"Valsts slaukšanas un cirpšanas kampaņu" nolikumi: atrodas vēl viens "nezinītis"
PIETIEK27.01.2015.
Komentāri (8)
Iesaki rakstu: 
Meli un pretrunas saistībā ar Pietiek jau vairākās publikācijās aprakstītajiem Latvijas valsts "slaukšanas un cirpšanas kampaņu" iepirkumiem turpinās: tāpat kā Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības vadītājs Jānis Šolks arī otra iepirkuma oficiālā "jumta" - Latvijas Aitu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Arnis Ginters apgalvo, ka neko nezinot ne par otru iepirkumu, ne par to, kāpēc abu iepirkumu - kuru īstenošana kopumā no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem prasīs vairāk nekā 830 000 eiro - nolikumi ir tik ārkārtīgi līdzīgi, ne par to, kāpēc abi, pēc visa spriežot, tapuši uz viena datora, kura lietotājs ir Daugavpils universitāte.
- Kā radās ideja, ka šādu projektu vajadzētu realizēt?
- Skatoties, ka citās nozarēs jau līdzīgi ir projekti ir realizēti, un skatoties, kā tas notiek citās valstīs.
- Kuram tieši ienāca prātā, ka šādu kampaņu vajag?
- Tas mums nāk kopīgi. Kas pirmais izteica ideju, es tagad nepateikšu. Kopīga ideja radās, ņemot vērā, ka citur tas strādā.
- Kad radās ideja?
- Kad bija izsludināta pieteikšanās, jāgatavojas ir kādus trīs mēnešus, es no galvas nepateikšu.
- Vai jūs to arī biedrībā apspriedāt?
- Jā, valdē.
- Visa valde piedalījās?
- Jā, valde piekrita. Kādēļ jums tāda interese?
- Gatavoju rakstu. Vai ar sēdes protokolu var iepazīties?
- Nu, jāskatās, tie ir pieejami biedriem.
- Vai arī medijiem?
- Tas jāskatās. Paskatīsimies. Uz vietas ofisā jums iedos apskatīties. [Tā nenotika.]
- Kā jūs aprēķinājāt summu, kas nepieciešama, - tieši 1 470 859,50 eiro?
- Īstenībā tur tika ņemti konsultanti, mēs skatījāmies, kādas būtu kopējās izmaksas, skatījāmies, kādu summu mēs kopumā varētu apgūt, kādi ir maksimālie griesti, kas pieejami šiem projektiem, un tad cik mēs paši varam ieguldīt. Tur ir arī sava daļa jāiegulda. Bet, jo vairāk mēs varam ieguldīt, jo vairāk mēs ceram, ka dabūsim atpakaļ paša projekta ietvaros.
- Kas bija tie eksperti, ko pieaicinājāt aprēķiniem?
- Es jums vārdus, uzvārdus nepateikšu.
- Nu, vismaz no kurienes?
- Rakstiet pieprasījumu, mēs to izskatīsim.
- Kas rakstīja iepirkuma nolikumu?
- Visticamāk, ofiss.
- Ko nozīmē "ofiss"?
- Tur ir cilvēki, kas strādā. Mums ir eksperti, kas strādā, darba grupas.
- Bet droši vien kāds konkrēti rakstīja?
- Tas ir kopīgs darbs. Tiek uzrakstīts melnraksts, tiek izsūtīts ekspertiem, apskatās, tālāk tiek atsūtīts saskaņošanai valdes priekšsēdētājam. Un tā tas darbs notiek. Tas nav tā, ka viens cilvēks kaut ko aizsūta.
- Bet kāds jau to pamatu uzraksta?
- Tas ir ofisa darbinieks.
- Un kā sauc šo ofisa darbinieku?
- Tanī brīdī tā laikam bija Dina Avotiņa, tagad ir mainījušies cilvēki.
- Vai nebija tā, ka kāds atnāca pie jums un teica - redziet, šeit ir iespējams dabūt naudiņu, taisām projektu.
- Ko nozīmē - dabūt naudiņu?! Mēs taču ieguldām, lai cilvēki atpakaļ dabūtu šo ideoloģiju, kas ir aitas gaļa. Ar šo projektu mēs piesaistīsim jaunus saimniekus, kas audzēs aitas. Tas nav tā, ka paņēmām naudiņu un ielikām kabatā. Ir arī izdevumi. Tur arī Latvijas valdībai ir atbildība. Mēs savulaik uzrakstījām stratēģiju, kā jāattīstās aitkopībai Latvijā. Un vienīgais, ko esam dabūjuši atpakaļ no valsts, ir jautājums – cik tālu mēs esam tikuši ar stratēģijas izpildi. Kad mēs šo stratēģiju 2013.gadā iesniedzām, tad tika akceptēts no ministrijas puses, bet no ministrijas darbības nav nekādas. Mums tālāk jautā, kā notiek izpilde. Kā mēs varam izpildīt, ja stratēģijā mēs bijām cerējuši, ka valdība nāks talkā tās realizācijā? Nav nekādas finansiālas iespējas valstī atrastas, nekas. Mēs tāpēc arī mēģinām kaut kā virzīt uz priekšu. Protams, process ir lēns un sarežģīts.
- Vai tas gadījumā nebija Andris Šķēle, kas nāca ar ierosinājumu?
- Es personīgi nepazīstu Andri Šķēli. Nezinu, par laimi, par nelaimi.
- Varbūt kāds, kas ir saistīts ar Andri Šķēli?
- Es tiešām nemācēšu uz šo jautājumu atbildēt. Es neesmu konkrētam kungam pietuvināts cilvēks. Neesmu ne politiķis, nekā. Protams, ja viņš kaut kur aizmugurē ir, tad es to nemācēšu pateikt.
- Vai jums ir bijušas sarunas ar Lauku atbalsta dienestu vai Zemkopības ministriju par šo projektu?
- Jā, protams. Lai palaistu šo projektu, lai to nosūtītu Eiropas Komisijai, ir jābūt Lauku atbalsta dienesta, Zemkopības ministrijas atbalstam. Līdz ar to tas viss tiek izskatīts, tiek uzdoti jautājumi. Mums bija kaut kādi punkti, kurus svītrojām, precizējām, tāpat no Eiropas ir precizitātes, kas jāievieš. Ja mēs paskatāmies summas, kas jāapgūst, tad Latvijā tās ir daudz mazākas nekā citās Eiropas valstīs. Citās valstīs summas ir daudz lielākas, kas pieejamas reklāmai. Eiropā ir līdzekļi, kas tiek doti konkrētām valstīm uz apsaimniekošanu. Ja mēs nepiesakāmies uz šo projektu, tad tā tiek Latvijai atņemta. Kopums ar darbībām, kas tiks darīts projekta ietvaros, to es vēl nevaru pateikt, jo vēl nav Eiropas apstiprinājums, par šo summu mēs algosim konkrētu reklāmas devējus, kompānijas. Tā ir nauda, kas atgriežas Latvijas budžetā.
- Ar ko jūs Lauku atbalsta dienestā un Zemkopības ministrijā runājāt?
- Es ne ar vienu konkrēti neesmu runājis. Mēs iesniedzām dokumentus un atbildējām uz jautājumiem.
- Tādas sarunas pirms konkursa nav bijušas?
- Nē, bet, protams. Pie kā tad es iešu runāt? Kad sniedzam dokumentus, tad izsaka viedokli, uzdod jautājumus, uz tiem atbildam.
- Līdzīgs iepirkums ir arī par piena popularizēšanas kampaņu, un tie iepirkuma dokumenti ir gandrīz identiski. Kā jūs to skaidrojat?
- Man ir grūti komentēt. Nolikums jau ir kaut kāds paraugs. Tur jau ir konkrētas lietas - par iepirkumu, par summām. Ņemot vērā, ka summas ir konkrētas, griesti konkrēti, līdz ar to arī summas ir līdzīgas. Es jums tā nevaru pateikt.
- Nolikumā parādās informācija, ka tas ir sagatavots Daugavpils universitātē. Kā jūs to skaidrojat?
- Daugavpils universitātē? Atsūtiet, apskatīšos.
- Jūs maksājāt Daugavpils universitātei par nolikumu?
- Nē. Noteikti nē. Šobrīd par šo projektu neesam neko maksājuši.
Tikmēr izrādās, ka Latvijas valsts iestādes par "dīvainībām" saistībā ar abiem iepirkumiem ir tikušas nopietni brīdinātas jau pagājušā gada rudenī, - par to Pietiek informēs rīt.
Foto no oliverseverts.wordpress.com
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
