Ar Levitu nepietika? Vēlaties vēl vienu čekas sadarbības partneri?

Izlasot šo stāstu, kuram tikai pagaidām nav visu nepieciešamo dokumentālo pierādījumu, kaut skaidrs, ka attiecīgās mapēs tie visi atrodami, Pīlēns un viņa dīdītāji teiks, ka tie ir murgi un skauģu apmelojumi, bet, lūdzu, pievērsiet uzmanību faktiem, kurus var diezgan viegli pārbaudīt. Pielieciet vēl faktiem klāt informāciju par konkrēto laika posmu, un jūs iegūsiet tādu Pīlēnu, kas jums liks pamatīgi aizdomāties…  izlasot šo stāstu, varbūt Jūs beidzot sev pajautāsiet – kas īsti ir Uldis Pīlēns?  

Visi biogrāfiskie stāsti sākas ar bērnību. Ulda bērnība un agrās jaunības gadi sākās un pagāja Liepājā. Ar šo pilsētu Uldis būs nesaraujami saistīts visu atlikušo dzīvi. Uldis nenāca no situētas ģimenes: tēvs – alkoholiķis un māte – proletariāta pārstāve pret savu gribu, standarta padomju laiku ģimene. Skolas gados Uldis bija uzcītīgs un mācījās labi. Uldis ātri saprata, ka kombinācija – labas sekmes plus paklausība varai – ir īstais ceļš uz panākumiem.

Ulda bērnība un jaunība pagāja Brežņeva laikos. Ņemot vērā, ka Uldis auga pilsētā, kura bija ļoti militarizēta, kā arī mācījās skolā ar svešvalodas (vācu valodas) novirzienu, viņš ātri vien iepazinās ar vīriem no VDK. Uldis ātri saprata, ka ar šiem kadriem ir jādraudzējas, tad dzīvē tālu tiks.

Pirmais kontakts Uldim ar dzelzs Fēliksa pārstāvjiem izveidojās jau vidusskolā, kad Uldis pamazām apguva stučīšanas arodu. Sākumā Uldis nedaudz mulsa un kautrējās, bet ar laiku viņam pat iepatikās pastāstīt par klases biedru „pretvalstiskajiem” izteicieniem, jokiem un citu informāciju, kas interesēja VDK puišus. Jau tad ēnas no VDK deva skaidru vēstījumu Uldim – turpini tādā pašā garā, un mēs par tevi neaizmirsīsim.

Pēc vidusskolas Uldis devās mācīties uz Rīgas Politehnisko institūtu (tagad RTU), Arhitektūras fakultāti. Un kur gadījušies, kur ne, šoreiz Uldi uzmeklēja nu jau Rīgas VDK pārstāvji un Uldis turpināja sekmīgi darīt jau iepriekš apgūto - stučīt, bet nu jau pavisam citā līmenī – par studiju kursa biedriem. Līdztekus, strādājot ar Uldi, VDK speciālisti sāka jau stipri nopietnāk vērtēt un profilēt viņa personību, jo pastāvēja iespēja, ka šeit var sanākt kāds nopietns lietas koks, kas varētu noderēt nākotnē.  

Par Uldi nopietni ieinteresējās LPSR VDK 1. daļā, kas pa tiešo pakļāvās Maskavas VDK pirmajai galvenajai pārvaldei (ārējā izlūkošana). Ņemot vērā Ulda talantus, tika izlemts jauno censoni aizsūtīt mācīties nosacīti aiz dzelzs priekškara. Tad tika sacerēta pasaciņa par to, ka Uldis labo sekmju dēļ ir aizkomandēts uz Veimāras arhitektūras skolu, kas atradās PSRS satelītvalstī VDR.

Patiesībā pirms mācībām VDR Uldis vienu gadu intensīvi mācījās KGB valodas skolā, kur jaunajam censonim vajadzēja noslīpēt un nostiprināt vācu valodas zināšanas, jo ar vidusskolas līmeni šeit bija daudz par maz. Ar šo uzdevumu Uldis tika galā ļoti labi un valodas prasmes gada laikā tika ļoti labi uzlabotas. Pēc tam Uldis bija gatavs apgūt citas zināšanas. Uldis trenējās smagi un daudz, un galu galā saņēma pat vairākus apbalvojumus, piemēram, otrās pakāpes medaļu “Par izcilību karadienestā”.

 Jānorāda, ka viss tomēr negāja tik labi, kā cerēts, un mācību laikā izlīda ārā vairākas Ulda vājības, kuru dēļ jaunais censonis izkrita vairākos atbildīgos eksāmenos: šādās tādas vājības vēl tagad šad un tad izlien ārā (rakstura nenoturība, nespēja ilgstoši turēt stresu un spiedienu, kā arī izteikta naudas kāre un iedomība).

Līdz ar to Uldim nācās VDR pabeigt arhitektūras skolu un turpināt karjeru kā VDK darbiniekam zem arhitekta piesega un tomēr atgriezties LPSR, nevis doties speciālajās misijās uz Rietumiem. Ar vārdu sakot, no Ulda nesanāca diez ko labs Džeimsa Bonda ekvivalents padomju izpildījumā.

Ja kādam šķiet, ka šeit tiek kaut kas izdomāts, tad vēlreiz pievērsiet pastiprinātu uzmanību gadiem, cik ilgi Uldis it kā atradās mācībās VDR (no 1976. gada līdz 1980.gadam). Četri pilni gadi ar to, ka jau divus gadus nomācījās Rīgas Politehniskajā institūtā?! Nu, nu, Uldi – kuru tu tagad gribi apmānīt? Ne jau ķieģeļu sienas mūrēt tu tiki mācīts tik ilgi čekistu skolās? 

Uldis atgriezās dzimtajā Liepājā un dikti jaunā vecumā kļuva par Liepājas galveno arhitektu, bet, protams, paralēli pildīja dažādus citus savu īsto priekšnieku no VDK dotos uzdevumus. Tad, kad tuvojās astoņdesmito gadu beigas, kā jau daudzi citi latvju bāleliņi arī Uldis tika gatavināts kā nākamais neatkarīgās Latvijas “cēlājs”, bet, protams, ar ļoti specifiskiem uzdevumiem.   

Deviņdesmito gadu sākumā Pīlēna kungam bija uzdevums nostiprināt savas pozīcijas Liepājā, un būtībā viņš kļuva par vienu no reālajiem pilsētas pārvaldniekiem. Sākumā Pīlēns nodibināja arhitektu kooperatīvu “V-10”, kas ir čekistu iecienītais triks naudas legalizēšanai un rokas iesišanai kapitālismā, un pēc tam jau pēc vajadzības tika dibinātas pilnvērtīgas SIA un AS.  

Pēc kooperatīva Pīlēns ar domubiedriem nodibināja savu arhitektu biroju, kas noslauca visus Liepājas pilsētas pasūtījumus un pēc tam jau ieņēma vadošu lomu arī nacionālajā mērogā. Paralēli arhitektūras lietām Pīlēns tika ielikts gan Liepājas domē, gan ļoti interesantajā veidojumā, kas saucas Liepājas “Speciālā ekonomiskā zona”, caur ko tika kontrolēta osta un citi stratēģiskie uzņēmumi.

Deviņdesmitie bija ļoti darbīgs laiks ne tikai VDK, bet arī Uldim – paralēli Liepājas “turēšanai” bija aktīvi jāiesaistās vēl vienā interesantā projektā, kas saucās politiskā partija “Tautas partija”. Uldis tika piekomandēts vēl vienam čekas “produktam” Andrim Šķēlem. Pīlēns organizēja un vadīja “Tautas partijas” Liepājas galu un vajadzības gadījumā tika pieslēgts atsevišķiem lieliem projektiem – piemēram, darbojoties kā “Latvenergo” pilnvarnieks un priekšsēdētāja vietnieks (1999-2000).   

Izbeidzoties “Tautas partijas” projektam, Uldis, visticamāk čekas uzdevumā, uzsāka nākamo politisko projektu, nosaucot to par “Liepājas partiju”, kas apvieno dažāda līmeņa un žanra aģentus (Uldis Sesks, Māris Kučinskis, Uldis Hmieļevskis u.c.). Bet šajā momentā sākas vēl kāds paralēls stāsts – mūsu viedais uzņēmējs tiek pamazām gatavots nākamajai misijai vai uzdevumam “Uldis Pīlēns – valstsvīrs”.

Uldis Pīlēns it kā “attālinās” no Andra Šķēles un sliktās “Tautas partijas” un pamazām kļūst par intelektuāli, uzņēmēju, filantropu, kultūras cilvēku, foršo čomu visiem un it visam. Apmēram divdesmit gadus Uldis un komanda, kas stāv aiz viņa, ir rūpīgi strādājusi, lai latvju sabiedrībai tiktu “iebarots” nākamais “valstsvīrs”.

Kā mēs zinām, tas nav nemaz tik grūti – jāizdod kāda grāmata, kuru Uldis nemaz pats nav rakstījis, bet viņa vietā to ir izdarījuši tie, kas prot rakstīt labāk.  Tad tiek pieslēgts no baznīcas padzītais Juris Rubenis, lai kļūtu par dažādu dīvainu garīgo prakšu apcerētāju. Ik pa laikam kādā no pērkamajiem glancētajiem žurnāliem jāpasūta intervija, kurā tiek gudri muldēts par visu ko, un tā, soli pa solītim mēs ar visām margrietiņām nonākam līdz šīm Lieldienām, pēc kurām Uldis “ilgu pārdomu” rezultātā ir it kā nācis pie apgaismības par savu sūtību zemes virsā! Acīmredzot, ne jau apēdot divdesmit trešo olu, bet rūpīgi pildot čekas nosprausto plānu, ir pienācis šis brīdis, kad Liepājas komunistam ir jākļūst par Latvijas prezidentu par katru cenu. 

Savā ziņā tagad Uldim ir pienācis eksāmenu laiks. No 1976. līdz 1980. gadam ar Uldi strādāja gudri un slīpēti instruktori, kas mācīja svarīgas lietas. Tagad ir pienācis laiks pildīt dzīves svarīgāko lomu. Paliek tikai viens jautājums – vai latviešu tauta atkal ļausies un “papletīs kājas labi plati” kārtējam Maskavas radītam prezidentam?

Novērtē šo rakstu: