Aicinājums LU Vēstures un filozofijas fakultātes studentu padomei tomēr atteikties no „Sātana liturģijas”

Plānotais pasākums rada antiintelektuālu priekšstatu par Vēstures un filozofijas fakultāti

Studentu padome, visas fakultātes vārdā aicinot cilvēkus piedalīties minētajā pasākumā, raida signālu, ka tie cilvēki, kuri kaut kādā veidā saistīti ar fakultāti (studenti, pasniedzēji, darbinieki), atbalsta šāda veida pasākuma norisi. Protams, šeit runa drīzāk ir par nekorektu izteiksmi – aicinājuma autors, domājams, ir studentu padome, kas kaut kādā mērā reprezentē fakultātes studentu saimi, nevis visus ar fakultāti saistītos studentus un darbiniekus: tās pārstāvju rindās ir studenti, pasniedzēji un citi darbinieki, kuriem šādu pasākumu norise var šķist nepieņemama. Tomēr izteiksmes veids norāda uz noteiktu vēstures un filozofijas izpratni, kas caur aicinājuma vārdiem tiek komunicēta un nodota tālāk un rada negatīvu iespaidu par intelektuālo gaisotni fakultātē.

Pievērsīsim uzmanību vēsturnieku un filozofu pašizpratnei citētajā aicinājumā: “Vēstures un filozofijas fakultāte aicina humanitāro un visu citu zinātņu pārstāvjus, transcendentālos, brīvos un patiesības tuvinātos prātus uz fakultātes pavasara balli sātana melnās mises un Valpurģu nakts noskaņās! Pretojoties nebrīvei, uzspiestiem standartiem un šķietami tikumisku sabiedrības modeļu kundzībai, filosofi un vēsturnieki iemieso brīvības, uzdrošināšanās, vārda jeb runāšanas un dialoga spēku.” Aicinājums paredz, ka filozofi un vēsturnieki gan atbalstītu gaidāmo pasākumu – viņi taču to rīko – , gan arī ir brīvi, patiesībai tuvināti un atvērti dialogam. Viņi ir cīnītāji pret apspiedējiem un liekuļu atklājēji, kuri iemieso uzdrošināšanās, runāšanas un dialoga spēku. Par ko liecina šāda pašizpratne?

Fakultātes studentu padome, aicinot ikvienu, kas nebaidās patiesības, uz “Sātana liturģiju”, pretendē uz patiesības zināšanu, kas savukārt paredz, ka tā zina arī to, kas nav patiess. Gan plānošana rīkot “Sātana liturģiju” melnās mises noskaņās universitātē, aicinot tajā piedalīties citu zinātņu pārstāvjus, gan arī pretendēšana uz patiesību norāda uz kādu nepavisam ne neitrālu pasākuma veidotāju uzskatu: kristietība (un, iespējams, reliģija kā tāda) ir maldīga.

Ir visai ierasts tiražēt kristietību vai reliģiju vispār kā kaut ko maldīgu un tumsonīgu – tas nav nekas jauns. Ārkārtēja ir šāda uzskata padarīšana par teju visas fakultātes pārliecību, par brīvo un uz patiesību vērsto cilvēku pārliecību, kā arī tik strīdīga un vienpusīga skatījuma izmantošana, organizējot pasākumu fakultātē. Tas ir ārkārtēji nevis tāpēc, ka kristietība būtu kas nepieciešami un pašsaprotami patiess: pasākuma iecere un tajā plānotās aktivitātes teorētiski varētu paredzēt arī kādas citas mācības noliegumu. Šāda rīkošanās ir pretrunā ar būtisku īpašību, kas raksturo universitāti, proti, uzskatu un pārliecību dažādības pieņemšanu un respektēšanu, tostarp tad, kad tiek organizēti publiski pasākumi.

Vēl jāatzīmē, ka minētā filozofijas un filozofu, vēstures un vēsturnieku izpratne sabiedrībai var radīt diezgan greizu vai vismaz ļoti vienpusīgu priekšstatu par šīm zinātnēm un to pārstāvjiem. Saskaroties ar šāda pasākuma norisi fakultātē, cilvēki, piemēram, var iemantot uzskatu, ka filozofi un vēsturnieki ir pagātnes maldus atmaskojoši gudrinieki, kas pēc gadsimtiem ilgas tumsonības beidzot saskatījuši patiesību. Cilvēki var arī sākt domāt, ka filozofija, vēsture un zinātne kā tāda nav savienojamas ar reliģiju. Var arī sākt uzskatīt, ka, kļūstot par filozofijas vai vēstures programmu studentiem, ir obligāti jāatbalsta šajā balles sludinājumā ietvertās domas un attieksmes.

Šobrīd nav būtiski, vai minētie uzskati ir patiesi vai ne. Svarīgi, ka neproblemātiska to saistīšana ar filozofijas un vēstures zinātnēm rada antiintelektuālu priekšstatu par fakultāti. Pasākuma aprakstā un iecerē diezgan nefilozofiskā kārtā šķiet ievīti pieņēmumi par nebūt ne vienīgo iespējamo filozofijas un vēstures izpratni, kā arī nebūt ne pašsaprotamo tēzi par zinātnes un reliģijas nesavienojamību. Piesardzīgāka pozīcija paredzētu, ka filozofi un vēsturnieki, apzinoties savu zinātņu specifiku, šādos “uz āru” vērstos pasākumos ieņemtu neitrālāku pozīciju. Runa tātad nav par to, ka visiem vēsturniekiem un filozofiem būtu jāpiekrīt kristīgajai vai jebkādai citai mācībai; runa ir par cieņpilnu un saprātīgu attiekšanos pret dažādām domas tradīcijām universitātē.

Plānotais pasākums ir izslēdzošs attiecībā uz kristīgās pārliecības pārstāvjiem

Plānotais pasākums tiek raksturots kā fakultātes pavasara balle, un uz to tiek aicināti arī citu fakultāšu pārstāvji. Tā kā to rīko studentu padome, tai vajadzētu būt pieejamai visiem fakultātes studentiem neatkarīgi no viņu pārliecības. Taču, ja pasākuma iecere paliek tāda, kāda tā ir, tad pasākums īsti nav pieejams un pieņemams cilvēkiem ar kristīgo pārliecību.

Iespējams, nepieciešams paskaidrot, kas kristīgas pārliecības pārstāvjiem var šķist problemātisks šāda notikuma norisē. Pirmkārt, vārdu salikuma “Sātana liturģija” lietošana skaidri norāda uz kaut ko pretēju Dievišķajai liturģijai, kas vairāku kristīgo konfesiju ietvaros apzīmē Kristus veiktā pestīšanas darba piemiņu un/vai aktualizāciju. Salikums ietver arī tā eņģeļa apzīmējumu, kurš nostājies pret Dievu. Šādi nosaukta pasākuma organizēšana fakultātē liecina par to, ka pasākumā notiks ne tikai norobežošanās no tā, kas saistās ar kristīgo pārliecību un rīcību, bet, kā to akcentē aicinājuma pēdējā rinda, arī apzināta pretēju pārliecību īstenošana praksē. Diez vai cilvēki ar kristīgu pārliecību vēlētos ņemt dalību šādā pasākumā.

Otrkārt, vārda “mise” attiecināšana uz minēto notikumu norāda uz cieņas trūkumu īpaši pret Katoliskās Baznīcas mācību un tās pārstāvjiem, kuriem Svētā Mise ir “visas kristīgās dzīves avots un virsotne” (Katoliskās Baznīcas katehisms, 1324). Tātad ne tikai pasākuma nosaukums un aicinājums uz to neņem vērā cilvēkus ar kristīgu pārliecību (ja tāds būtu tikai nosaukums un aicinājums, tad tas būtu paciešami), bet pats pasākums jeb tā norise, kā nojaušams no aicinājuma, paredzētu tādu darbību veikšanu, kas pretējais šai pārliecībai.

Varētu piekrist, ka studentu padomes pārstāvji iemieso uzdrošināšanos, taču tas tā nav ar runāšanas un dialoga spēku. Viens no auglīga dialoga jeb sarunas nosacījumiem ir cieņa un respekts pret citiem uzskatiem un pārliecībām, kā arī patiesības noskaidrošanas mērķa godprātīga īstenošana. Šajā situācijā, balstoties uz dažādiem priekšspriedumiem, cilvēki ar kristīgu pārliecību tiek izslēgti gan no iespējamā dialoga, jo viņu uzskati netiek cienīti un tiek atzīti par maldīgiem, gan no pasākuma, kam vajadzētu būt pieejamam dažādu pārliecību pārstāvjiem. Viņi galu galā tiek norobežoti no fakultātes, jo tās studentu padome raida signālu, ka kristīgā pārliecība ir kaut kas nepatiess un kaut kas, ko var necienīt, rīkojot fakultātē šāda veida pasākumus.

Ņemot vērā iepriekš aprakstītos iemeslus, noslēgumā vēlamies izvirzīt aicinājumu fakultātes studentu padomei: pārdomājiet, vai Latvijas Universitāte ir piemērotākā vieta, kur rīkot minēto pasākumu – varbūt tā tēma vai norises vieta ir maināma; vai pašreizējā pasākuma koncepcija neparedz dažu padomes pārstāvju gaumes un uzskatu uzspiešanu vai piedēvēšanu visai fakultātei, kas savukārt fakultāti ietonē kā intelektuāli un cilvēciski nesimpātisku; vai pasākuma iecere nav izslēdzoša attiecībā pret cilvēkiem ar kristīgu pārliecību.

Atbilde uz VFF studentu padomes sniegtajiem apsvērumiem

Saistībā ar pārmetumu, ka “Sātana liturģijas” organizēšana Vēstures un filozofijas fakultātē var radīt antiintelektuālu priekšstatu par fakultāti, padome atbildēja, ka balles tēma tādu nerada, ja patur prātā tēmas atslēgvārdu (“Sātans”, “liturģija”, “mise”, “Valpurģu nakts” u. tml.) dažādās nozīmes un lietojumu kontekstus. Pavasara balles sakarā reliģiskie simboli esot izmantoti, lai runātu par politiku.

Pirmkārt, attiecīgo vārdu un tematikas izmantojums, lai pievērstu uzmanību politikas problemātikai un visa veida uzspiestiem normatīviem spriedumiem, šķiet neveiksmīgs. Attiecīgie vārdi ārpus reliģiski teoloģiska konteksta parādās reti (liela daļa cilvēku – arī studentu – nezina nevienu “mises” vai “liturģijas” nozīmi). Tie nešķiet piemēroti, lai runātu par politiskām problēmām, kas ir universālas. Otrkārt, ja reliģiskā tematika izmantota tikai kā līdzeklis, lai runātu par politiskām problēmām, bet netiek tiešā veidā apšaubīta vai analizēta pati par sevi, tad izteiktā kritika netiek atspēkota. Joprojām ir spēkā tas, ka tiek izmantota noteikta pozīcija, lai organizētu pasākumu universitātē. Šī pozīcija vai uzskats izpaužas kā noteikts priekšspriedums, un tā izmantošana var radīt priekšstatu, ka fakultātes pārstāvji ir aizspriedumaini.

Te vērts norādīt, ka padome, no vienas puses, savā vēstulē norāda, ka pasākums ir par “lietu saukšanu īstajos vārdos”, neslēpjoties aiz dažādiem dogmatiskiem vai nepietiekami pamatotiem uzskatiem, bet, no otras puses, norāda, ka nepretendē uz patiesības sludināšanu un aizstāv kritisku skatījumu uz realitāti. Padomes atbilde apstiprina to, uz ko jau norādām aicinājumā: filozofiskums (jeb kritisks skatījums uz realitāti) tiek savienots ar “lietu saukšanu īstajos vārdos”. Taču vai ir tik pašaprotami skaidrs, kādi ir “īstie vārdi” attiecībā uz reliģiju un vai filozofs ir tas, kurš uz tiem tik noteikti var norādīt? Ja tā nav, tad vai tik noteikta priekšsprieduma izmantošana fakultātes pasākuma rīkošanā ir filozofiska un labi reprezentē pašu fakultāti?

Atbildot uz apsvērumu, ka pasākums ir izslēdzošs attiecībā uz kristīgās pārliecības pārstāvjiem, padome norādīja, ka savā darbībā iedzīvina neatkarību no reliģiskajām institūcijām un aicina ikvienu reliģiskās piederības studentu apmeklēt balli. Pēc viņu domām, reliģija nav neaizskarama tēma, par ko nebūtu iespējams diskutēt.

Pirmkārt, mēs piekrītam, ka padome, rīkojot minēto pasākumu, aktīvi neaicina kaitēt ticīgajiem vai tos izslēgt. Tāpat mēs piekrītam, ka reliģijai nav jābūt tabū tēmai, par ko aizliegts diskutēt. Savā aicinājumā mēs norādījām, ka, lai arī padome iedzīvina neatkarību no reliģiskām institūcijām, tā, rīkojot “Sātana liturģiju”, neiedzīvina neitralitāti un cieņu pret noteiktiem reliģiskiem uzskatiem un reliģiju (īpaši kristietību) kā tādu. Pēc mūsu domām, universitātes formai būtu piemērotāka neitrālāka pozīcija arī šajā jautājumā. Aicināt kristīgās pārliecības piekritējus uz šādu pasākumu ir līdzīgi hipotētiskai ebreju aicināšanai uz pasākumu, kas veidots antisemītiskā noskaņā un gaisotnē, lai arī pašā pasākumā pret viņiem neviens aktīvi nevērstos.

Padome savā atbildes vēstulē plānoto pasākumu apraksta kā provokāciju un vienlaikus norāda, ka balle ir par “atvērtību”. Taču universitātes formai – īpaši attiecībā uz filozofijas fakultāti – atbilstošāka būtu nevis šādu provokāciju organizēšana, kas sarežģī diskusijas īstenošanu un mazina atvērtību, bet gan tādu provokāciju organizēšana, kas tiešām mudina apdomāt noteiktu tēmu. Uzskatāms filozofiska provokatora piemērs ir Sokrats. Viņš varēja izjautāt visus un par visu, vismaz sarunas laikā neieņemot konkrētu pozīciju un izrādot cieņu sarunbiedra uzskatiem. Reizē tieši Sokrata izjautāšanas metode šķiet pati iedarbīgākā, jo Sokrats, nevienam neuzspiežot savus uzskatus, bet tikai uzdodot jautājumus, sarunbiedriem pašiem ļāva pamanīt savu zināšanu un sapratnes trūkumu. Viņš neradīja sarunbiedros pretestību, uzspiezdams tiem gatavas atbildes.

Filozofijas fakultātei, kas vēlas vest filozofisku sarunu, pašai neiekrītot aizspriedumainībā, vajadzētu iedzīvināt un studentiem mācīt to burvīgo sarunāšanās metodi un tās priekšnosacījumus, kurus mums māca Sokrata piemērs. Ņemot vērā mūsu pieredzi fakultātē, mēs domājam, ka fakultātes pasniedzēji to tiešām arī dara. Fakultātes studentu padomei, mūsuprāt, arī vajadzētu līdzdarboties šajā uzdevumā, nevis apgrūtināt sarunu.

[1] Skat. https://www.facebook.com/events/6218945898127127

Novērtē šo rakstu: