Iesaki rakstu: 
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
9. maija fašistu pašķidrās parādes laikā Maskavā Vladimirs Putins atzina, ka tomēr pastāv tāda "ukraiņu tauta"; laikam tāpēc, ka nespēja vairāk nekā gada laikā pakļaut ukraiņus savam kleptokrātiskajam režīmam.
Atgādināšu, ka 2021. gada 30. jūnijā "tiešās līnijas" komunikācijā ar sabiedrību Putins sacīja, ka krievi un ukraiņi ir vienots veselums (odno celoje). Turklāt savā 2021. gada 12. jūlijā Kremļa mājaslapā publicētajā rakstā "Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību" vadonis aizstāvēja "trīsvienīgās slāvu tautas" koncepciju, kurā Senās Krievzemes jeb Ruses bizē it kā uz mūžīgiem laikiem ir sapinušies krievi (veļikorosi), ukraiņi (malorosi) un baltkrievi (belorusi).
Putina raksts bija idejiski līdzīgs Hitlera grāmatai "Mana cīņa", jo ukraiņiem un baltkrieviem tajā tika noliegtas tiesības uz pašnoteikšanos. Putins savā rakstā atklāti draudēja: "Un mēs nekad nepieļausim, ka mūsu vēsturiskās teritorijas un tajās dzīvojošie, mums tuvie cilvēki tiek izmantoti pret Krieviju. Bet tiem, kuri mēģina to darīt, vēlos teikt, ka tādējādi viņi grauj savu valsti." Tātad – jēdziens "vēsturiskās teritorijas" pēc bijušā VDK darbinieka domām, ir pamats uzbrukt...
Putins visu ukrainisko aprakstīja kā mākslīgi veidotu un naidīgu krieviskajam, līdz ar to gatavoja augsni kara noziegumiem. Paziņot, ka Krievijai ir tiesības aizliegt ukraiņiem būt par nāciju, ir nacisms. Impērists Ņikita Mihalkovs, tiekoties ar okupētā Donbasa skolotājiem, norādīja, ka bērnus tur nevajagot mācīt ukrainiski, jo tā esot ienaidnieku valoda. Un tas ir Ukrainā!
Barters: ādu pret suverenitāti
Lai arī daudzu acis tagad pamatoti pievērsušās notikumiem Ukrainā, neaizmirsīsim par mūsu kaimiņiem baltkrieviem, kuru pašcieņas revolūcija pirms pāris gadiem tika brutāli apspiesta. Autoritārie līderi izlēma vairs nesekot Eduarda Ševardnadzes paraugam un uz aicinājumu: "Atkāpies!" teica: "Paši atkāpieties!"
Ja spēka struktūras paliek uzticīgas diktatoram, tad krāsainās un dziesmotās pacifistu revolūcijas nenostrādā. Politologiem būs, ko pētīt šajā kontekstā. Kas palika daļēji neievērots Putina 2021. gada cīņas rakstā, ir tas, ka viņa vēstījums bija orientēts ne tikai uz ukraiņiem, bet arī baltkrieviem. Vienkārši baltkrievu paverdzināšanu palīdzēja īstenot pats Aleksandrs Lukašenko, kurš pārdeva valsts neatkarību par savas ādas saglabāšanu.
Lukašenko 2015. gadā pāris reizes teica, ka Baltkrievija nav nekāda "krievu pasaule"... Vārds "suverenitāte" bieži bija uz ūsainā vadoņa lūpām. Tas nozuda līdz ar baltkrievu revolūciju 2020. gadā, kad Lukašenko bija tikai viens veids, kā palikt pie varas – doties izlūgties palīdzību pie Putina, kuru viņš toreiz nosauca par vecāko brāli. Brāļus nesašķels nekāda tur suverenitāte!
2023. gadā Lukašenko turpina dejot un taisīt reveransus visos virzienos. Pirms dažām dienām gādīgais līderis tikās ar sievietēm (viņām gan bija jāstāv aiz miesassargu mugurām) un teica, ka vēlas tikai mieru. Sajūsminātās dāmas vēstīja, ka visas cerības par mieru viņām saistās tikai ar vadoni. Sirsnīgi. Tad Lukašenko "pēkšņi" izsludināja militārās mācības pierobežā, jo Putinam jāredz, ka miera balodis var būt arī kara vanags. Vārdu sakot, vsem sestram po serjgam (katrai no māsām pa auskariem).
Noplūdušie dokumenti
Nesen Latvijas sabiedrība tika informēta par Krievijas plāniem ietekmēt Baltijas valstis ar dažādiem asās varas instrumentiem. Noplūda dokumenti ne tikai par Baltiju, bet arī par Kremļa plāniem Baltkrievijā. Mihaila Hodorkovska stutētais "Dosjē centrs" publicēja Krievijas ārpolitikas dokumenta "Krievijas Federācijas stratēģiskie mērķi Baltkrievijas virzienā" analīzi.(1)
Stratēģisko mērķu dokuments parādīja, ka 2021. gadā, gatavojoties iebrukumam Ukrainā, Krievijā tika izstrādāts plāns arī Baltkrievijas galīgai pakļaušanai. Kremlis plānoja sinhronizēt Baltkrievijas likumus pēc Krievijas parauga; vadīt Baltkrievijas ārpolitiku, palielināt tajā Krievijas militāro klātbūtni, nostiprināt krievu valodas izmantošanu, mazināt baltkrievu valodas nozīmi un īstenot t.s. pasportizāciju – atvieglotā veidā piešķirt baltkrieviem Krievijas pilsonību. Šos mērķus Kremlis bija iecerējis panākt līdz 2030. gadam. Jau vairākkārt ir novērots, ka pasportizācijai seko militāra okupācija un aneksija.
Atkal spiegi
Krievijas ārpolitikas dokumentā ir detalizēti aprakstīts, kā Krievija plānojusi de iure turpināt Savienības valsts integrāciju, bet de facto panākt Baltkrievijas iekļaušanu Krievijas sastāvā, kā arī pakļaut Kremļa kontrolei kaimiņvalsts sabiedriski politiskos procesus, tirdzniecību, zinātni un kultūru. Katram no mērķiem tika noteikti atšķirīgi termiņi līdz 2022., 2025. un 2030. gadam.
Plāna izstrādē līdzdarbojušies arī GRU, SVR un FSB 5. dienesta darbinieki. Krievijas izlūkdienestu uzdevumos ietilpst "nacionālistu un prorietumniecisko" spēku ietekmes ierobežošana, Baltkrievijas Konstitūcijas reformas pabeigšana, ņemot vērā Krievijas intereses, kā arī prokrievisko noskaņojumu stiprināšana militārajā un politiskajā elitē.
Līdz 2030. gadam Krievija cer atvērt jaunus zinātnes un kultūras centrus vairākās Baltkrievijas pilsētās. Iespējams, tās būs „Rossotrudņičestvo” filiāles, kas nereti izrādās Krievijas izlūkdienestu virsnieku piesegorganizācijas. Procesus kūrē Krievijas Valsts prezidenta administrācijas atbildīgie departamenti Dmitrija Kozaka virsvadībā.
Viens no atbildīgajiem par Baltkrievijas pārņemšanu ir Pārrobežu sadarbības departamenta vadītājs – Aleksejs Filatovs. Agrāk viņš pārstāvēja Kremļa intereses Dienvidosetijā, Abhāzijā un Donbasā. Filatova departamentam tika uzdots izveidot Baltkrievijas absorbcijas stratēģiju tikai dažus mēnešus pirms Savienības valsts 28 integrācijas programmu apstiprināšanas. Galaprodukts tika prezentēts Kozakam 2021. gada rudenī. Dokumenta izstrādi veica departamenta darbinieki Sergejs Maļenko un Vadims Poļiščuks, kurš pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados strādāja Galvenajā izlūkošanas pārvaldē (GRU).
Nobeigumā: atoms kalpo ne tikai mieram
Vladimira Putina paziņojums par Krievijas taktisko kodolieroču izvietošanu Baltkrievijā lielā mērā nozīmē Kremļa kontroles pār Baltkrieviju nostiprināšanu. Jebkādas nopietnas Baltkrievijas krīzes gadījumā Maskava varēs teikt, ka tiek apdraudētas Krievijas nacionālās drošības intereses, kas saistītas ar kodolieroču kontroli. Putins runā par tautām nevis kā par subjektiem, bet objektiem, kuriem nav savas gribas. Tā ir tipiska lielinieku un impēristu pieeja, kuru turpina Kremļa saimnieks. Turklāt viņš ne tikai runā, bet 2021. gadā izlēma rīkoties un pakļaut baltkrievus un ukraiņus pilnībā. Ja ar baltkrieviem tas lielā mērā (bet ne uz mūžīgiem laikiem) ir izdevies, tad ukraiņi nepadodas un ir gatavi mainīt visas Eiropas vēstures gaitu, tēmējot ar lingu pa Goliāta pieri.
1 В 2021 году Кремль планировал захватить не только Украину, но и Беларусь — правда постепенно, 20 февраля 2023 года, https://dossier.center/union-br/
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
