Aizvainotā paņēmiens

Likuši priekšā kontroversiālu jautājumu ar izklāstu, kurā mentālās veselības problēmu piedāvā nevis risināt, bet uztvert problēmas mocīto cilvēku uztveri par lietu dabu kā objektīvu, pārējai sabiedrībai saistošu realitātes aprakstu, “Aizliegtā paņēmiena” žurnālisti divas nedēļas vēlāk, 24. oktobrī nebūt neturpina ar iedziļināšanos problēmā.

Tā vietā, lai uzklausītu veselā saprāta skatījumu vai mēģinātu izprast sašutumu par fenomenu, viņi lipina kopā argumentus par nepieciešamību kriminalizēt sabiedrības reakciju uz apskatīto parādību. Jūs esat tikko ienācis debašu arēnā, jums priekšā ir nolikta problēma un šokējošs tās risinājums, taču, līdzko jūs un citi šova skatītāji sāk neizpratnē šausmināties, “debates” uzsācējs aicina jūs sašņorēt.

Iebilšana ar dzimumidentitātes krīzi sirgstošo subjektīvajām liecībām kā objektīvai patiesībai un opozīcija idejai, ka pārsaukties par citu ko nozīmē kļūt par citu, ir pasludinātas par naida runu. Cietējs bauda ne tikai monopoltiesības uz liecību sniegšanu, bet arī kontrolē, kāda reakcija uz viņa liecībām ir pieļaujama. Kurš tad te īsti ir cietējs? Tas, kurš var turpināt dzīvot savā privātajā patiesības versijā, vai tie, kuriem šo versiju uzspiež?

Diskusija ir slēgta, tā īsti vēl nesākusies. Un tas nav nekāds tehnisks pārpratums. Šis ir kārtējais gadījums, kad sabiedrības pārveidošanas ideja izplatās ar aizvainojumu jeb sūdzību (grievance angļu val.) ātrvilcienu. Idejas visa konstatējamā leģitimitāte balstās tās aizstāvju izjustajā apdraudējumā no kritiķiem. Pēc šīs formulas jūs varat paņemt jebkuru absurdu ideju, ko var sasaistīt ar iespējamu aizskārumu, kas kādam liks neticībā sākt smieties, un ar atbilstošu naida runas normatīvo regulējumu tā kļūs politiski neapturama.

Pirms transseksuāļu propagandas leģitimizācijas ar šo pašu šablonu Satversmes tiesas vairākums, sabiedrisko mediju krējums un citi LGBT aktīvisti ir faktiski slēguši diskusiju par problēmu ar viendzimuma partneru veidoto savienību pielīdzināšanu laulībai un ģimenei. Priekšlikumi atļaut viendzimuma partneru laulību publiskajā telpā tiek pamatoti ar to, ka iebildēji šīm izmaiņām ir homofobi. Diskusija ir slēgta.

Ja tomēr diskusijas imitācija ir nepieciešama, tad uz to lielākoties aicina ja ne reālus homofobus, tad idejas artikulēt un paskaidrot nespējīgus lozungu politiķus. Līdzīgi ar pandēmijas pārvaldības politikas kritiķiem sarunāties negribēja, tā vietā protestos mediji intervēja skandalozas personības vai reizēm pat iedzērušus cilvēkus vai cilvēkus ar acīmredzamiem garīgās attīstības traucējumiem.

Politiskajā arēnā Aldis Gobzems bija ļoti parocīgs tēls, kuru vienmēr varēja pēc vajadzības parādīt kā opozīcijas vienīgo ruporu, ja bija nepieciešamība diskreditēt kritiku. Tāds kā vietējais Putins — ja par kaut ko iestājas arī Gobzems, tas taču nevar būt nekas sakarīgs vai nopietni apspriežams!

24. oktobra raidījuma uzmanības centrā bija daktera Roberta Fūrmaņa tvīts, kurā viņš dalās ar LTV ziņu dienesta publicētu jaunievēlētās deputātes Janas Simanovskas izteikumu no 10. oktobra raidījuma. LTV ziņu dienests citē Simanovsku:

“Vēlamies piedāvāt dzimuma maiņas regulējumu, kas ļautu vieglāk mainīt dzimumu, balstoties uz psihiatra atzinumu. Tas svarīgi īpaši pusaudžiem un bērniem, jo viņi nevar mainīt dzimumu bioloģiski, bet jau šobrīd ir vajadzība saukties citādāk.”

Dakteris Fūrmanis, daloties ar šo citātu, tviterī bija uzrakstījis:

“Es vēlos būt suns. Lūdzu normatīvo regulējumu šai iegribai. Kāpēc gan Jana Simanovska negribētu kļūt par vardi?”

Aizkadra balss liek nojaust, ka Fūrmaņa izteikums LTV ziņu dienesta ieskatā ir nepieņemams un ka dalīšanās tālāk ar to ir nosodāma rīcība. To pārmet atsevišķiem nosauktiem politiķiem.

Labi, ka raidījuma veidotāji vizuāli parāda pašu tvītu, jo kritiskam skatītājam var rasties iespaids, ka Fūrmanis būtu kādus cilvēkus nosaucis par suņiem vai salīdzinājis ar tiem.

Ko īsti ir izdarījis it kā aizskarošā tvīta autors? Veselīgs cilvēks teiktu, ka Fūrmanis ir ar humoru izrādījis savu attieksmi par cilvēku vēlmēm pārsaukties vai pārtapt par kaut ko, par ko viņi īsti nevar pārtapt. Fūrmanis ar absurdu piemēru ilustrē, ka vēlme mainīt dzimumu ir pielīdzināma vēlmei mainīt savu piederību primātu kārtai un pieskaitīties plēsēju kārtai. Citiem vārdiem — ka šī vēlme ir nepiepildāma un tāpēc, viņaprāt, nav atbalstāma šāda “dzimuma maiņa”, pat ja runa ir vienkārši par pārsaukšanos.

Ja ar humora izjūtu lasītājs nav apveltīts, tad varētu nolasīties arī citādāk. Varbūt tad kādam šķistu, ka Fūrmanis ir tā paša tiesiskā regulējuma ietvaros izteicis ne tikai vēlmi pārtapt par suni, bet arī paudis gatavību pieņemt deputātes Simanovskas iegribu kļūt par vardi, ja viņai tāda rastos. Kā gan mācītais dakteris atļāvies pielīdzināt pavisam saprotamo dzimuma maiņu kaut kam tik šizofrēniskam kā vēlmei mainīt sugu prom no cilvēka! Ja tā patiešām ir aizvainojuma sakne, jānorāda, ka šis aizvainojums pats par sevi aizvainos tos dažus desmitus cilvēkus progresīvajā Rietumu pasaulē, kas jau šodien ar plastiskās ķirurģijas un kosmētikas palīdzību identificējas kā kaķi, suņi un citas radības.

Iespējams, ka aizskarošs ir fakts, ka Simanovskai tiek piedāvāta tranzīcija uz pavisam citu hordaiņu zaru, uz saprātīgu cilvēku aprindās viennozīmīgi par zemāk attīstītu uzskatīto abinieku klasi. Taču arī ar šo aizvainojumu ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai tas neaizvainotu vēl progresīvākus sociālās realitātes interpretus. Apvienotās Karalistes juristu biedrības (The Law Society) mājaslapā var lasīt publikāciju, kurā profesori no augstām skolām visā nopietnībā aicina cilvēku tiesības paplašināt uz visām dzīvām un nedzīvām radībām, tai skaitā kokiem.

Jebkurš ar veselo saprātu, vidusmēra bioloģijas zināšanām un minimālu godaprātu apveltīts cilvēks saprot, ka dzimumu mainīt nevar. Pat ne pilngadīgie. Ko cilvēki var darīt, ir veikt dažādas kosmētiskas un neatgriezeniskas hormonālas un ķirurģiskas manipulācijas ar savu ķermeni, kas viņus pēc kaut kādām ārējām pazīmēm vizuāli tuvina stereotipizētam, seksualizētam otra dzimuma (vai cita, izdomāta “dzimuma” vai pat sugas) indivīdam. Ko var bērni un pusaudži izdarīt atsevišķās valstīs, ir sevi neatgriezeniski sakropļot. Ņemot vērā, ka par bērniem un pusaudžiem juridiski atbild vecāki, viņiem ir unikāla iespēja pēc progresīvu psihiatru padoma piedalīties savu bērnu sakropļošanā un uzņemties par to atbildību. Nevienam vecākam nenovēlu nonākt tādas izšķiršanās priekšā.

Problēma ir nopietna, un par to ir jārunā, bet nedrīkst radīt apstākļus, kad par to runāt drīkst tikai vienas puses politiskie aktīvisti vai pašas mentālās problēmas mākti cilvēki, kuriem publiska saskaršanās ar problēmas reālo būtību, piemēram, diskusijas ietvaros, var izrādīties reāli traumējoša. Neviens cilvēks aiz laba prāta negrib nodarīt otram sāpes. Nepadarīsim politisko diskusiju telpu par speciālista kabinetu, kurā pacienta klātbūtne liek izraudzīties saudzējošu un pacientam individuālu objektīvās patiesības interpretāciju.

Turpinājums sekos.

Pirmo daļu var izlasīt: https://pietiek.com/raksti/divas_epizodes_naida_vesture/

Novērtē šo rakstu: