu pretdarbību, kas izpaudās kā dažādi ierobežojumi – nedrīkst darīt to, nedrīkst darīt šo... Bet turpinājumā sekoja nopietnākas problēmas. 2006. gada pirmajā pusē man bija noslēgts viens vienīgs līgums par aizdevumu 1,7 miljonu eiro apmērā. Es iegādājos īpašumu, kura vērtība bija 5 miljoni eiro. Pirms aizdevuma līguma termiņa beigām man bija jānodrošina nauda kontā, lai segtu saistības, un man tā tur bija. Taču banka noņēma nevis 1,7 miljonus, bet gan 2,5, turklāt naudu noņēma arī no mana otra konta. Tajā pašā laikā neieskaitīja, ka es vispār kaut ko no savām saistībām esmu nodzēsis, bet izmantoja šo naudu citu personu saistību dzēšanai. Tāpēc jau es to procesu uzsāku, jo man ir visi pierādījumi.

Tad vienā brīdī no AS „Swedbank” valdes aizgāja prom 3 vai 4 valdes locekļi, kuri izskatīja arī manus jautājumus. Viņi bija redzējuši manus biznesa plānus, visas manas summas, darbus, ko es daru, un zināja, kā man iet. Un ko viņi izdarīja? Nodibināja savas kompānijas un sāka nodarboties ar tieši to pašu, ko es! Sāka finansēt AS „Swedbank”, pirka īpašumus, bet es skaitījos viņiem nevajadzīgs konkurents. Tādēļ noņēma mani „no trases”.

Ko es darīju? Zinot to, ka viņi no mana konta paņēmuši vairāk naudas, nekā vajag, es vērsos tiesā. Bet pēkšņi uzradās kaut kāds dokuments, kurš it kā apliecināja, ka es esot viņiem atļāvis noņemt naudu un pārskaitīt citur pēc saviem ieskatiem.

Maigi sakot, tas viss bija ļoti dīvaini. Es teicu, ka neko tādu neesmu parakstījis. Pirmajā instancē izgāja cauri, bet tiesas lēmums bija man negatīvs – it kā banka visu pareizi darījusi. Bet patiesībā naudas noņemšana bija kriminālnoziegums. Tad es sapratu, ka tās ir beigas, un mēs ar advokātu domājām, ko iesākt. Taču AS„ Swedbank” visur bija priekšā, neļāva brīvi uzelpot, presē arī neviens neko negribēja rakstīt. Visur valdīja korupcija, it sevišķi tajā laikā. Kas stiprs, tam taisnība, līdz ar to banka vienmēr ir nevainīga, tu uzreiz esi vainīgs, un neviens neiedziļinās problēmas būtībā.

Vēlāk pārsūdzēju tiesas lēmumu otrā instancē. Tur lietu skatīja trīs citi tiesneši. Pirmajā instancē bija divi, otrajā trīs. Taču nekas nemainījās, jo viņi atstāja spēkā pirmās tiesas spriedumu. Respektīvi, viņi neko nelēma, bet vienkārši pateica – mēs piekrītam visam iepriekš teiktajam. Es devos uz trešo instanci, bet nekas nemainījās uz labu. Un spriedums bija tāds – tiesa piekrīt, ka banka no manis drīkstējusi paņemt 2,5 miljonus. Galvenais, ka tas bija vēl pirms līguma beigām. Pēc tam viņi izsolīja manus īpašumus apmēram miljona vērtībā. Tātad kopā sanāk jau 3,5 miljoni. Bet pats lielākais brīnums, ka es papildus pie tā visa esmu viņiem parādā vēl 2,2 miljonus. Kā kaut kas tāds vispār iespējams?! Pat advokāti nesaprot. Parastā matemātikā 1+1=2. Bet šeit – 1,7 miljonus paņēmi, 3,5 no tevis paņēma un pieskaitīja paņemtajai vēl 2,2 miljonus. Tie jau sastāda 5,7 miljonus! Par to, ka es neesmu viņiem samaksājis…

Viltoti dokumenti blēžu rokās pārvēršas par graujošiem ieročiem

Protams, tas bija kārtīgs šoks. Kamēr tiesu lietas gāja, mēs pārāk necīnījāmies, sapratām, ka tur viss ir... Vai nu viņi pārliecinājuši tās tiesas, vai maldinājuši. Respektīvi, 7 tiesnešus un 3 instances. Nonsenss. Pēc kāda laika – gada, diviem – griezos prokuratūrā par to, ka lietā parādījušies jauni apstākļi. Un dokumenta (par to, ka it kā es esmu pilnvarojis viņus noņemt naudu no saviem kontiem un rīkoties ar to pēc viņu ieskatiem) oriģināls nekur nebija uzrādīts. Viņiem bija jāuzrāda oriģināls, lai ekspertīze var noteikt, ka es to esmu parakstījis. Bet viņiem bija tikai kopija no kopijas, turklāt ļoti sliktā kvalitātē, tur knapi kaut ko varēja redzēt. Un to apstiprinājusi juriste, kurai pat nebija nekādu tiesību to darīt, jo bija nepieciešams notāra apstiprinājums manā klātbūtnē.

Pēc tam prokuratūra izvērtēja apstākļus (es aizsūtīju visus materiālus, kurus mēs pratām savākt, arī bankas izdrukas) un konstatēja – jā, nauda patvaļīgi piesavināta. Tas ir viens kriminālprocess. Un otrs – aizdomās par krāpšanu sevišķi lielos apmēros organizētā grupā. T.i., izkrāpjot no tiesas sev labvēlīgu lēmumu, lai varētu, kā saka, mani aptīrīt. Visu taču nokārtoja advokāti, kurus AS „Swedbank” noalgoja veikt šos noziegumus – Romualds Vonsovičs un Dainis Lasmanis, kuri ar viltota dokumenta palīdzību izkrāpa AS „Swedbank” labvēlīgu spriedumu.

Kad es viņus pirmo reizi iesūdzēju tiesā, viņi nāca un draudēja man. Viņi teica – mēs tevi tā noliksim, ka tu nekad mūžā nevarēsi strādāt ne ar kādiem nekustamiem īpašumiem! Bizness uz visu mūžu tiks noņemts, un tā arī bija! Kad viņi piedzina tos 2,2 miljonus, kurus it kā es biju viņiem parādā, viņi ielika mani melnajā sarakstā Latvijas Bankā.

Tad es vērsos prokuratūrā, kur secināja, ka ir pamats ierosināt lietu, un aizsūtīja izvērtēšanai policijai. Policija izskatīja un konstatēja, ka tie ir acīmredzami noziegumi, kurus nevar ignorēt. Jo uz galda stāv dokumenti, kas apliecina – tev paņēma naudu no konta un saka, ka tu vēl esi parādā! Saprotiet, kāda tā ir galējība! Tas ir cinisma augstākais kalngals!

Kad mani advokāti ieskatījās tiesas lēmumā, viņi atzina: kā tas vispār iespējams! Nu labi, viņi tev to naudu nozaga, ar to tā kā vajadzēja apstāties! Kādi vēl 2,2 miljoni! Tas nav loģiski! Ja tu aizņemies 1,7 miljonus, un tev no konta paņēma 2,5 miljonus, skaidrs, ka viņi man ir parādā 800 tūkstošus! Vienkārša matemātika, taču viņiem ir sava – realitātē no manis paņem vēl īpašumu par 3,5 miljoniem un uztaisa tā, ka es paliku viņiem parādā vēl 2,2 miljonus! Skaisti, vai ne?

Bet Latvijā acīmredzot ir tā – ja tiesa kaut ko nolēmusi, tad lēmums stājas spēkā, un nevienu vairs neinteresē, cik tas ir likumīgs vai nelikumīgs, jo tas ir stājies spēkā, un neviens nav tiesīgs to pārsūdzēt. Viņi nolēma tā, un tu neko vairs nevari pīkstēt! Ja tu saki, ka tas nav loģiski, tev atbild: mūs tas neinteresē, jo ir tiesas spriedums! Apzaga? Jā, mēs redzam, bet tiesas spriedums ir tāds!

Policijas izmeklēšana palīdz dzīt krāpnieku pēdas

Brasas iecirkņa kriminālpolicija ierosināja krimināllietu. Izmeklētāja sāka strādāt. Viņa teica: te ir ne tikai acīmredzama krāpšana, tas ir noziegums! Patiesībā tas ir atombumbas sprādziens visā banku vēsturē! Viņa teica – ja es neredzētu visus šos dokumentus, es nekad mūžā neticētu, ka vispār kaut kas tāds ir iespējams!

Tā kā spriedumu vairs nevarēja pārsūdzēt, varējām atvērt jaunu kriminālprocesu par krāpšanu. Mēs tādā veidā atgriezāmies pie lietas. Neaiztikām iepriekšējo lēmumu, jo ar to vairs nevarējām neko izdarīt. Mēs iesākām jaunu krimināllietu. Pie tā strādāja Brasas iecirkņa KPN vecākā inspektore Karīna Marmauze. Maniem pretiniekiem likuma priekšā bija obligāts pienākums atnākt pie izmeklētājas un uzrādīt dokumenta oriģinālu, kas ir ticis viltots un no kura tad iegūta kopija. Jo uz tās pamata viņi izkrāpa sev labvēlīgo spriedumu.

Ja viņi atnestu oriģinālu ar manu parakstu, tad varētu uztaisīt ekspertīzi un pārliecināties, ka es to neesmu parakstījis. Taču no kopijas ekspertīzi nevar uztaisīt.

Tieši izmeklētāja K. Marmauze konstatēja, ka AS „Swedbank” pārstāvjiem dokumenta oriģināla nav. Viņi bija spiesti to atzīt. Līdz ar to ir pilnīgs pamats uzskatīt, ka viņu iesniegtais dokuments ir viltojums. Inspektore deva viņiem laiku iesniegt visus dokumentus, bet viss sākās ar to, ka viņi tos neiesniedza (visus nepieciešamos). Tomēr, tā kā man bija visi maksājumu dokumenti, izmeklētāja redzēja šo nepilnību. Attiecībā uz galveno dokumentu, ar kura palīdzību veica krāpšanu un ieguva sev labvēlīgu tiesas spriedumu, viņi apliecināja, ka AS „Swedbank” nevar uzrādīt oriģinālu, jo viņiem tā nav. Tad uzreiz kļūst skaidrs, ka viņi dokumentu ir viltojuši, tikai paliek jautājums, kurš no viņiem („Swedbank”) to darīja. Izmeklētāja uzskatīja, ka vainīga ir visa bijusī AS „Swedbank” valde. Viņi visi ir iesaistīti, jo tādus lēmumus par miljoniem vērtiem darījumiem pieņem valde. To nedara viens cilvēks. Un viņa sāka pratināt, kuri tad no viņiem to ir izdarījuši.

Nopratina, redz, ka dokumenta nav. Skaidrs, ka nav tīri. Skatās, ka arī visi dokumenti nav iesniegti. Tādēļ viņa paziņo, ka AS „Swedbank” nepieciešams veikt kratīšanu. Viņi to nevarēja pieļaut, citādi būtu zaudējuši.

Krāpnieki iedarbina visaugstākā līmeņa korupcijas sviras

Lai to novērstu, AS „Swedbank” uzrakstīja Ģenerālprokuratūrai, lai tā veic pārbaudi. Tik daudzi gadi pagājuši! Kas tur vispār būs, un vai vispār izmeklēšana ir pareiza!  Tie pārbaudīja, nekādus pārkāpumus neatrada (uz divām nedēļām izmeklētājs lietu paņēma pie sevis) un aizsūtīja atpakaļ izmeklētājam.

Un tad sākās... Zvans izmeklētājai. Un augsta ranga Valsts policijas amatpersona bļauj uz K. Marmauzi – ko tu vispār iedomājies, kā tu uzdrīksties pret AS „Swedbank” kaut ko tādu darīt! Kādas kratīšanas, ellē ratā! Vai tu vispār saproti, kas tie par cilvēkiem! Bet Vonsovičs – vai tu saproti, kas viņš tāds ir?! Viņus vispār nedrīkst aiztikt! Nekavējoties ver ciet! Un tādā garā.

Iedomājieties, ko šī amatpersona dara – būtībā spiež izmeklētāju izdarīt kriminālnoziegumu! Iznīcināt pierādījumus un liecības, aizvērt ciet kriminālprocesu. Bet viņa jau to nevar aizvērt! Jo ir nozieguma sastāvs ar visiem pierādījumiem. Marmauze atteicās, pateica, ka nekādā gadījumā nevēlas piesegt nekādus noziegumus un aizgāja atvaļinājumā uz mēnesi. Taču drīz man atsūta lapiņu Valsts policijas Rīgas Brasas iecirkņa priekšniece A. Beinaroviča. Vienā teikumā paziņo – krimināllieta ir slēgta! Sakarā ar to, ka tur neesot nozieguma sastāva. Bet tas ir acīmredzams! Prokuratūra to redzēja, policija pati redzēja, bet pēkšņi vairs to neredz! Kā tas var būt?!

Likums nosaka – kad aizver krimināllietu, viņiem man jāatsūta motivēts lēmums ar paskaidrojumiem, kādi ir lietas apstākļi, kur palikuši visi pierādījumi utt. Ko izmeklēšana ir prasījusi, un kā viņi nonākuši pie secinājumiem, ka viņiem nav pierādījuma. Taču viņi motivēto lēmumu nesūta, ignorē likuma prasību! Zvanu viņiem un prasu – atsūtiet man to lēmumu! Bet viņi nesūta, viņi mani ignorē! Viņi nemaz nevar to uzrakstīt, jo nav tāda motīva, kas liktu aizvērt krimināllietu!

Ja lietas aizvēršanas procedūra nav notikusi pēc likuma, bija jābūt lēmumam. Lieta skaitās aizvērta, kad es esmu saņēmis lēmumu kopā ar vēstulīti, ko viņi man rakstīja. Ko darīt tālāk? Es rakstu prokuratūrai. Zinu, ka mums bija nozīmēta uzraugošā virsprokurore Gita Biezuma. Es domāju: viņa taču visu zina, kas tajā lietā iekšā! Kāda būs atbilde?

Ilgi gaidīju, un pēc kāda mēneša es beidzot saņēmu atbildi, bet tā… nav no Biezumas! Tātad arī viņai tika likts to piesegt… Viņas vietā uzrodas cita prokurore – Rīgas Ziemeļu prokuratūras virsprokurora p.i. V. Zalmane, kas uzraksta apmēram tā, ka process ir aizvērts, jūs esat saņēmis lēmumu. Bet es saku: es taču jums rakstu, ka neesmu to saņēmis! Viņa neko nevar pārsūdzēt, viss ir tā, kā ir, – es jums vienkārši sūtu vēstuli, tur nav nekāda lēmuma, jūs nemaz nevarat pārsūdzēt to, ko es jums stāstu! Viņa man to raksta! Iedomājieties vispār kaut ko tādu! Tas ir totāls nonsenss! Viņa juridiski neko nevar pamatot, jo man ir taisnība! Tad kļuva skaidrs, ka AS „Swedbank” un tās interešu aizstāvis – bēdīgi slavenais advokāts Romualds Vonsovičs – ķērušies pie savām korporatīvajām saitēm un „sakārtojuši” lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu.

Latvijas tiesībsargājošajā jomā eksistē paralēla vara – juridiskā mafija

Policija, paralēli prokuratūra – visur notika faktiski viens un tas pats. Respektīvi, es palieku kā muļķis, jo kam tad tu vairs sūdzēsies! Tas pats R. Vonsovičs daudziem ir bijušais kolēģis, prokuratūrā strādājis, visus visapkārt tiesu struktūrās pazīst. Kam sūdzēties? Mēs uzrakstījām Iekšlietu ministrijai, augstākstāvošām pārvaldēm, lai šo lietu kaut kādā veidā izmeklē.

Kas sanāk rezultātā? Acīmredzot tur ir noziedzīgs grupējums. R. Vonsovičs ir tas, kam pieder likumīgajai varai paralēla vara. Viņš, izmantojot iekšlietu un tieslietu struktūras un to resursus, taisa savas netīrās „ģēlas”. Un, galvenais, vienmēr dabū lēmumu, kādu viņa klientiem vajag. Tās ir ar likumu piesegtas nelikumības. Iedomājieties, kas man jādara, lai es šādu lēmumu atceltu! Man atkal jāiet pie viņu bandas teikt, lai pārskata šo jautājumu. Viņi to jau sen ir izdarījuši! Un viņi tādā veidā iesaista tās amatpersonas, kuras ir vai nu iebiedētas, vai viņām samaksāts par klusēšanu un acu pievēršanu, vai, kādu apstākļu spiestas, nevar atteikties no iesaistes šajās darbībās. Valsts pārvaldē ir tā – ja šefs kaut ko saka, vai nu tu klausies vai vācies ārā.

Policijas vadītājam ir jāzina, kas notiek policijā, it sevišķi, ja ir tāda kliedzoša lieta. Tas pats attiecas arī uz prokuratūras augstāko vadību. Rakstā portālā Pietiek.com ir paskaidrota situācija ar kriminālprocesu policijā (un ne tikai, bet arī juridiski precīzi definēta visu lietu būtība).

Kas tagad sanāk? Vārdu sakot, ir veikti vairāki noziegumi. Vienu veica iepriekšējā valde, tagad to pašu dara jaunā valde. AS „Swedbank” valdes priekšsēdētājs tagad ir Reinis Rubenis. Viņi atkal noalgo to pašu R. Vonsoviču. Ja šis gadījums nāks gaismā (un tas nāktu, ja nebūtu uzpirkta policija un prokuratūra), tad R. Vonsoviču izmetīs no advokatūras. Viņš pēc likuma noteikumiem nedrīkstētu vairs pārstāvēt nevienu banku. Viņa advokāta karjera un reputācija būtu galā. Iedomājieties, kādā stūrī es viņu iedzinu ar visiem pierādījumiem!

Taču Reinis Rubenis atkal noalgo R. Vonsoviču. Zinot to, ka problēmas jau ir bijušas. Samaksā zināmas summas, pasūta pakalpojumu, pēc būtības – kriminālnoziegumu. Pretlikumīgi aizver ciet uzsākto procesu. Pametot zem tankiem jauno izmeklētāju, kura skatīja lietu pēc būtības. Kas būs realitātē? Kaut kāds priekšnieks izmeklēs lietu. Ja konstatēs, ka viņa kaut ko pārkāpa, būs brīdinājums. Saprotiet, viņa ne par ko nav atbildīga! Un bez prokurorēm, kas „izgāja ārā” jeb piesedza krimināllietas pretlikumīgu aizvēršanu (te var pieminēt arī Rīgas ziemeļu prokuratūras prokurori V. Dobrovļaņinu), neko nevar izdarīt! Viņi to zina! Viņiem ir pretlikumīgs lēmums, un tas ir pats galvenais, lai viņi varētu ar to lapeli skriet apkārt un stāstīt, ka pret viņiem ierosinātā krimināllieta izbeigta, jo, redz, neesot nozieguma sastāva! Taču ir visi pierādījumi, visi to zina, tas nav nekāds noslēpums. Bet viņi aizver acis – mēs neko nezinām, mums ir dokuments. Bet kādā veidā jūs to dokumentu dabūjāt? Jūs saprotat, ka tas ir kriminālā veidā iegūts! Reinis Rubenis saka: es vispār neko nezinu! Kā viņš var neko nezināt?!

Runājot par AS „Swedbank”, es jau neesmu vienīgais cietušais. Man vēl ir kolēģis, kuram viesnīcu atņēma. Arī tajā afērā piedalījās AS „Swedbank”, miljonu izkrāpa. Man vēl ir pazīstami kādi pieci cilvēki, kas līdzīgi no bankas patvaļas cietuši, tādi paši kā es. Tieši no AS „Swedbank”. Banka pati jau neko nedara, tikai noalgo tā saucamos rokaspuišus, bandas. Tā ir tā paralēlā vara. Tādēļ es gribu šajā rakstā to visu izgaismot, jo par to neviens atklāti nav runājis. Kaut gan visi advokāti zina.

Ar pašiem augstākajiem advokātiem es izrunāju šo lietu.

Viņiem katram ir sava firma, un, kas maksās, tas arī pasūtīs mūziku. Kā 90. gados to darīja reketa u.c. brigādes. Atnāk kāds un saka – redzi, šis man ir parādā, aizejiet un paņemiet. Pasūtītājam vienalga, kā brigāde dabū to gatavu, galvenais, lai tev to parādu atnes. Bet šeit un tagad ir tā – lūdzu, atnesiet man lēmumu! Tieši tādu, kādu gribu, un vēlams, lai viņš (lasi – upuris) vispār nekad neceļas augšā. Jo labāku lēmumu uztaisīsiet, jo vairāk es jums samaksāšu. Un AS „Swedbank” maksā. Kas pieņem lēmumu? Valdes priekšsēdētājs ar visu valdi!

Runājot par tiesu un tās lēmumiem, protams, Reinis Rubenis nav atbildīgs. Taču tagad viņš noalgo to pašu ļaužu bandu, kura veic kārtējo noziegumu. Vienalga, kādā veidā, bet, lai atkal iegūst labvēlīgu lēmumu, ko viņi arī izdarījuši. Lai to lēmumu apstrīdētu, man atkal jāiet pie viņiem – tiem, kas to lēmumu uzrakstīja. Notiek apburtais loks. Te mēs arī esam un paliekam.

Pienācis laiks izgaismot ēnu pasauli un tās vadoņus

Tātad ir svarīgi, lai visa šī mafija tiktu atklāta. Es gribu, lai Latvijā visai sabiedrībai kļūst pieejama šī informācija. Lai cilvēkiem beidzot atveras acis. Jo jāņem vērā, ka publiskajā telpā tikt iekšā nav nemaz tik viegli, tieši otrādi, tas ilgi bija gandrīz vai neiespējami. Agrāk mums vispār nebija nekādu variantu, tagad beidzot parādījās šī iespēja. Iedomājieties – mani aplaupīja šādos apmēros, bet manu lietu aizvēra! Kā jebkurš no jums justos?

Jo izrādījās, ka man bijušas darīšanas, iespējams, ar banku, kurai ir pati kriminālākā reputācija. Tā ir banka, kas atmazgājusi miljardiem eiro naudas. Kāda interese šajā lietā ir Reinim Rubenim – iespējams, R. Vonsovičs viņam zināmu daļu samaksā pretī. Kāda viņam var būt interese neatdot nozagtu naudu? Taču līdz ar to sanāk, ka viņš ir līdzdalībnieks.

Viņi visi, kas bijuši iesaistīti šajā krāpšanas lietā uz viltota dokumenta pamata, ir līdzdalībnieki tajā kriminālnoziegumā. Gan Reinis Rubenis, jo viņš to apmaksā – viņš ir tas, kas R. Vonsoviču noalgoja. Policijas Rīgas Brasas iecirkņa priekšniece A. Beinaroviča, kas pieņēma lēmumu izbeigt ierosināto lietu, arī ir līdzdalībniece, jo piesedz noziegumu. Tāpat tās divas prokurores (V. Zalmane un V. Dobrovļaņina), kas rakstīja man vēstuli ar apgalvojumiem, ka viņas neko nezinot.

Es gribēju rakstīt arī Latvijas Bankai. Taču… Tās prezidents ir Mārtiņš Kazāks. Kā viņš vispār tur var būt? Viņš ir bijusī AS „Swedbank” amatpersona, daudzus gadus tur ir strādājis. Viņš darbojās tur arī tajā laikā, kad bija naudas atmazgāšanas skandāls. Bijušais AS „Swedbank” darbinieks ar tādu reputāciju tiek ievēlēts par Latvijas Bankas prezidentu! Kā lai es eju sūdzēties pie AS „Swedbank” bijušā darbinieka!

Savukārt R. Vonsovičs pārstāv arī Latvijas Banku. Līdz ar to sanāk, ka viņiem ir viens advokāts uz visiem, kāds, kas visu kontrolē, tur visus diegus vienās rokās kā zirneklis tīkla vidū. Tieši to es gribu izvilkt ārā no ēnas un visiem parādīt, arī vienkārši uzdot jautājumu – kā par Latvijas Bankas prezidentu var nonākt persona, kas ir strādājusi apšaubāmas reputācijas finanšu iestādē, kur notikuši un joprojām notiek tādi noziegumi?!

Nobeigumā vēl gribu teikt, ka es visu informāciju izsūtīju daudziem Skandināvijas medijiem (pavisam kopā bija 90 adresāti). Zviedri vispār netic, ka tā var būt. Tādēļ ir ideja Zviedrijā noorganizēt preses konferenci. Taču pandēmijas ierobežojumu dēļ tas diez vai būtu iespējams, tāpēc izdomājām izveidot līdzīgu pasākumu online. Tagad gatavojamies tam, kā to visu labāk organizēt tiešsaistē. Es neesmu gatavs klusēt par šādu nelietīgu, piesegtu noziegumu esamību un, vēl vairāk, par atbildīgo varas struktūru bezdarbību un bezatbildību, akceptējot tos! Pilnībā izslēgts!

Tādēļ vēlos vērst gan Latvijas Republikas tiesībsargājošo iestāžu un valsts amatpersonu, gan AS “Swedbank” vadības, gan arī visu Latvijas Republikas iedzīvotāju un Latvijas Republikā strādājošo komersantu uzmanību uz iepriekš minētajiem apstākļiem. Uzskatu par savu pilsoņa pienākumu cīnīties par taisnību šajā lietā, jo, tikai cīnoties ar amatpersonu un kredītiestāžu patvaļu, mēs katrs atsevišķi un visi kopā varam aizsargāt savas ar likumu aizsargātās intereses – pat tad, ja tās nesaskan ar lielu banku, alkatīgu advokātu un negodprātīgu valsts amatpersonu interesēm.

Aicinu atsaukties visus cilvēkus, kas līdzīgi kā es ir cietuši no AS “Swedbank” un tās piesaistīto advokātu patvaļas un iespējamas krāpšanas. Sakarā ar iepriekš aprakstītajiem apstākļiem tiks organizēta preses konference Rīgā un Stokholmā. Aicinu pieteikties interesentus, žurnālistus, blogerus un jebkuras citas personas, kurām varētu būt interese par tālāko lietas virzību, lai beidzot varētu visu ieraudzīt patiesības gaismā un atmaskot lielo organizāciju ēnā sēdošos un dažādus pretlikumīgus darījumus vērpjošos noziedzniekus.

Novērtē šo rakstu: