Iesaki rakstu: 
Portāls Pietiek plaši informē par Linarda Grantiņa aizturēšanu un varas izturēšanos pret viņu. Saņēmu uzaicinājumu uzrakstīt par pret mani izvirzīto apsūdzību, kas ir par to pašu, par ko L. Grantiņu aizturēja un apsūdz.
Līdz šim neviens par manu apsūdzību nerakstīja, kaut arī informācijas bija daudz, izņemot:
http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/pec...
Viss sākās, kad 2012. gadā pēc Izraēlas vēstniecības pieprasījuma slēdza radio «Naba» raidījumu «Tēvijas laikmets».
Kad raidījumu slēdza, 2012. gada 4. aprīlī 11.21 interneta portālā www.draugiem.lv publicēju Izraēlas vēstnieces vēstuli un citātu no «Padomju Savienības žīdu katķisma». Tas izskatījās šādi:
«Rīga, 2012. gada 29. marts
Aināram Dimanta kungam
Valsts elektronisko masu mediju valdes priekšsēdētājam
Smilšu iela 1/3 Rīga, LV–1939, Latvija
Godātais Dimanta kungs!
Ar lielām bažām esam uzzinājuši par pēdējo «Tēvijas laikmets» raidījumu, kuŗu vadīja Roberts Klimoviča kungs un Leonards Inkina kungs Latvijas Universitātes radio NABA 2012. gada 20. martā.
Tonis, propagandas atmosfaira pret jūdiem un musinoša terminoloģija, kas tika lietota raidījumā, neatbilst Eiropas tolerances vērtībām, cīņai pret antisemītismu un rasismu, ko Latvija ievēro kā Eiropas Savienības dalībvalsts.
Tajā pašā laikā mēs bijām pārsteigti, ka nacionālais radio dod platformu augstākminētajām personām, no kuŗām viens ir pazīstams kā «naci» propagandas, piemēram, grāmatas «Mana cīņa» («Mein Kampf») izplatītājs, kamēr otrs cenšas attaisnot Herbertu Cukuru, pazīstamu ar viņa «naci» noziegumiem un jūdu kopienas slepkavību.
Šī programma nav ieguvums ne radio stacijai, jo īpaši, ne arī valstij kopumā, un raidījums nesekmē Latvijas tēlu starptautiskajā arēnā.
Dimanta kungs, es ticu, ka Jūs varēsiet izmeklēt šo jautājumu un pieņemsiet adekvātus mērus, lai izvairītos, ka šāda veida propaganda tiktu turpināta nākotnē.
Ar sirsnīgu sveicienu
Vēstniece Hagita Ben Jākova
Arī Latvijas Universitātes rektoram prof. Mārcim Auziņam;
Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājam Arkādijam Suharenko;
Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centra priekšsēdētājam prof. Ruvinam Ferberam;
Ārlietu ministrijas Speciālo uzdevumu vēstniekam Rolandam Lappuķem.
«Sevišķu uzmanību veltījiet nepakļāvīgajiem, ietiepīgajiem, kuŗi negrib noliekt galvas mūsu priekšā un pretojas mūsu praksei un polītikai. No šādiem cilvēkiem agri vai vēlu veidojas antisemīti... »
Šeit fragmentu no «Padomju Savienības žīdu katķisma» saīsinu, lai portālam nerastos sarežģījumi ar represīvām iestādēm, jo pēdējā tiesā prokurore jau analizēja darbības vārdus un iespējams, ka tagad pāries arī pie lietvārdiem un teikuma priekšmetiem.
Nākamajā dienā pēc publikācijas, 2012. gada 5. aprīlī, daļa mana raksta – fragments no «Padomju Savienības žīdu katķisma» tika ievietots Linarda Grantiņa veidotā mājaslapā www.tautastribunals.eu. Par šo publikāciju L. Grantiņš uzrakstīja e-pasta vēstuli Izraēlas vēstniecei, Izraēlas vēstniece savukārt Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai un Ārlietu ministrija Drošības policijai. Tā savukārt ierosināja kriminālprocesu. Mani izsauca uz Drošības policiju atbildēt uz jautājumiem par manu publikāciju internetā par radioraidījuma «Tēvijas laikmets» slēgšanu.
Pēc gada, 2013. gada 1. martā, Drošības policijai iesniedzu biedrības «Latvietis» iesniegumu:
«Biedrība «Latvietis» lūdz uzsākt kriminālprocesu par internetvietnē www.latsocpartija.lv ievietoto Ingara Burlaka videofilmu «Vēsture liecina», kuŗā tiek noliegts un attaisnots totālitārā režīma imperijas – PSRS – noziegums: Latvijas okupācija. Lūdzu noskaidrot vainīgās personas un saukt tās pie kriminālatbildības.
Biedrības «Latvietis» priekšsēža vietnieks
Leonards Inkins»
Drošības policija rīkojās zibenīgi, un jau 2013. gada 14. martā mani pratināja par 2012. gada 4. aprīļa publikāciju www.tautastribunals.eu un apsūdzēja par naida kurināšanu pēc krimināllikuma 78. panta otrās daļas. Apsūdzība ir smaga un balstās tikai uz «Providus» ekspertes I. Kronbergas pausto.
Uz biedrības «Latvietis» iesniegumu par Burlaka filmu Drošības policija atbildēja, ka nav pamata neko rosināt, un turpināja mani tirdīt par uzdrīkstēšanos vērsties pie pastāvošās varas, lai tā novērstu acīmredzamu likuma pārkāpumu.
Drošības policijas izmeklētājs pret mani izmantoja parasto un negodīgo papīru piedzīšanu. Kā tas izpaužas? Kad cilvēks ir izsaukts un to kādu stundu vai vairāk pratina, pratināmais kļūst neuzmanīgs. Arī uztraukums dara savu. Tad viņam pasniedz it kā no viņa vārdiem pierakstītu tekstu, kuŗā ir grūti pamanīt un saprast viltīgi iepīto. Aprēķins ir vienkāršs: ja nepamanīs, tad būs tā, kā izmeklētājam vajag, bet, ja pamanīs, tad teiks: nu, pieraksti tur apakšā, kā ir patiesībā. Izmeklētāji raksta slikti, bieži nejauši un, iespējams, arī apzināti ieraksta nepareizas galotnes, uzbūvē divdomīgi saprotamu teikumu, un, kamēr iedziļinies pareizrakstībā un literārās niansēs, tikmēr nepamani būtisko, kas var šķist sīkums. Tie, kas ir tiesāti un tiesājušies, zina, cik nozīmīgs mēdz kļūt viens darbības vārds vai galotne.
Apsūdzībā 1. un 82. lpp. izmeklētājs Augstikalns atsaucoties uz pratināšanas protokoliem (12-21. lpp.) maldina sakot, ka es uzskatu, ka «Padomju Savienības žīdu katķismā» ir pilnīgi pareizi atspoguļota attieksme pret ebrejiem. Tā es neesmu teicis un pat ar roku uzrakstījis kā es patiesībā domāju. Bet tas netraucē viņam turpmāk atsaukties it kā uz manis pausto un maldināt prokuratūru un tiesu.
2013. gada 17. septembrī izmeklētājs M. Aukstikalnis atzina mani par aizdomās turēto, un, runājot M. Gorbačova vārdiem, «process sāka iet».
Mani apsūdz par fragmenta publicēšanu no «Padomju Savienības žīdu katķisma». Apsūdzība balstās tikai uz «Providus» speciālistes atzinumu. «Providus» speciāliste ne reizi ar mani nav runājusi, viņa nav lasījusi nevienu manu grāmatu, nav skatījusies nevienu manu filmu, nav dzirdējusi nevienu manu dziesmu. Viņa vienkārši uzraksta savā atzinumā, jo runa jau nav par publikāciju. Runa ir par to, ar kādu nolūku es esmu to darījis. Ka es esmu šo publikāciju publicējis ar nolūku kurināt naidu. Viņa vienkārši no tāluma izzīlē, paskatās mākoņos un saka, tas cilvēks ir ļauns. Viņš staigā ar lāpu un meklē, kur kaut ko aizdedzināt...
Lai labāk izprastu apsūdzības absurdumu, nedaudz aplūkosim jēdzienu «Padomju Savienība». Mēs uz mirkli varam pārfrazēt to – «Padomju Savienības latvieša katķisms», «Padomju Savienības krieva katķisms»… Paliksim pie «Padomju Savienības latvieša katķisma». Vai varam likt vienlīdzības zīmi starp latvisku latvieti un padomju latvieti? Drīzāk, ka ne. Valērija Novodvorska lieto pat jēdzienu – совок, kas spilgti apzīmē padomju pilsoni. Viņas izpratnē šis cilvēks nav dzīvojis tikai Padomju Savienībā. Tas ir domāšanas un uzvedības apzīmējums. Tu varēji dzīvot Padomju Savienībā un nebūt šīs ideoloģijas vergs, bet vari dzīvot kaut kur Eiropas Savienībā un tur svinēt Staļina dzimšanas dienu.
Kāds tad bija īstens padomju latvietis? Piemēram, Vilis Lācis, tautā mīlēts rakstnieks, kuŗa rokas ir līdz elkoņiem latviešu tautas asinīs. Viņš parakstīja nāves spriedumu tūkstošiem īstenu latviešu, īstenu krievu un izcilu žīdu. Vilis Lācis bija padomju pilsoņa paraugs. Tad vēl ir tāds Mārtiņš Svike, kuŗa dēļ latviešus nīst Krievijā. Viņš, lai saņemtu lielāku pensiju, rakstīja memuārus, kā nogalināja cara ģimeni. Viņam tā bija goda lieta – šaut sievietes un bērnus. Jaunais carēvičs Aleksejs bija tikai 13 gadus vecs, māsas nedaudz vecākas. Mārtiņš Svike bija varonis padomju iekārtas acīs. Ir virkne slavenu padomju latviešu, kas veidoja čeku, mācēja izcili šaut pakausī, jo tā tiem nolādētajiem pretpadomju elementiem pienākas.
Kāds ir padomju bērna ideāls – Pavļiks Morozovs. Viņš savus vecākus nodod iznīcināšanai.
Tātad, ja būtu kāds «Padomju latvieša katķisms», tas nebūtu uzrakstīts daudz maigākā formā. Drīzāk šaujiet un nīstiet. Tieši tāpat, kā nevaram likt vienlīdzības zīmi starp īstenu latvieti un padomju latvieti, tieši tāpat neeksistētu vienlīdzības zīme starp krievu un padomju krievu. Atskatāmies vēsturē. Kristietības pamatlicēji, svētākie no svētākajiem, bija žīdu tautības. Starp šiem žīdiem un padomju žīdu ir aiza vai pat ōkeans.
Jāsaprot, ka padomju cilvēkam nacionālā piederība sāka zust. Mērķis – iznīcība, kas maskēta aiz cēliem vārdiem. Padomju latvietis neglābs latviešu tautu.
Ir pat žēl, ka neviens nav uzrakstījis «Padomju latvieša katķismu». Tas varbūt veicinātu latviešu pamošanās procesu. Ļautu izprast savas tautas liktenīgās kļūdas. Citādi mēs eksistējam tādā kā veļu valstībā bez skaidras apziņas, kas mūsos ļauns, kas labs. Jebkuŗā gadījumā padomju latvietis nebūtu cēlāks par padomju žīdu.
Ja kāds mūsdienās Krievijas vadītājam Putinam piedēvē hitlerismu, tad tas nenozīmē, ka Putins ir dzimis Bavārijā vai Austrijā. Tas ir domāšanas un uzvedības veids, kas viņam tiek piedēvēts. Tieši tāpat arī «Padomju Savienības žīdu katķisms» ir tikai apraksts par noteiktu domāšanu un rīcību.
Piemēram, Džordža Orvela darbs «1984» ir veltīts «EngSoc» (English Socialism). Tas ir, padomju anglim. Kaut mēs nevaram aptaustīt šo padomju angli, mēs viņā redzam arī visu to negatīvo, kas ir padomju latvietī, krievā un citos, kuŗus apzīmējam ar vārdu «padomju».
Pirmās instances tiesa (foto - attēls no tiesas) mani atzina par nevainīgu, reportāžu no tiesas un spriedumu var apskatīt rakstam pievienotās norādēs.
https://www.youtube.com/watch?v=bQLaw8GeBnc
https://www.youtube.com/watch?v=OqpqTXc9CQc
https://www.youtube.com/watch?v=vN7myomAR-I
Prokuratūra pirmās instances lēmumu apstrīdēja, un Rīgas Apgabaltiesa manu lietu skatīs 3. septembrī 15.30 (148 zālē).
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
