Arī es tagad demonstratīvi pabārstīšu pelnus uz galvas

Es izjūtu nāvīgu kaunu par to, ko Krievija dara ar Ukrainu. Es nejūtos tiesīgs lūgt vai sagaidīt piedošanu.

Es nekad nepiedošu Vladimiram Putinam un visiem pārējiem, kas pastrādā šo noziegumu pret Ukrainu un tās iedzīvotājiem, kā arī pret Krieviju un mani personīgi.

Es rakstu kā privātpersona un kā Krievijas pilsonis, taču ne Krievijas vai citu tās pilsoņu vārdā. Man ir sarežģītas attiecības ar šo valsti. Es neesmu patriots un nemīlu pašpasludinātus patriotus. Kā saka Krievijā: "Ja kāds kliedz par patriotismu, tas nozīmē, ka kaut kur kaut kas ir nozagts." Tāpēc arī Putins nebija mana izvēle – kopš brīža, kad šis cilvēks parādījās pie politiskā horizonta.

Es piedalījos 1991. gada demokrātiskajā revolūcijā, aizstāvot Balto namu Maskavā, taču pēc tam ilgstoši dzīvoju iekšējā emigrācijā un ļoti daudz ceļoju pa visu pasauli. Tikai pēdējā desmitgadē man ir attīstījusies spēcīga interese par postpadomju telpu un Krieviju.

Es sāku daudz braukāt pa reģioniem – uzzināt, brīnīties, sašust, priecāties, just līdzi tiem, kuri apstākļu rezultātā kļuvuši par Krievijas impērijas milzīgās lauskas un postimperiālistiskā padomju totalitārā projekta iedzīvotājiem. Tagad man ir bail par viņiem, taču es nedomāju, ka pastāv kāds veids – kur nu vēl morāli pieņemams veids –, kā izbēgt no tām šausmām un pazemojuma, kuru viņiem un arī man tagad nāksies pārdzīvot.

Kad februāra beigās sākās Kijivas un Harkivas bombardēšana, bet pret Krieviju tika ieviestas stingras sankcijas, es "Feisbukā" ierakstīju, ka Krievijā sākas šausmīgu katastrofu laikmets. Bet – es piebildu – mūs vispār nevajag žēlot, katrā ziņā, kamēr uz mierīgām Ukrainas pilsētām krīt bumbas, bet daudzstāvenes apšauda ar "Grad" raķešu sistēmām. "Un neviens mums nepalīdzēs, un nevajag palīdzēt," es nocitēju dzejnieku Georgiju Ivanovu.

Es daudz reflektēju un vainoju sevi par pārāk asiem izteikumiem. Tā bija arī pēc šī spontānā, emocionālā ieraksta. Vai man ir tiesības uz šo "mūs" ar manu Krievijai daļēji piederīgās dzīves vēsturi? Vai man ir tiesības uz šo nežēlastību pret saviem līdzpilsoņiem? Vēl jo vairāk tāpēc, ka patiesībā man ir neprātīgi žēl lielākās viņu daļas.

Es neuzskatu sevi par tik lielu domātāju, lai teoretizētu par tik nopietnu jautājumu kā kolektīvā vaina, taču kā žurnālistam man ir priekšstats par Krievijas sabiedrību un arī par to, kuru un par ko tajā var vainot.

Noziedzīgās pavēles bombardēt un apšaudīt mierīgos iedzīvotājus ir izteikuši un īstenojuši konkrēti cilvēki, kas ir daļa no Putina varas vertikāles, sākot no šā mazā, pēdējās cilvēcības paliekas zaudējušā noziedznieka pašā augšā.

Ceru, ka agri vai vēlu starptautiskās, Ukrainas un Krievijas tiesas izskatīs visu šo cilvēku lietas un piespriedīs viņiem taisnīgus sodus. No mana redzespunkta būtu taisnīgi, ja Putinu tiesātu ārpus Krievijas, jo Putins joprojām ir Krievijas pilsoņu relatīvā vairuma izvēle, un šajā nozīmē tiesāšanai Krievijā nav jēgas – vajag tiesāt pašiem sevi.

Bet tiesāt sevi – nevis ārišķīgai paššaustīšanai, ne ārvalstu auditorijai, bet pašiem sevis dēļ – tās ir iemaņas, kuras Krievijas sabiedrībai un valstij tagad ir ļoti ātri jāiemācās, ja tās mērķis ir valsts saglabāšana, nevis sadalīšanās daudzās Ukrainās, kas pretējā gadījumā ir neizbēgami.

Man šķiet, ka Krievijas iedzīvotāji, kas līdzīgi man pieder pie pirmās postpadomju paaudzes, pirmām kārtām ir vainīgi pie tā, ka viņi nav kļuvuši par savas valsts pilsoņiem, bet palikuši tās padotie. Lai gan viņiem bija iespēja ietekmēt savas valsts likteni deviņdesmitajos un daļēji arī nultajos, tie izvēlējās pilnībā fokusēties uz savas privātās dzīves būvēšanu, politiku atdodot oligarhu grupējumiem, bandītiem un silovikiem.

Rezultātā, kad nultajos gados Krievijā ienāca liela nauda, valstī parādījās attīstīta patērētājsabiedrība, taču neradās pietiekami daudz pilsoņu, kas spēj nest atbildību par valsts nākotni.

Apātija, atteikšanās no piedalīšanās politikā – tas ir mūsdienu Krievijas sabiedrības iedzimtais grēks, kas tagad kā bumerangs atgriežas katrā šīs milzīgās valsts dzīvoklī un mājā.

Ja tu nenodarbojies ar politiku, politika nodarbojas ar tevi. Diemžēl šī vienkāršā aksioma nav bijusi acīmredzama lielākajai Krievijas iedzīvotāju daļai. Domāju, ka pamatā tam par iemeslu ir kolektīvā trauma no padomju perioda, kura viena puse bija tīrs genocīds, bet otra puse – sāja eksistence no pārējās pasaules atrautā sociālistiskā laulībā.

Aizsargreakcija uz traumu ir atsacīšanās no realitātes, kas to var pasliktināt. Retraumatizācija jautrajos deviņdesmitajos ieslēdza cilvēkos padomju instinktu – koncentrēties uz savu izdzīvošanu un ignorēt baiso realitāti sev apkārt.

Tā sabiedrībai – ne uzreiz, bet pakāpeniski – pazuda interese par Krievijas armijas noziegumiem Čečenijā, cilvēktiesību pārkāpumiem, bezkaunīgu korupciju un galu galā – par pakāpenisku valsts sagrābšanu, ko īstenoja neliela un cieši saliedēta Pēterburgas siloviku grupa ar Putinu priekšgalā.

Sabiedrības daļa, saukta par Putina vairākumu, uzsēdās uz patērnieciskuma un valsts telekanālu kvalitatīvās informatīvās izklaides adatas, kas ļoti lēnām un nemanāmi divu gadu desmitu laikā pāraugusi bezkaunīgā, galēji labējā, daudzās nozīmēs fašistiskā propagandā.

Diemžēl patērētājsabiedrības atslēgšanos no realitātes pavada empātijas atslēgšanās. Šobrīd tā ir sasniegusi traģiskas groteskas apmērus. Izrādās, daudzi nespēj ieslēgt sapratni un līdzcietību arī tad, kad zem krievu bumbām nonāk tādi paši krievvalodīgi cilvēki, kas dzīvo krievu rakstnieku vārdos nosauktās ielās Harkivā vai Čerņihivā.

Taču Krievijas sabiedrība nav monolīta, un Krievijā vienmēr bijuši arī atbildīgi pilsoņi. Viņi ir relatīvā mazākumā, taču absolūtos skaitļos runa ir par desmitiem miljonu cilvēku. Tās ir daudzas Latvijas. Vairums no tiem ir tādi, kas nepiekrīt pasīvi – "Eho Moskvi" klausītāji, "Doždj" skatītāji, "Novaja Gazeta" lasītāji. Vai viņus var tiesāt par pasivitāti? Droši vien.

Bet ir arī citi. Šie cilvēki sākumā atteicās no izdevīgas karjeras dažādās valsts institūcijās. 2011. gadā desmitiem tūkstoši šādu cilvēku sāka iziet demonstrācijās, bāzt muguras zem policijas stekiem, nokļūt policijas iecirkņos, saņemt 15 aresta dienas, bet reizēm – arī gadus cietumā. Pateicoties Navaļnijam, protestu kustība izlauzās no galvaspilsētas un izplatījās pa visu valsti.

Šodien tūkstošiem jaunu cilvēku iziet demonstrācijās pret noziedzīgo karu, zinot, ka par vārda "karš" izteikšanu viņiem draud 15 gadi Krievijas cietumā, kas dzīves apstākļu un vardarbības līmeņa ziņā nav ticis īpaši tālāk par Staļina gulagu.

Nedomāju, ka viņi ir pie kaut kā vainīgi. Drīzāk vainīgi ir tie, kas vēro šo cīņu kā futbola maču no sava eirodīvāna, nedomājot par to, kā viņus atbalstīt un kā palīdzēt. Vai tie, kuri uzskata, ka visi krievi ir vienādi un bezcerīgi.

Pats pārsteidzošākais Krievijā ir tas, cik ļoti šī valsts dzīves stilā un globālās kultūras iesaistē bija tuva Rietumiem, pirms tā uzbruka mierīgajai kaimiņvalstij un ierāva sevi vissmagākajā morālajā un politiskajā katastrofā. Kā vēl nekad pēdējo simts gadu laikā. Un diemžēl es labi redzu man pazīstamus, bīstamus psiholoģiskus un politiskus mehānismus daudzās citās valstīs – gan Rietumos, gan Austrumeiropā.

Līdzīgi kā iepriekšējā gadsimtā šī mana, bet ne manis izvēlētā valsts ir mācība pārējām Eiropas un pasaules valstīm, no kurām daudzas pašas atrodas pussoli no savas attīstītā putinisma versijas aizas. Un diez vai šīs valstis to labi apzinās.

Pārpublicēts no satori.lv

Novērtē šo rakstu: