Augstākā izglītība nav nekādas partiju naudas lietas, lai es stingri iestātos par finansējumu vai vispār par to runātu
Egils Levits*22.12.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pateicos jums visiem par piedalīšanos šajā diskusijā! Īss kopsavilkums varētu būt tāds, ka jūs visi iestājaties par to, lai reforma notiktu, jo reformas mērķis ir uzlabot augstākās izglītības kvalitāti un veicināt zinātni, un tas nozīmē, ka vismaz divos jautājumos esam vairāk vai mazāk vienisprātis.
Diskutablāks jautājums ir par augstskolu tipizēšanu vismaz divos vai varbūt trijos tipos. Trešais tips būtu mākslas un kultūras augstskolas, kurām ir savs raksturs un kas nav nedz lietišķās, nedz fundamentālās zinātnes. Katram tipam ir jābūt attiecīgam uzdevumam un, protams, kritērijiem, lai sasniegtu šim tipam raksturīgo uzdevumu. Starp citu, arī pietiekošu finansējumu galvenajam uzdevumam, kas ir domāts attiecīgajam augstskolas tipam.
Mēs nonācām arī pie secinājuma (un šis secinājums jau ir diezgan konsolidēts), ka būtu vēlams pāriet uz Padomes modeli. Padome kā institūcija, kas ir atbildīga par augstskolas stratēģiju un kas sameklē rektoru. Savukārt rektors ir tas, kurš šo stratēģiju īsteno.
Vēl ir jautājums par akadēmisko brīvību un akadēmisko domu, ko iemieso Senāts, ko savukārt ievēl pamatā profesori, bet, protams, arī studenti. Starp citu, varētu būt arī tehniskais vai administratīvais personāls, bet nu pamatā vairākumam noteikti ir jābūt profesoriem.
Izskanēja jautājums, vai vajadzīgas Satversmes sapulces. Ja tas ir jautājums par augstskolas identitāti un kopības sajūtu, kā es šeit dzirdēju, tādā gadījumā tas nemaz nav slikti, ka reizi gadā sanāk Satversmes sapulce. Tajā Padome un rektors nāktu klajā ar ziņojumu par padarīto, par nākotnes projektiem, bet pēc tam visai universitātei būtu kopīgs saviesīgs pasākums, kas nodrošinātu šo kopības sajūtas veidošanos.
Diskusijas lielais panākums ir, ka šis pārvaldības modelis ir tomēr vairāk vai mazāk akceptēts. Protams, vēl jārunā par detaļām.
Tas, par ko mēs šodien nerunājām, bet par ko daži uzdeva jautājumus – par akadēmisko personālu (primāri runājot par profesoriem). Patlaban ir jautājums par to, ka faktiski ikviens cilvēks, kurš strādā augstskolā, strādā vēl vismaz divās citās darbavietās kā pētnieks un kā pasniedzējs. Es domāju, ka loģisks modelis ir, ka profesors ir profesors, un viņš saņem par to atalgojumu. Taču viņam ir noteikti uzdevumi gan zinātnē, gan pasniegšanā, jo jēga ir, ka zinātne, ar ko viņš nodarbojas, tiek pasniegta tālāk, tādēļ arī nepieciešama apvienošana. Tas ir arī tipiskais modelis citviet Eiropā, uz ko mums ir jāvirzās.
Par finanšu resursiem es nerunāšu, bet atzīmēšu to, ka papildu uzdevums mūsu šodienas diskusijā un vispār ir jautājums par kritēriju sistēmu sociālām, humanitārām un mākslas zinātnēm, ko izstrādāt būs diezgan grūti, bet par to vajadzētu sākt domāt. Ar to saistīts arī valodas jautājums. Ja dabaszinātnēs diez vai varētu būt problēmas ar to, ka publikācijām starptautiskos žurnālos jābūt angļu valodā, tad attiecībā uz sociālām, humanitārām un mākslas zinātnēm jābūt citiem kritērijiem, un līdz ar to arī valodas jautājums ir jāregulē citādāk. Starp citu, nākamajā gadā Valsts prezidenta kanceleja organizēs zinātnisku konferenci “Zinātne un valoda”, kurā es labprāt aicinu jūs piedalīties, ja jums ir interese.
Noslēgumā vēlreiz vēlos jums pateikties par aktīvo līdzdalību un viedokļa paušanu dažādajos jautājumos. Esam pavirzījušies uz priekšu šīs reformas virzienā, kas noteikti palīdzēs izglītības un zinātnes ministrei un ministrijai, lai konkretizētu savus priekšlikumus un tie tiktu īstenoti dzīvē. Paldies jums!
* Valsts prezidenta Egila Levita secinājumi diskusiju ciklā “Augstākās izglītības pārvaldība: drosme mainīties”
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
