Aizliedzot svinēt 9. maiju un to apsaukājot, mēs aizvainojam mūsu labos krievus un aizskaram viņu identitāti

Šeit pasakas dažādās versijas sāk atšķirties. Grimmu pasakā, kuras sākumu tikko mēģināju īsi atstāstīt, Ansis Elzu apprec, bet tālākā dzīve apliecina, ka viņas "gudrība" patiesībā ir muļķība. Citās versijās, un tādas ir vairākām tautām, precinieks atzīst meiteni par muļķi, bet iet pasaulē pārliecināties, vai arī citi cilvēki ir tikpat stulbi, konstatē, ka patiešām ir, un atgriežas pie līgavas.

Kā atzinuši daži informēti cilvēki, mans domu gājiens dažkārt līdzinās "gudrās" Elzas prātojumiem. Sāc būvēt kaut kādas hipotētiskas iespējas un aizdomājies nezin kur. Pasakas būtība, šķiet, ir tāda, ka visu notikumu ķēdi var viegli novērst, vienkārši aizvācot ķelli, cirvi, nūju vai jebko, kas konkrētajā pasakas versijā ir piesaukts.

Bet problēma šādos mēģinājumos paredzēt notikumu gaitu ir arī tā, ka dzīvē bieži vien gadās kaut kas ļoti vienkāršs un ikdienišķs, kas neļauj attīstīties dramatiskajiem notikumiem, kādus esi iztēlojies. No otras puses, spēja prognozēt un iztēloties ir būtiska cilvēka mentālo spēju sastāvdaļa. Amerikāņu filozofs Daniels Denets nodalīja būtnes, kuras visu izmēģina praksē, un būtnes, kuras vispirms pārbauda idejas galvā un, citējot Karlu Poperu, "ļauj hipotēzēm mirt savā vietā".

Kopš Krievijas karaspēka februāra iebrukuma Ukrainā regulāri atgriežos pie domām par 9. maija svinībām Rīgā. Nez kāpēc uzreiz ienāca prātā, ka pašreizējā kontekstā šīm svinībām ir, tā sacīt, problēma...

Kad kādam par to ieminējos, reakcija bija apmēram tāda: "Tas vēl tālu!" Un patiešām, līdz 9. maijam daudz kas var mainīties, tomēr pasākums tuvojas, un kaut kā jātiek skaidrībā, "ko iesākt ar 9. maiju". Diskusija jau ir sākusies, arī tieslietu ministrs un Rīgas domes priekšsēdētājs ir izteikušies, ka šobrīd tā svinēšana būtu vērtējama kā agresijas izpausme, kara attaisnošana un "nāves svinības".

Putina uzbrukums Ukrainai, protams, ir noziegums pret Ukrainas tautu, un visas pārējās tā sekas nav salīdzināmas ar to, kas vēl aizvien tiek nodarīts ukraiņiem, bet nevar arī nepamanīt, ka šis karš atstājis un atstās neizdzēšamu iespaidu uz Krievijas likteni un krievu pašapziņu.

Kāds no komentētājiem, kuru lasītā un skatītā jūklī vairs nevaru atrast, izmeta frāzi, ka Putins būtībā ir sagrāvis stāstu, ar kuru krievu tauta ir dzīvojusi kopš Otrā pasaules kara, proti, ka tā ir pret karu, ka tā vēstures izšķirošajā brīdī ir nostājusies labo spēku pusē un uzvarējusi ļaunumu – fašismu. Lai gan, pēc ziņām spriežot, šī stāsta sagraušana nav sasniegusi daudzu Krievijas iedzīvotāju apziņu, tas pašreiz ir kļuvis acīmredzami nesakarīgs un haotisks.

Esmu optimists un domāju, ka pat Putina atbalstītāji mazliet jūt apjukumu – tagad sauklis "Karam nē" tiek pasludināts par fašisma izpausmi – un pamana vājprātu, kas Krievijā šobrīd notiek. Var jau būt, ka orveliskā pasaule, ko šobrīd "Putina minjoni" milzu ātrumā cenšas pabeigt un nodot ekspluatācijā, patiešām nostiprināsies Krievijā, un varam atcerēties kaut vai Staļina PSRS, kurā pēc vadoņa pavēles nacistiskā Vācija bez aizķeršanās no ienaidnieka pārtapa par draugu un tad atkal atpakaļ par ienaidnieku.

Tomēr man ir aizdomas, ka laiki ir citi un Krievija arī cita – noteikti pastāv iespēja, ka nemaz ne tik tālā nākotnē Krievijas iedzīvotājiem nāksies uzzināt dažu labu nepatīkamu patiesību par savu valsti un tās "militāro operāciju". Tas varētu būt šoks.  

Vienlaikus Putina avantūra ir nodarījusi ļaunumu arī krieviem ārpus Krievijas. Lai gan viņi paši  un citi cilvēki ar vēsu prātu mēģina atgādināt, ka Krievijas režīms un krievi nav viens un tas pats, izskatās, ka vismaz Rietumos, nemaz nerunājot par Ukrainu, attieksme mainās pret krievu tautu kā tādu. Ja Lielbritānijā tas varbūt ir tikai jautājums par dažu banku biznesu un Krievijas emigrantu pašsajūtu, tad Latvijas situācijā šis karš var atsviest atpakaļ tā saucamo integrācijas procesu, un Latvijā, manuprāt, integrācija patiešām notiek.

Izskatās, ka daļai Latvijas sabiedrības šķiet, ka šis ir īstais mirklis izmantot iespēju, kamēr Saurona acs ir pavērsusies pret Dienvidiem, lai nokārtotu dažu labu, viņuprāt, nepabeigtu lietu. Tomēr Latvijas krievi nav tikai daži miljardieri, kas nopirkuši vienu vai otru muižu, un arī doma, ka viņi kaut kā izšķīdīs latviešu sabiedrībā un zaudēs savu identitāti, ir fantāzija – latviešiem un krieviem (krieviem un ukraiņiem!) Latvijā būs jādzīvo kopā, jābūt kaimiņiem. Tā nu mums ir sanācis. Atbilstoši, lai kādas būtu pasaules vēsmas, mums visiem jābūt īpaši prātīgiem, lai nesavārītu putru arī šeit, kuru tad nāksies strēbt ilgi pēc kara beigām.

Te arī 9. maija problēma. Patiesībā runa ir par veselu problēmu samezglojumu. Pirmkārt, cik nu es vispār varu kaut ko saprast no krievu kopienas dzīves, man ir aizdomas, ka latvieši lielākoties pārprot 9. maiju. Pareizāk sakot, tā vienkāršo jēgu. Mēs šīs svinības, manuprāt, uztveram pārāk burtiski – kā vēsturiska notikuma, proti, uzvaras un karā kritušo senču piemiņas dienu – vai arī saskatām tajās okupācijas slavināšanu un nostalģiju pēc impērijas. Un kaut kas no tā visa tur ir.

Bet, manuprāt, ir ļoti viegli pamanīt arī to, ka šo svētku svinētājiem ir daudz motīvu. Es teiktu, ka 9. maijs ir kļuvis par Latvijas krievu vai krieviski runājošās kopienas identitātes svētkiem. Tajā tiek pieminēti mirušie un "nemirstīgo pulks", bet tā nav sēru diena. Daļa no dalībniekiem greznojas ar Putina Krievijas simboliem, bet daudzi vienkārši atnākuši pabūt kopā ar "tādiem pašiem kā viņi".

Ja man ir taisnība, tad aizliegumu svinēt 9. maiju krievu kopiena var uztvert tikai kā mēģinājumu aizliegt viņiem būt tiem, kas viņi ir. Turklāt, apsaukājot šo pasākumu par "nāves dienu", pastāv risks aizvainot arī tos, kuri nebūt netaisās slavēt Latvijas vai Ukrainas okupāciju. Un te arī galvenā problēma – cilvēks var piekrist nosodījumam pret agresiju Ukrainā, bet nevar piekrist atteikties no savas identitātes apliecināšanas.  Latviešiem ir vairāki šādi svētki, pirmām kārtām Līgo svētki, un tie izdzīvoja arī tad, kad padomju režīms tos mēģināja aizliegt.

Protams, var jautāt, kāpēc šī identitāte tiek svinēta tieši šādā veidā – vai to nevarētu svinēt kādā citā dienā vai citā vietā. Bet tā ir, var teikt, sena problēma – alternatīva īsti nav atrasta. Britu vēsturnieks Orlando Faidžīss grāmatā "Natašas deja" rakstīja, ka pēc revolūcijas krievu emigranti esot svinējuši Puškina dzimšanas dienu kā nacionālos svētkus, jo nav spējuši vienoties ne par vienu citu atzīmējamu vēsturisku notikumu (540. lpp.). Grūti iedomāties mūsdienu krievus pulcējamies Puškina dzimšanas dienā, lai gan viņa piemineklis Kronvalda parkā ir.  

No otras puses, man ir aizdomas, ka daļa Latvijas krievu kopienas gribētu izturēties tā, it kā kopš iebrukuma Ukrainā nekas nebūtu mainījies. Tomēr skaidrs, ka ir. No vidusmēra latvieša skatpunkta raugoties, 9. maija svētku problēma ir tā, ka to svinētāji neņem vērā, ka Latvijas atbrīvošana no nacistiskās Vācijas karaspēka mums, latviešiem, nozīmēja okupāciju. Uzvara pār nacistisko Vāciju padarīja iespējamu interpretāciju par to, ka padomju armija cīnījās labo spēku pusē. Putins, nepārtraukti uzsverot saistību starp padomju uzvaru Otrajā pasaules karā un mūsdienu Krieviju, ar savu iebrukumu Ukrainā ir sabojājis stāstu par šīs uzvaras cildenumu, jo turpinājums tai (vēlreiz) ir izrādījies tīrs ļaunums.

Tā ka es teiktu, ka 9. maija problēma nav problēma, ko var atrisināt latvieši. Manuprāt, aizliegums ir slikta doma, jo nekas netiek piedāvāts vietā, bet skaidrs arī, ka ne jau cilvēki no malas var pateikt, ko un kā krieviski runājošajiem Latvijas pilsoņiem svinēt. Manuprāt, šis ir mirklis, kad krievu kopienai jāsaņemas un jāizdomā, kā viņi iedomājas savu vietu mūsdienu Latvijā, un jānāk klajā ar priekšlikumiem, kāds ir risinājums problēmai, ko radījis 9. maijs.

* Raksts pārpublicēts no vietnes satori..lv, ko dāsni finansē Jura Pūces (Attīstībai/Par) sievas Zaigas Pūces vadītais Sabiedrības integrācijas fonds.

Novērtē šo rakstu: