Iesaki rakstu: 
“Kur ziloņi kaujas, tur cieš zāle” - šis afrikāņu sakāmvārds trāpīgi raksturo situāciju, kurā valsts ieceltā “arestētās mantas glabātāja” Rūdolfa Meroni dēļ nonācis viens no kādreizējiem A/S Ventspils Nafta mazajiem akcionāriem, kurš savulaik privatizējis dažas akcijas par sertifikātiem. Tagad peļņas vietā viņam sanākušas tikai nepatikšanas un zaudējumi.
Viens no iepriekšējo gadu izplatītākajiem sabiedriskās domas momentiem - arestētās mantas izsaimniekotāja Rūdolfa Meroni darbības attiecoties tikai uz dažiem Ventspils miljonāriem un varbūt vēl viņiem piederoši uzņēmumu darbiniekiem, kamēr uz parastajiem Latvijas iedzīvotājiem tas nekādi neatsaucoties.
Taču pēdējās nedēļās Pietiek publicētie ekonomikas dati parāda, ka prokuratūras ieceltā Ventspils uzņēmumu “izsaimnieka” darbību rezultātā par daudziem miljoniem gadā kritušies mantas arestiem pakļauto uzņēmumu maksātie nodokļi valsts un pašvaldības budžetā, tikuši atlaisti darbinieku simti, bet atlikušie vispirms iebaidīti, piedraudot viņiem ar nākamo atlaišanas vilni, pēc kā viņiem samazinātas algas. Vislielākie zaudējumi vērojami tādās kompānijās kā A/S Kālija Parks, A/S Ventspils Tirdzniecības Osta, A/S Ventbunkers.
Taču tas nav vienīgais veids, kā R. Meroni darbību rezultātā cieš parastie iedzīvotāji. Pēc tam, kad šo Pietiek publicēto datu detalizēta analīze izskanēja vēl arī radio PIK FM ēterā, ar savu stāstu pie žurnālistiem vērsās Jurijs Z. - parasts pensionārs, kurš savulaik sertifikātu atlikumu bija ieguldījis A/S Ventspils Nafta akcijās, bet tagad R. Meroni afēru dēļ iedzīvojies tikai nepatikšanās.
Rietumukrainā savulaik dzimušais Jurijs Z., kurš tāpēc 1991. gada 24. augustā automātiski kļuvis par Ukrainas pilsoni, nodzīvojis Latvijā 46 gadus un pirms kāda laika devies pensijā. Deviņdesmitajos gados viņš par sertifikātiem privatizējis dzīvokli Pārdaugavā, savukārt ar dažiem pāri palikušajiem sertifikātiem pieteicies privatizēt dažas Ventspils Naftas akcijas, cik nu sanācis. Viņa mērķis nekad nav bijis gūt ātru peļņu, bet gan turēt akcijas ilgtermiņā, ko viņš arī darījis.
Tā tas noticis līdz 2015. gada nogalei, kad R. Meroni kontrolē esošās akciju sabiedrības Ventbunkers meitasuzņēmums A/S Latvijas Naftas Tranzīts pēkšņi izdomāja atbrīvoties no sev piederošajām A/S Ventspils Nafta (VN) akcijām, katru akciju pārdodot par 1,77 eiro, kamēr faktiskā cena vēlāk bija 4,56 eiro par katru VN akciju.
Šis aizdomīgais darījums, par kuru Finanšu un kapitāla tirgus komisijā vēlāk tika ierosināta pārbaude, nozīmēja: VN lielākais akcionārs, Kipras ofšors Euromin Holdings vispirms izteica akciju obligāto atpirkumu, pēc tam - arī galīgo atpirkumu.
Galīgais atpirkums nozīmē: brīdī, kad biržā kotētas kompānijas lielākajam akcionāram pieder jau 95% akciju, visiem atlikušajiem mazajiem akcionāriem akcijas tiek atņemtas piespiedu kārtā par FKTK noteiktu cenu, nejautājot, vai paši akcionāri to maz vēlas.
Ventspils Naftai pēc privatizācijas visu etapu pabeigšanas 2006. gada oktobrī šādu mazo akcionāru, kam katram piederēja no dažām akcijām līdz dažiem simtiem akciju, bija ap 24 tūkstošiem. To vidū bija ne tikai tie, kas akcijas bija privatizējuši par sertifikātiem, bet arī kompānijas bijušie un esošie darbinieki, kam pienācās akcijas par to darbu, ko viņi bija ieguldījuši mūža garumā.
Galīgā atpirkuma procedūras noslēgumā visiem mazajiem akcionāriem piederošās akcijas tiek noņemtas no viņu vērtspapīru kontiem, un vietā tiek ieskaitīta nauda. Savukārt tiem akcionāriem, kuru akcijas glabājas nevis vērtspapīru kontos kredītiestādēs, bet brokeru sabiedrībās, Sākotnējā reģistrā vai Centrālajā depozitārijā, nauda jāsaņem caur Centrālo depozitāriju, kam to tur ieskaita pircējs.
Šeit arī sākušās Jurija Z. problēmas. Naudu no Centrālā depozitārija nevar izņemt skaidrā, to var tikai pārskaitīt. “Man kā Ukrainas pilsonim, kurš bieži brauc uz dzimteni, konts ir Ukrainas Privatbankā, nevis tās Latvijas meitasbankā, taču man piedāvāja naudu pārskaitīt tikai uz tādu kontu, kas atvērts kādā Latvijas kredītiestādē.”
Vispirms Jurijs Z. griezies Luminor bankā, vēloties atvērt jaunu kontu. Viņam pateikuši: Ukrainas pilsonim dokumentu pārbaude vien izmaksāšot 150 eiro, pie kam bez garantijas, ka šīs pārbaudes rezultātā kontu tiešām izdošoties atvērt - sekas cīņai ar nerezidentu naudas mazgātuvēm.
Jurijs pamatojis: “Es neesmu nerezidents - ārzemnieks, es jau 46 gadus esmu Latvijas rezidents, man te pieder nekustamais īpašums (dzīvoklis), ir deklarētā adrese jau desmitiem gadu garumā, ir darba stāžs, protu valsts valodu.” Tomēr Luminor klerki tos nav uzskatījuši par pietiekamiem argumentiem un joprojām prasījuši 150 eiro.
Tad Jurijs Z. noskaities un apstaigājis vēl vairākas bankas, līdz Meridian Trade Bank atzinuši viņu par Latvijas rezidentu un atvēruši kontu par nieka 5 eiro komisijas maksu, taču visas šīs laika tērēšanas un skraidīšanas vidū viņš kaut kur pazaudējis savu pasi ar dzeltenzilo “trijzobi” uz vāka.
Tā kā atrast to nav izdevies, nācies iet uz vēstniecību pēc jaunas pases, savukārt par jaunā parauga biometriskās pases izdošanu pašlaik jāmaksā valsts nodeva 810 hrivnu apmērā (pēc pašreizējā svārstīgā EUR/UAH kursa - starp 25 un 30 eiro).
Kad nu nelaimīgais Ukrainas pilsonis beidzot ticis pie svaigas pases un jauna konta, izrādījies, ka viss viņa guvums no VN akciju piespiedu pārdošanas ir nieka 51 eiro.
Uz jautājumu, vai viņš zina, kas ir Rūdolfs Meroni un kā viņa darbību rezultātā visiem mazajiem akcionāriem nācās piespiedu kārtā atdot savas akcijas Euromin Holdingam, Jurijs Z. rausta plecus - šādu uzvārdu viņš dzirdot pirmo reizi.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
