Augstākā izglītība nav nekādas partiju naudas lietas, lai es stingri iestātos par finansējumu vai vispār par to runātu
Egils Levits*22.12.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pateicos jums visiem par piedalīšanos šajā diskusijā! Īss kopsavilkums varētu būt tāds, ka jūs visi iestājaties par to, lai reforma notiktu, jo reformas mērķis ir uzlabot augstākās izglītības kvalitāti un veicināt zinātni, un tas nozīmē, ka vismaz divos jautājumos esam vairāk vai mazāk vienisprātis.
Diskutablāks jautājums ir par augstskolu tipizēšanu vismaz divos vai varbūt trijos tipos. Trešais tips būtu mākslas un kultūras augstskolas, kurām ir savs raksturs un kas nav nedz lietišķās, nedz fundamentālās zinātnes. Katram tipam ir jābūt attiecīgam uzdevumam un, protams, kritērijiem, lai sasniegtu šim tipam raksturīgo uzdevumu. Starp citu, arī pietiekošu finansējumu galvenajam uzdevumam, kas ir domāts attiecīgajam augstskolas tipam.
Mēs nonācām arī pie secinājuma (un šis secinājums jau ir diezgan konsolidēts), ka būtu vēlams pāriet uz Padomes modeli. Padome kā institūcija, kas ir atbildīga par augstskolas stratēģiju un kas sameklē rektoru. Savukārt rektors ir tas, kurš šo stratēģiju īsteno.
Vēl ir jautājums par akadēmisko brīvību un akadēmisko domu, ko iemieso Senāts, ko savukārt ievēl pamatā profesori, bet, protams, arī studenti. Starp citu, varētu būt arī tehniskais vai administratīvais personāls, bet nu pamatā vairākumam noteikti ir jābūt profesoriem.
Izskanēja jautājums, vai vajadzīgas Satversmes sapulces. Ja tas ir jautājums par augstskolas identitāti un kopības sajūtu, kā es šeit dzirdēju, tādā gadījumā tas nemaz nav slikti, ka reizi gadā sanāk Satversmes sapulce. Tajā Padome un rektors nāktu klajā ar ziņojumu par padarīto, par nākotnes projektiem, bet pēc tam visai universitātei būtu kopīgs saviesīgs pasākums, kas nodrošinātu šo kopības sajūtas veidošanos.
Diskusijas lielais panākums ir, ka šis pārvaldības modelis ir tomēr vairāk vai mazāk akceptēts. Protams, vēl jārunā par detaļām.
Tas, par ko mēs šodien nerunājām, bet par ko daži uzdeva jautājumus – par akadēmisko personālu (primāri runājot par profesoriem). Patlaban ir jautājums par to, ka faktiski ikviens cilvēks, kurš strādā augstskolā, strādā vēl vismaz divās citās darbavietās kā pētnieks un kā pasniedzējs. Es domāju, ka loģisks modelis ir, ka profesors ir profesors, un viņš saņem par to atalgojumu. Taču viņam ir noteikti uzdevumi gan zinātnē, gan pasniegšanā, jo jēga ir, ka zinātne, ar ko viņš nodarbojas, tiek pasniegta tālāk, tādēļ arī nepieciešama apvienošana. Tas ir arī tipiskais modelis citviet Eiropā, uz ko mums ir jāvirzās.
Par finanšu resursiem es nerunāšu, bet atzīmēšu to, ka papildu uzdevums mūsu šodienas diskusijā un vispār ir jautājums par kritēriju sistēmu sociālām, humanitārām un mākslas zinātnēm, ko izstrādāt būs diezgan grūti, bet par to vajadzētu sākt domāt. Ar to saistīts arī valodas jautājums. Ja dabaszinātnēs diez vai varētu būt problēmas ar to, ka publikācijām starptautiskos žurnālos jābūt angļu valodā, tad attiecībā uz sociālām, humanitārām un mākslas zinātnēm jābūt citiem kritērijiem, un līdz ar to arī valodas jautājums ir jāregulē citādāk. Starp citu, nākamajā gadā Valsts prezidenta kanceleja organizēs zinātnisku konferenci “Zinātne un valoda”, kurā es labprāt aicinu jūs piedalīties, ja jums ir interese.
Noslēgumā vēlreiz vēlos jums pateikties par aktīvo līdzdalību un viedokļa paušanu dažādajos jautājumos. Esam pavirzījušies uz priekšu šīs reformas virzienā, kas noteikti palīdzēs izglītības un zinātnes ministrei un ministrijai, lai konkretizētu savus priekšlikumus un tie tiktu īstenoti dzīvē. Paldies jums!
* Valsts prezidenta Egila Levita secinājumi diskusiju ciklā “Augstākās izglītības pārvaldība: drosme mainīties”
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
