Ārprāta anatomija 3 jeb Drūmā jubileja

Kā lasītājs atceras, pamatojoties uz manas nu jau bijušās sievas Sandras meliem un savdabīgi pielietojot jaunpieņemto likumu “Par pagaidu aizsardzību pret vardarbību”, tiesnese I.Silicka pieņēma lēmumu par manu “nošķiršanu” no sievas, no četriem dēliem, no manas mājas un no lielas, pelnošas saimniecības.

Nošķiršanas brīdī trīs dēli bija nepilngadīgi, viens pilngadīgs, kurš mācījās. Vārdu sakot – no mājokļa, no ģimenes, no darba, no ienākumiem un iespējām nopelnīt iztiku atbilstoši savām prasmēm, ieguldītajam darbam un līdzekļiem. No visa, kas cilvēkam nepieciešams dzīvei. Tas notika 2014. gada 6. jūnijā.

Kas tad pa šiem gadiem noticis? Un noticis ir daudz. Vislielākais notikums, ja neskaita traģiski aizgājušo dēlu, ir tas, ka mans jaunākais dēls nu jau ir četrpadsmit gadus vecs. Bet, kad mani “nošķīra” no ģimenes, viņam bija tikai vienpadsmit...nVislielākā vērtība, ko mēs varam dot saviem bērniem, ir kopā pavadītais laiks. Lai gan man nav aizlieguma tikties ar viņu un piedalīties viņa audzināšanā, attālums dara savu – puika ir pieradis dzīvot bez tēva. Tēva viņa dzīvē gandrīz vairs nav. Bet es taču esmu! Es nekad neesmu gribējis pamest savus dēlus. Dēliem vajag tēti!

Citādās domās bija Sandra ar savu atbalstītāju komandu – viņas centās man atņemt arī tiesības piedalīties bērna audzināšanā. Jo man, redziet, ir “savdabīgi, no citiem atšķirīgi uzskati par ģimeni”. Protams, ka ir. Ja ar likumu ir nostiprinātas pederastu “ģimenes”, lesbiešu “ģimenes”, bet heteroseksuālu cilvēku ģimenēs viss ir sagriezies “kājām gaisā” (šeit es domāju sieviešu nenormālo dominanti pār vīriešiem), ja šodien tas viss ir kļuvis par normu, tad mani uzskati un attiecīgi dzīvesveids ir “atšķirīgi”.

Es esmu tā saucamo “tradicionālo vērtību” aizstāvis. Bet aizstāvēt tās, atklāti sakot, kļūst arvien grūtāk. Jo vairāk emancipējas sievietes, jo vairāk pederastizējas vīrieši, jo lielāks spiediens jāiztur. Gan man personīgi, gan “tradicionālai” ģimenei. Ģimenei, kurā bērni ir svarīgāki par “pašrealizāciju”, karjeru, naudu, izklaidēm utt. Veselīga, “tradicionāla” ģimene sabiedrībai jeb, precīzāk, tiem, kas to būvē, nav vajadzīga. Šķiet, tā tiek uzlūkota pat kā kaitīga. Jo ģimene ir sabiedrības pamats. Noārdot ģimeni un degradējot to, tiek noārdīta sabiedrība.

Mēs dzīvojam sabiedrības demontāžas laikā. Nevienam nav noslēpums, ka, lai uzbūvētu kaut ko jaunu, dažkārt vispirms jānojauc vecais. Bet jebkura ēka balstās uz pāļiem vai pamatiem. Atliek sagraut pamatus, un ēka pati sagrūs. Tagad ir sabiedrības tikumisko, ētisko, reliģisko un humāno pamatu graušanas laiks. Tas, kas vēl vakar skaitījās kauns, šodien jau skaitās lepnums, kas vakar bija labs un pareizs, tas šodien - “vecmodīgs” un smieklīgs. Tie, kurus vēl nesen centās ārstēt no viņu patoloģijām, šodien izdod likumus...

Nav šaubu, ka šī degradācija ved sabiedrību nebūtībā. Vismaz – vairumu. Jo, visticamākais, uz drupām tiks būvēts kas jauns. Varbūt tā būs “Jaunās pasaules kārtības” sabiedrība. Varbūt – kas cits. Bet skaidrs ir viens – mēs dzīvojam laikmetu griežos. Paradigmas maiņa... Un jaunieviestais likums “par pagaidu aizsardzību pret vardarbību” pavisam noteikti sabiedrības noārdīšanā spēlē savu lomu.

Lasītājam atļaušos atgādināt, ka saskaņā ar šo likumu jebkura sieviete var vērsties tiesā un uzrakstīt, ka pret viņu tiek vērsta fiziska, emocionāla, ekonomiska vai seksuāla vardarbība un tiesa nodrošina viņai “aizsardzību” - vīrietis ar policiju tiek izmests no mājas. Par tuvošanos tai – krimināllieta. Liecinieki vai pierādījumi nav vajadzīgi, kādi iepriekšēji policijas izsaukumi – arī ne.

Lieki teikt, ka vismaz Latvijas gadījumā (arī manā gadījumā) jaunais likums ir lielisks izgudrojums, lai kārtotu savstarpējos rēķinus vai vīrieti vienkārši aptīrītu. Jo viņš nevar to nekādi aizkavēt – nedrīkst savam mājoklim pat tuvoties. Bet dziļāk raugoties – šis likums ir, lai radītu sabiedrībā haosu. Dzirdēju, ka daži juristi to jau nosaukuši par “sieviešu likumu”.

Nebaidīšos teikt, ka mans gadījums nav tikai ģimenes konflikts, tas iziet ārpus tā rāmjiem. Ņemot vērā mērogus, kurus tas pieņēmis, un cilvēkus, kuri tajā iesaistījušies, varu teikt, ka tas simbolizē mūsu laikmetu. Faktiski, tā ir episka divu sistēmu, divu pretēju pasaules redzējumu, divu spēku sadursme.

Tas nebūtu nekas sevišķs, ja šajā karā es piedalītos viens. Vīrietim, iespējams, dažreiz der piedzīvot kādas grūtības un nepatikšanas. Tas norūda un tuvina Dievam. Bet... Bērni. Šajos konfliktos viņi ir tie, kuri cieš visvairāk. Un to man ir grūti pieņemt, ka sieviete, caur kuru jau pēc dabas dzīvība nāk uz zemes, var kļūt tik cietsirdīga, ka gatava darīt ļaunu saviem bērniem, lai tikai varētu sāpināt tēvu. To es nesaprotu. Vispār es nesaprotu daudz ko.

Es nesapratu jau sen, kā māte var likt mūsu nepilngadīgajiem bērniem nosist mājas kaķi un neviena instance, kurā es vērsos, var uz to nereaģēt. Es nesaprotu, kā var pavēlēt bērniem ar pneimatisko šauteni apšaut vistas... Es nesaprotu, kā bāriņtiesas dāmas, kā Aizkraukles rajona un Zemgales apgabaltiesas tiesneses var ignorēt šādu paziņojumu. Jo Tiesu likums nosaka, ka tiesas PIENĀKUMS ir noskaidrot patiesību.

Es nesaprotu, kā var nodot lūžņos manu mikroautobusu, kura tehniskā pase ir man kabatā. Es nesaprotu, kā var iztirgot manu īpašumu, vispirms ar tiesas lēmumu nodrošinoties pret manu klātbūtni. Es nesaprotu, kā var notirgot transporta līdzekli, kuram ir uzlikts arests. Es nesaprotu, kā Aizkraukles prokuratūra var nesaskatīt tajā pārkāpumu. Es nesaprotu, kā var neatdot manus darba instrumentus, bet vēl vairāk es nesaprotu, ka es tos nevaru dabūt, pat iesaistot policiju.

Es nesaprotu, kā var nepaziņot tēvam to, ka viņa dēli nonākuši lielās grūtībās, bet paši nespēj paziņot. Un vēl vairāk es nesaprotu, kā tas varēja notikt, ka sieviete, kuru pirms divdesmit gadiem esmu apprecējis un atvedis uz savu māju no īrēta dzīvokļa, var teikt – no ielas, ar mazu bērnu no iepriekšējās laulības, šodien saskaņā ar Aizkraukles tiesas lēmumu iegūst manu māju, bet es esmu...uz ielas. Es nesaprotu daudz...

Vairāki pazīstami cilvēki, kuri bija lasījuši iepriekšējās “Ārprāta anatomijas”, man teica, ka neticētu rakstītajam, ja personiski nepazītu mani un manu ģimeni. Citi, svešāki, teica, ka smagi bijis lasīt, grūti noticēt un neiespējami saprast. Es piekrītu. To nav iespējams saprast. Un varbūt, ka arī nevajag. Bet zināt vajag. Atklātība ir kā svece – maza liesmiņa liek atkāpties vismelnākajai tumsai. Tādēļ arī tumsa tā nemīl gaismu. Tādēļ arī tie, kuri pieņem netaisnīgus spriedumus, kuri ir pērkami, zaglīgi un negodīgi, tā neieredz neatkarīgus publicistus vai medijus. Jo gaismā tumsas darbi iegūst visai nepievilcīgu izskatu.

Šajā rakstā es negribu apgrūtināt lasītāju ar detalizētu visa notikušā izklāstu. Kam interesē, tas var “Google” uzklikšķināt divu iepriekšējo rakstu virsrakstus un viegli tos atrast. Tiem, kas seko līdzi šai sāgai, varu papildus pastāstīt, ka smagi cietuši ir arī bērni, bet pēc viņu lūguma neko vairāk neesmu pilnvarots atklāt.

Es, kā jau lasītājs zina, arī no šī visa neesmu izgājis “sausā”. Kopš izraidīšanas no mājas tālajā 2014. gada 6. jūnijā, neskaitot ievērojamos materiālos zaudējumus, krietni cietusi arī mana veselība. Pabojātie nervi un ilgstošais stress ir novājinājuši manu imūnsistēmu, un esmu pārdzīvojis trīs visai bīstamas slimības – Laima slimību, C hepatītu, vēzi. Viss šo dažu gadu laikā. 2.grupas invaliditāte. Bet nu šķiet, ka tas viss ir aiz muguras.

Esmu izgājis arī cauri trūkuma pazemojumam. Mani banku konti ir arestēti, “parādi” (lieku pēdiņās, jo neko neesmu ņēmis – viss valsts sarēķināts) ir jau ap desmit tūkstošiem, banku kontus nobloķējuši trīs tiesu izpildītāji. Man nevar piederēt automašīna un vispār nekas. Tiklīdz būs – atņems. Iespējams, ka drīz atņems arī autovadītāja apliecību, jo mana invaliditātes pensija (91eur) ir mazliet mazāka par Sandras piedzīto uzturlīdzekļu apjomu...

Bet pirms “trimdas” es apstrādāju 50ha zemes, manās pļavās ganījās vairāk nekā piecdesmit liellopu, un bija laiks, kad es pārdevu kooperatīvam 200-300l piena dienā. Nerunājot par to, ka varējām visa ģimene ēst pašaudzētas zemenes bez ierobežojuma. Visu gadu. Bet tagad – trūcīgas personas statuss... Zīmīgs ir fakts, ka pēdējā tiesa atcēla man liegumu tuvoties fermai. Acīmredzot zināja, ka tur vairs gandrīz nekā nav, ka Sandra jau visu notirgojusi.

Un vēl – sabojāta reputācija. Protams, ne pazīstamo acīs. Datu bāzē. Jo, uzskatot lēmumu par manu “nošķiršanu” par nekompetentu, absurdu un nožēlojamu, kā arī neredzēdams citu iespēju satikt bērnus, esmu to vairākkārt pārkāpis. Rezultātā – vairākas sodāmības. Kriminālās. Visas sodāmības par vienu un to pašu - par “tiesas lēmuma ļaunprātīgu nepildīšanu”. Un nav svarīgi, ka nav cietušo, nekas nav pazudis.

Vara rāda zobus. Tā necieš, ka to nerespektē. Pēdējo reizi pavisam satrakojās un piesprieda man reālu brīvības atņemšanu – 20 dienas ieslodzījuma. Tiesa gan, tajā pašā spriedumā atbrīvoja no soda izciešanas “veselības stāvokļa dēļ”. Man izdevās ieskaidrot, ka eju pretvēža terapijas kursu, bet cietumā viņi to nodrošināt nevar. Tik tālu nu esam...

Vārdu sakot – Sandra un I.Silicka & Co “pastrādāja” lieliski. Vai šādi to novērtēs arī pārējās LR instances un amatpersonas, jautājums vēl ir atklāts. Pārsūdzību esmu aizsūtījis LR Augstākajai tiesai, prezidentam Raimondam Vējonim, ģenerālprokuroram Ērikam Kalmeieram. Vienu no divām kasācijas sūdzībām par to, lai, “ņemot vērā nošķiršanas katastrofālās sekas man un bērniem un to, ka pagājuši jau trīs gadi”. nekavējoties atļauj man atgriezties mājās, AT jau noraidīja, precīzāk – nepieņēma izskatīšanai...

Bet Sandra pa to laiku... Viņai viss ir kārtībā. Ansambļi dzied, diriģente diriģē. Aptrakusi jau tik tālu, ka iestājusies partijā un raujas pie varas. Cik dzirdēju – Vienotībā. Nu ko, šķiet, ka tur viņai īstā vieta. Vismaz draudzenes tur būs atbilstošas.

Vienīgi... Vīriešus gan nevajadzētu mājās vest. Ne tādēļ, ka man skauž. Galīgi – ne. Šķiet, Puškins labi pateica: ”Jesļi ņevesta hoģit k drugomu, ješčo ņe izvestno, komu povezlo!” Bet tā tomēr ir mana māja. Un tur dzīvo mani bērni. Es saprotu, ka bāriņtiesas un pagasta administrācijas sievišķu acīs tas ir normāli. Tāpat kā “normāli” ir ar tiesas spriedumu panākt mājas īpašniekam, ģimenes galvam, bērnu tēvam aizliegumu tuvoties (3 gadus!), daudzkārt tiesāt viņu par to, ka viņš tomēr ir iegājis savā mājā, lai pēc tam varētu vest tur vīriešus un netraucēti nodoties “mīlas priekiem”. Priekš manis tas nav normāli. Un ziniet – es nemaz negribu, lai kādreiz mani uzskati par šo mainītos! Jo tas nozīmētu, ka es esmu uzvarēts. Bet neesmu...

Starp citu, tikko izlasīju TVNET ziņās, ka Latvijā gada laikā policijai ir 8000 izsaukumu uz ģimenes konfliktiem. Manā ģimenē 18 gadu laikā – neviena... Bet ieraudzīt kopainu, izdarīt secinājumus – tas, šķiet, no Aizkraukles ierēdņiem(nēm) ir par daudz prasīts...

Es vēl cīnīšos. Neatkarīgi no tā, ko man atbildēs Vējonis un Kalnmeiers, vērsīšos Strasbūrā. Nu nevar būt, ka valsts vai tās atsevišķi ierēdņi var tik ļaunprātīgi izmantot savu varu, izpostīt dzīvi un palikt nesodīti. Nu nevar būt, ka “pagaidu aizsardzība pret vardarbību” var ilgt vairāk nekā trīs gadus, nevar būt, ka tās aizsegā notikusī aplaupīšana un dzīves izpostīšana gan man, gan maniem dēliem var palikt bez sekām tiem, kas to realizējuši. Bet, kā saka – dzīvosim, redzēsim.

Novērtē šo rakstu: