Atbildes uz prokurora Māra Lejas piesūtītajiem jautājumiem

Jautājums. Vai ir kāds vispārpieņemts skaidrojums jēdzienam „viltus ziņa”? Ja jā, kāds ir šis skaidrojums?

Atbilde. Analizējot preses izstrādājumā „Ir” publicētās t.s. „Rīdzenes sarunas”, es piegāju šiem tekstiem pēc paša vienkāršākā principa: vai publicētie plāni un izteikumi, kas it kā tiek piedēvēti uzņēmējiem vai politiķiem, ir vai nav notikuši reālajā dzīvē? Jā vai nē? 0 vai 1?

Piemēram: 2010. – 2015. gadā ir notikusi A/S airBaltic privatizācija vai nē? Vai ZZS politiķis Uldis Augulis ir vai nav kļuvis par tieslietu ministru? Vai Dūklavs ir ticis izvirzīts par prezidentu, bet Mārtiņš Bondars – par premjerministru? Tas ir acīmredzamākais veids, lai pārliecinātos, par ko uzskatāmas „Rīdzenes sarunas”: vai informācija izrādās patiesa vai nepatiesa katrā no publicējuma epizodēm.

No šādas analīzes izriet, ka 79,49% no „Rīdzenes sarunu” apjoma satur nepatiesus, dzīvē nekad nepiepildījušos izteikumus un pļāpājumus, kas daudzviet izrādījušies diametrāli nepatiesi (t.i., tiešā pretrunā ar valstī reāli notiekošo). Tikai atlikusī aptuveni viena piektdaļa ir kaut kādā mērā piepildījusies.

Apzīmējumu „viltus ziņas” (angliski – fake news vai false news, kas latviski abos gadījumos tulkojamas kā viltus ziņas) es lietoju vispārpieņemtajā nozīmē, kā tas izlasāms Wikipēdijā:

„Fake news is a type of yellow journalism or propaganda that consists of deliberate misinformation or hoaxes spread via traditional print and broadcast news media or online social media. Fake news is written and published with the intent to mislead in order to damage an agency, entity, or person, and/or gain financially or politically, often with sensationalist, exaggerated, or patently false headlines that grab attention. Intentionally misleading and deceptive fake news is different from obvious satire or parody.”

(„Viltus ziņas ir dzeltenās žurnālistikas vai propagandas paveids, kas sastāv no tīšuprāt nepatiesas informācijas vai safabricējumiem, kas izplatās ar tradicionālajiem drukātajiem, raidošajiem vai interneta medijiem un sociālajiem tīkliem. Viltus ziņas tiek sacerētas un publiskotas ar nolūku nodarīt postu iestādei, institūcijai, juridiskai vai fiziskai personai, un/vai iegūt politiskus vai finansiālus labumus, bieži vien to darot ar sensacionālu, pārspīlētu vai apzināti nepatiesu virsrakstu palīdzību, kas sagrābj uzmanību. Apzināti nepatiesas un tīšuprāt maldinošas viltus ziņas ir jānošķir no satīras un parodijas.”)

Jautājums. Vai šajā vispārpieņemtajā nozīmē Jūs jēdzienu „viltus ziņa” lietojāt arī ziņojumā, kas adresēts Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijai? Ja lietojāt šo jēdzienu citā nozīmē, kādā nozīmē lietojāt?

Atbilde. Jums ir taisnība: sagatavojot ziņojumu iesniegšanai Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijā, es šo apzīmējumu lietoju vistiešākajā nozīmē. Veiktā analīze, kas ietverta ziņojumā, lai arī ir apjomīga patērētā laika ziņā, saturiskā ziņā izvērtās visai vienkārša (ir vai nav noticis reālajā pasaulē tas, kas sadrukāts „Rīdzenes sarunās”?), līdz ar to nebija vajadzīgs paplašināt šo definīciju. 

Protams, tikpat labi šos konstatētos nepatiesos 79,49 procentus no „Rīdzenes sarunu” satura varētu noraksturot kā „sviestu” vai „marazmu”, bet tehniskais termins šajā gadījumā ir „viltus ziņas”.

Jautājums. Vai reāli notikušu un precīzi atreferētu sarunu saturs kā tāds ir „viltus ziņa” atbilstoši vispārpieņemtai jēdziena „viltus ziņa” nozīmei?

Atbilde. Kaut kur „pa kaktiem” saklausītu runu vai tenku atstāstījums, pēc ziņu jēdziena definīcijas (ziņas ir informācija par NOTIKUMIEM), vispār nevar būt ziņas (vai ziņu satura elements).

Par ziņām „Rīdzenes sarunās” lasāmie dialogu gabali varētu kļūt tikai tad, ja šie dialogi kaut kad vēlāk būtu piepildījušies dzīvē. Piemēram, ja Augulis būtu kļuvis par tieslietu ministru, Dūklavs – par prezidentu, bet Bondars – par premjeru. Bet, tā kā šie politiskie pārspriedumi nekad dzīvē nav piepildījušies (minētie vīri sekmīgi kandidējuši uz citiem amatiem – bet tikai ne uz IR aprakstītajiem: uz „Rīdzenes sarunās” pieminētajiem amatiem viņi nav tikuši pat nominēti!), tad iznākumā šie konkrētie fragmenti ir atzīstami par viltus ziņām.

Savukārt par viltus ziņām NAV atzīstams, piemēram, fragments, kurā Šlesers plāno virzīt Lattelecom un LMT apvienošanu, lai divus izcili vērtīgus valsts uzņēmumus atdotu skandināviem iztukšošanai. Es ļoti ceru, ka Parlamentārās izmeklēšanas komisija pieņems rezolūciju šī procesa apturēšanai. Citādi cerēsim, ka nenonāks tik tālu, ka procesu analizēt nāksies jau Ģenerālprokuratūrai!

Ikviens jaunais žurnālists savā pirmajā darba nedēļā iemācās pamatprincipu: ja redakcijā tiek saņemta svaiga, līdz šim nezināma informācija (neatkarīgi no tā, ir šī informācija šokējoša vai nē), tad ir jāķeras klāt pie tās pārbaudīšanas. Ja soctīklos raksta, ka Bolderājā aizdedzies kārtējais riepu kalns, vai tas tā ir? Ja steidzīgs zvanītājs uz redakciju saka: KNAB atkal krata Jūrmalas domi, vai tā arī šoreiz izrādīsies taisnība? Ja dokumenti liecina, ka no Ventspils kriminālprocesos arestētajām akciju sabiedrībām Ventbunkers, VTO, Kālija Parks jau kuro gadu turpinās naudas izpumpēšana, kamēr procesu pārraugošais tiesnesis atsakās vispār izskatīt šos dokumentus, vai konkrētie, svaigi iegūtie dokumenti liecina patiesību? Tāpēc, lai nemaldinātu lasītājus/skatītājus/klausītājus, informācijas (faktu) pārbaude jāveic ir obligāti! VIENMĒR!

„Rīdzenes sarunu” gadījumā, cik var saprast, IR saņēma (labticīgi pieņemsim, ka ne paši sarakstīja) teksta blāķi, kurā esošie izteikumi tiek piedēvēti dažādiem politiķiem, uzņēmējiem, ierēdņiem utt. Tā vietā, lai pārbaudītu, cik un kas no šiem tekstiem ir piepildījies realitātē, ir sadrukātas klajas, dzīvē nekad nepiepildījušās nepatiesības, kas lielākoties ir pretrunā ar valstī reāli notikušajiem faktiem.

„Rīdzenes sarunu” publikāciju varētu salīdzināt ar to, ka kāds pilnā nopietnībā ik nedēļu drukātu žurnālu ar „atmaskojošiem faktiem” par to, kā Hitleram 1945. gadā esot izdevies uzvarēt Otrajā Pasaules karā, un kā pamatojumu uzrādītu anonīmu, neidentificētu sekretāru pārrakstījumus no 1942. gadā it kā notikušām sarunām Hitlera un Gēringa starpā, kur abi prāto, cik labi gan būtu uzvarēt karā un sagrābt Eiropu, un uz šo pļāpu „pamata” uzskatītu, ka tieši tā ir arī noticis – pie kam tēlotu svētu sašutumu, ja citi aizrādītu uz šādu acīmredzamu aplamību.

Jautājums. Vai Jūsu ziņojums Parlamentārās izmeklēšanas komisijai aptver visus faktus, kas atrodami „Rīdzenes sarunu” citātos, kas publicēti žurnālā IR? Ja nē, pēc kāda principa Jūs atlasījāt sarunu fragmentus, kas analizēti Jūsu ziņojumā?

Atbilde. Pārbaudīšanai ar patiesu faktu mērauklu ņemti tikai tie teksta fragmenti, kas satur verificējamus faktus, nevis viedokļus un privātus izteikumus.

Piemērs: Ēriks Stendzenieks saka – vicemērs Andris Ameriks esot mazāk redzams publiski nekā Nils Ušakovs un arī turpmāk palikšot Ušakova „ēnā”. Lai arī šim Ērika secinājumam, visticamāk, lielākā daļa no mums varētu piekrist, tas tomēr ir vienas fiziskas personas viedoklis par citām fiziskām personām, tālab tas ierindojams viedokļu starpā. Un viedokļi, kā zināms, nav verificējami pēc būtības, jo tie ir tikai viedokļi.

Turpretī viltus ziņa par to, ka Lembergs esot plānojis privatizēt airBaltic, ir pārbaudāma visai vienkārši: ne tikai Lembergs nav privatizējis airBaltic – aprakstītajā periodā noritēja diametrāli pretējais process: noritēja vardarbīga airBaltic daļu nacionalizācija! Turklāt Pietiek.com pat spēja publicēt „uzņēmēja” E. Ziediņa vaļsirdīgo atzīšanos par piederību organizētai noziedzīgai grupai, kas konkrētu maksātnespējas administratoru vadībā līdzdarbojās šajā prettiesiskajā kapitāldaļu atņemšanā. Tātad nevar teikt, ka airBaltic lietā detaļas bija noslēpums. Tieši pretēji: tā bija publiski pieejama informācija jau gadiem ilgi!

Līdzīgā veidā es visa sava ziņojuma garumā analizēju, kurā brīdī „Rīdzenes sarunas” ir viltus ziņas un kur nav.

Analizēšanai ir ticis ņemts „Ir” t.s. „speciālizlaidums” ar vāka virsrakstu „Ko oligarhi tev nestāsta”, jo tajā ir apkopoti visi iepriekšējos IR numuros publicētie „Rīdzenes sarunu” fragmenti kopā ar dialogu izvērsumiem un nebeidzamiem komentāriem, viedokļiem, ar kuriem tiek mēģināts radīt iespaidu par „pamatojumu” viltus ziņu publicēšanai. Līdz ar to manis veiktajai analīzei vieni un tie paši fragmenti nav pakļauti divreiz, kā rezultātā viltus ziņu un īstu notikumu procentuālajā aprēķinā teksti nav tikuši pieskaitīti divas (vai vēl vairākas) reizes.

Jautājums. Precizējiet, lūdzu, kā iegūti secinājumu daļā norādītie skaitļi, kas atspoguļoti tālāk minētajā citātā no Jūsu ziņojuma: „Piepildījusies tā informācija, kas publicēta žurnālā pavisam kopā 660 rindu garumā. Tikmēr faktiski Latvijā pretējais noticis tam, kas žurnālā sarakstīts 3123 rindiņās. Slēdziens ir viennozīmīgs: „Rīdzenes sarunu” publikācija par 79,49% ir viltus ziņas (fake news), un šīs publikācijas saturs tikai par 20,51% sakrīt ar notikumiem reālajā Latvijā”?

Atbilde. Jā, šajā vietā man tiešām jāprecizē: šie skaitļi attiecas uz tām žurnāla izstrādājuma slejām, rindām un rindkopām, kurās aprakstītais ir verificējams (t.i., pārbaudāms ar atbilstību faktiem), savukārt tos rakstus, rindkopas un slejas, kur publicēti dažādu personu viedokļi un skaidrojumi, pārbaudīt nav obligāti, jo (kā jau minēts iepriekš) viedokļi nav verificējami: katram ir tiesības uz saviem uzskatiem, kā arī tos brīvi paust, lai cik margināli un „sviestaini” tie nebūtu. Viedokļu izpaudumi šajā aprēķinā tātad nav ieskaitīti, tikai faktu pārbaude, jo pārspriest viedoklīšus, pie kam, ja tie komentē acīmredzami nepatiesu, nepiepildījušos informāciju – tas nav ne mūsu nozares arodbiedrības, ne Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas uzdevums.

Starp citu, es tikai priecātos, ja citi speciālisti analizētu „Rīdzenes sarunu” publicējumus pēc savas metodikas un attiecībā uz citiem aspektiem. Ikviens šāds slēdziens un ziņojums, kas tapis un var tapt, arī uzskatāms par attiecīgā speciālista viedokļu un secinājumu apkopojumu. Vienlaikus, redzot vispārējo bļaušanu (kas izceļas jo skaļāka, jo racionālāk speciālisti mēģina pieiet šīm te „Rīdzenes sarunām”), mēs varam prognozēt, ka daudzi citi ziņojumi diez vai būs gaidāmi… Arī es, redzot reakciju uz savu ziņojumu, otrreiz padomātu, pirms tādu sastādītu un iesniegtu Parlamentārās izmeklēšanas komisijai (pie kam darot to brīvprātīgi, bez atlīdzības, uz sabiedriskiem pamatiem)!

Viltus ziņu kopējo iespaidu pastiprina tas, ka publicējuma autori, dialogiem pievienojot savus komentārus un papildinājumus, intervijas ar dažādiem personāžiem utt., bieži vien izvēlējušies to darīt tādos veidos, ka viltus ziņu iespaids no šiem papildinājumiem tikai pastiprinājies.

Piemēram: aprakstot realitātē nekad nenotikušus ZZS mēģinājumus it kā ņemt koalīcijā Saskaņu, mēs „Rīdzenes sarunu” komentāros neatrodam patiesību par Dombrovska, Straujumas un Kučinska kabinetu izveidi (tātad faktu, ka ZZS pēc „Rīdzenes sarunu” fiksēšanas reāli strādā koalīcijā ne vien ar Vienotību, bet arī ar Nacionālo Apvienību, kura tā kā būtu Saskaņas pretstats!); vēl trakāk – garus un plašus komentārus pauž Valdis Zatlers: vienīgais labējais politiķis, kura vadītā Reformu partija bija tā, kura paziņoja: „Mūsu apņemšanos ņemt Saskaņu valdībā varēs izjaukt vienīgi ar tankiem!”

Cits gadījums – pilnā nopietnībā tiek drukāts izteikums: „Jaunups jau grib ievilkt Saskaņu valdībā, un Lembergs domā paņemt Rīgu.” Tas nekas, ka Edgars Jaunups vienmēr ir bijis redzams, aktīvs biedrs tādās partijās, kas vēlēšanās sekmīgi cīnās pret Saskaņu, savukārt Lembergs ne reizi nav pat mēģinājis startēt ne pašvaldību vēlēšanās Rīgā, ne Saeimas vai Eiroparlamenta vēlēšanās.

Vēl viens uzskatāms piemērs: aprakstot nejēdzīgo plānu apvienot Latvijas Radio ar LTV (kurš, pateicoties Nacionālajai Apvienībai, netika īstenots un ir aizgājis vēstures mēslainē), šis plāns nezin kāpēc tiek piedēvēts Šleseram, kaut gan realitātē tas bija „sorosīts” Ainārs Dimants, kurš šo plānu virzīja! Un plānu apturēja Saeima un valdība, uz ko Šleseram un/vai viņa sarunu partneriem varētu būt kāda teorētiska politiskā ietekme.

Nebūt ne mazsvarīgs faktors: viltus ziņu aspektu pastiprina IR redakcijas ievietoti sarunu „fragmenti” Youtube vietnē. NEVIENĀ NO TIEM NAV DZIRDAMAS ŠLESERA, KOZIOLA U.C. „RĪDZENES SARUNU DALĪBNIEKU” BALSIS. Šie „skaņu celiņa fragmenti” ir inscenējumi, pakaļdarinājumi. Viltojumi.

Kā gan šādu „alternatīvo vēsturi” lai citādāk nosauc, ja ne par viltus ziņām? 

Novērtē šo rakstu: