Iesaki rakstu: 
Jau vairāk nekā 250 gadus Centrālā Eiropa cīnās ar to pašu. Pirms 160 gadiem notika sacelšanās, kuras laikā poļi, ukraiņi, lietuvieši un baltkrievi kopīgi vērsās pret Krievijas cara despotismu un Krievijas imperiālismu. Šodien viņi vienojas palīdzībā Ukrainai.
Es dzīvoju Polijas galvaspilsētā Varšavā, taisnā līnijā tas ir 150 km liels attālums no Baltkrievijas robežpilsētas Brestas, kas šodien atrodas zem Putina zābaka. Jau 250 gadus krievi ik pēc dažām desmitgadēm veic maršrutu Bresta - Varšava, dodoties imperiālistiskā soda ekspedīcijā uz Varšavu, ik reizi vēloties uz visiem laikiem iznīcināt Poliju, apsist poļus.
Scenārijs joprojām ir viens un tas pats: vienā virzienā viņi pārvietojās zirgu pajūgos, 20. gadsimtā jau brauca ar tankiem, dedzinot, nogalinot, izvarojot. Viņi slepkavoja poļu inteliģenci, pārējos izveda uz Sibīriju, uz cietumiem vai ar kaļķi apbērtiem grāvjiem Katiņā, Starobeļskā, Ostaškovā. Viņi izveda bērnus, mašīnas un visu, ko tik vien var paņemt.
Tas ir apbrīnojami, ka Polija spēja atgūties pēc katra no vairāk nekā desmit imperiālistiskiem soda reidiem, kas tika veikti no austrumu puses, ka poļi atjaunoja savu valsti, demogrāfiju, izglītību, savu kultūru, valodu, ka spēja nostiprināt savu ticību. Jo tas viss tika apzināti pakļauts iznīcībai.
Jau 250 gadus savus imperiālistiskos iebrukumus manā valstī krievi bieži veic sadarbībā ar vāciešiem. Krievi un vācieši manu valsti savā starpā ir dalījuši jau četras reizes. Viņi bija sadalījuši savā starpā Poliju uz ilgiem 123 gadiem - no 1795. līdz 1918. gadam. Un atkal pirms Otrā pasaules kara Hitlers un Staļins noslēdza līgumu, uz kura pamata 1939. gada septembrī Polija tika sadalīta starp Vāciju un Krieviju.
Otrā pasaules kara laikā ceļā uz Berlīni krievi apstājās pie Varšavas, lai vācieši pēc Varšavas sacelšanās varētu mierīgi nogalināt izdzīvojušos un pārvērst manu galvaspilsētu putekļos. Maz cilvēku zina, ka visu šo skaisto Varšavas centru, ieskaitot vecpilsētu un Karalisko pili, poļi pēc kara uzbūvēja no jauna. 1945. gadā krievi nogaidīja, kamēr vācieši to nolīdzinās ar zemi.
Ņemot vērā, ka Varšavu no robežas ar Putinam pakļauto Baltkrieviju atdala vien 150 kilometri, gaisā joprojām virmo jautājums, kas ir līdzīgs tam, ar ko ir saskārušās vairākas manu senču paaudzes: vai cīnīties un pretoties imperiālismam vai padoties, atdot savu zemi, piekrist slepkavībām, izvarošanām, iesaistīties kāda veida kolaborācijā, kaut vai lai veiktu labu biznesu „business as usual” apmaiņā pret kādu sava veida papildu vienošanos ar pazemojošiem elementiem (kā tas notika 1945. - 1989. gadā, kad Polijai padomju bloka ietvaros nācās nosūtīt savas bagātības uz padomju Krieviju). Protestēt un pacelt galvu, aizstāvēties, uzsākt sacelšanās vai padoties?
Līdzīgus jautājumus pēdējos 250 gados uzdeva sev ne tikai poļi, bet arī lietuvieši, latvieši, igauņi, baltkrievi, ukraiņi un čehi... Pirms 160 gadiem, 1863. gada janvārī, sākās sacelšanās, kas bija viena no daudzām. Poļi, ukraiņi, lietuvieši, baltkrievi stājās kopīgā cīņā pret Krieviju. Pēc pusotru gadu ilgām cīņām, pēc daudzu dzīvību upurēšanas izdzīvojušos sacelšanās dalībniekus krievi izsūtīja uz Sibīriju. Pēc šīs sacelšanās bija nākamās un tad vēl nākamās. Tāds jau ir mūsu valstu liktenis.
Tāpēc šodien mēs turamies kopā, tāpēc mēs palīdzam ukraiņiem, cik vien spējam (poļi pieņēma viņus savās mājās, līdz ar to nebija nepieciešams būvēt bēgļu nometnes, Polijas valsts tikpat kā automātiski piešķīra ukraiņiem tādas pašas tiesības, kādas ir poļiem un polietēm attiecībā uz piekļuvi sociālajai palīdzībai, izglītībai, veselības aprūpei utt.).
Tāpēc mēs palīdzam Ukrainai, sūtot mūsu ieročus un panākot, ka arī citas valstis sniedz tai militāro atbalstu. Meklējam atbildīgus un nopietnus sabiedrotos NATO un Eiropā, lai atbalstītu savienību, kuru šodien veido bijušās Žečpospolitas valstis un kura jau 250 gadu garumā, kā ierasts, ik pēc dažām desmitgadēm, kārtējo reizi pretojas Krievijas despotiskajam imperiālismam.
Šodien palīdzība kara plosītajai Ukrainai ir visas civilizētās pasaules pienākums.
* ikmēneša viedokļu apskata „Wszystko co Najważniejsze” (Viss svarīgākais) izdevēja - Jauno mediju institūta priekšsēdētājs
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
