Iesaki rakstu: 
Partijas “Jaunā vienotība” valde nolēma no partijas izslēgt bijušo biroja darbinieku Normundu Orleānu, kurš cēla trauksmi par aplokšņu algām šajā partijā. Tā arī vērsīsies pret viņu par reputācijas graušanu, – tā norādīja “Jaunās vienotības” priekšsēdētājs, finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Nav tikai skaidrs, vai Ašeradens vērsīsies tiesā vai kādā citā viņam vien zināmā instancē.
Nevēlas piemest malku ugunskuram
Tikmēr “Neatkarīgā” iztaujāja cilvēkus, kuriem ir zināms priekšstats par “Jauno vienotību”, kas nu mēģina atpestīties no cilvēka, kurš mēģinājis sagraut šīs partijas reputāciju.
Neviens no tiem, kuri ir vai bija saistīti ar “Jauno vienotību”, nevēlējās sevi publiskot. Pirmais anonīmais avots teica, ka neviens - arī viņš - runājot par aplokšņu algas skandālu, nevēlas “piemest malku šim ugunskuram”. Otrs, kurš pirms kāda laika izstājās no “Jaunās vienotības”, piebilda: “Negribas līst viņu iekšējos mēslos.”
“Partijas biroja darbiniekiem algu var maksāt no valsts piešķirtās dotācijas. Bet ir ierobežojumi. Ja cilvēks ir valsts amatpersona, un Orleāns ir novada deputāts, tad viņam var maksāt minimālo algu. Rezultātā viņš nonāca reālos algas samazinājuma apstākļos. Tā ir šā konflikta ģenēze,” iesāk mans pirmais anonīmais avots.
Viņš ir skeptisks par skaidro naudu: “Orleāns var runāt par jebko. Ja viņš teiktu, ka JV valdē ir marsieši, viņam ticētu mazāk. Par skaidro naudu neko nepierādīs, bet būs kā ar tām nozagtajām sudraba karotītēm: tās atradās, bet rūgtumiņš sirdī palika… Tie ir Orleāna vārdi pret maksātāja vārdiem. Orleāns teica, ka nauda viņam bija nolikta - nevis ka viņam naudu iedevusi kāda persona. Līdz ar to neviens Orleānu nevarēs saukt pie tiesas par apmelošanu. Ja man kāds būtu “nolicis naudu”, es nedomātu, ka tā ir aplokšņu alga, es būtu pārliecināts, ka tās ir laumiņas, kas to nolikušas.”
Mans anonīmais avots pilnībā noliedz skaidras naudas apriti partijas birojā: “Mums nav skaidrās naudas kases. Izskatās, kāds atnes naudu, un še tev, Orleān, piķis. Nē, muļķības. Domāju, ka notiks izmeklēšana, lietu izbeigs sakarā ar to, ka neko nevar pierādīt. Pēc tam politiskie oponenti varēs teikt: protams, “Jaunā vienotība” visus ir nopirkusi gan prokuratūrā, gan KNAB. Ideāls temats mūžīgai malšanai.”
Viņš arī uzskata, ka Orleāns šādu skandālu izraisījis “atriebības un ļaunuma dēļ”: “Domāju, ka viņš gribēja atriebties partijai, jo vēlējās sev izspiest labākus nosacījumus, bet nesanāca.”
Spiediens uz tiesībsargājošajām iestādēm?
Otrs anonīmais avots iedziļinās jau citos aspektos: “Vispirms jāsaprot, kas ir Normunds Orleāns. Viņš ir “Jaunā laika” - “Jaunās vienotības” priekšteča - dibinātājs. Kodola cilvēks. Ļoti principiāls cilvēks. Finanšu jautājums viņam nav svarīgs, jo viņš ir turīgs cilvēks. Atceros: kad “Vienotības” birojā bija vajadzīgs televizors, viņš vienkārši no mājām atnesa televizoru. Virtuvē nebija mikroviļņu krāsns, viņš arī to atnesa. Vienvārdsakot, Orleāns bija īstens “Vienotības” fans. Savējais. Birojā pie viņa glabājās mūsu reklāmas teltis, baneri. Viņš pārzināja visu. Viņš bija gatavs par šo partiju cīnīties līdz galam. Bet viņu no tās izslēdza.”
Otrs anonīmais avots - pretēji pirmajam - ir pārliecināts par partijas melnās kases eksistenci kopš 2017. gada, kad partijai bijuši “grūtie laiki”. “Partijas birojā bija skaidra nauda,” viņš teic, “un par to, ka tiek maksātas aplokšņu algas, Orleāns jau kādu gadu plosījās pa partijas iekšieni, rakstīja vēstules, uz kurām neviens viņam - kā nojaušu - neatbildēja. Viņš saprata: ja tas nāks gaismā, tas var iznīcināt partiju. Taču partijas vadība izdomāja nevis sakārtot jautājumus, bet izmest no partijas Orleānu.”
Otrs runātājs atceras, ka 2010. gadā, kad sāka veidoties “Jaunā vienotība”, bijis milzīgs pacēlums: “Mēs jutām, ka esam daļa no kaut kā liela. Mēs iesākām cīņu pret oligarhiem, mēs bijām kārtīgi patrioti, jo atradāmies vispatriotiskākajā un spēcīgākajā partijā, kāda vien iespējama. Bet gadu gaitā partijas biedri nolēma kapitalizēties, un man tas nebija pieņemams. Tagad “Jaunajā vienotībā” nav daudzu no tiem, kuri bija sākumā. Tagad tur dominē Zatlera Reformu partijas pārpalikumi kopā ar saviem protežē un uzņēmējiem ar konkrētām interesēm. Tajā partijā viss tagad griežas ņigu ņegu.”
Galvenā atslēga, pēc runātāja domām, ir apslēpta apstāklī: vai kādu sauks liecināt aplokšņu algu lietā? Viņš teic: “Katrs, kurš sniedz liecību, paraksta dokumentu, ka viņš apzinās: par nepatiesas liecības sniegšanu iestājas kriminālatbildība. Ja birojā ir vairāk nekā desmit cilvēki, kuri algu saņēmuši aploksnē, tad - ja visi izstāsta kaut ko, bet viens pasaka - es saņēmu algu aploksnē un ja, nedod dies, tam ir pierādījumi, - tad pārējiem, kuri melojuši, iestājas kriminālatbildība.”
Viņš arī uzskata: “Ineses Lībiņas-Egneres (JV) paziņojums par to, ka “noticis skaļš un, iespējams, politiski motivēts reputācijas uzbrukums “Vienotībai”” - tā ir spiediena izdarīšana uz tiesībsargājošajām iestādēm. Ar to viņa paziņo, caur kādu prizmu šīm iestādēm būs vērtēt šo lietu. Ja partijai nekas nebūtu slēpjams, tās vadība uzreiz pateiktu: mēs pilnībā uzticamies tiesībsargājošajām iestādēm, tāpēc aicinām veikt rūpīgu izmeklēšanu, jo mums nekas nav slēpjams.”
Slikts signāls “Jaunajai vienotībai”
Politologs Filips Rajevskis: “Šis skandāls nav radies tukšā vietā. Pamats ir reāls cilvēks ar iesniegumu, viņš arī publiski ir liecinājis. Nav pamata viņam neticēt - līdz brīdim, kad mēs uzzinām kaut ko pretēju.”
Rajevskis vēlas aplokšņu skandālu salīdzināt ar Kariņa lidmašīnu skandālu: “Lieta tāda, ka absolūti lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nekad nav lidojuši ar privāto lidmašīnu, līdz ar to viņi nezina, kas un kā tur notiek. Šis skandāls karājas gaisā tikai tādēļ, ka tā izraisītāji nemāk adekvāti komunicēt. Bet attiecībā uz aplokšņu algu… Atļaušos izteikt hipotēzi, ka absolūti lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju savā dzīves laikā vismaz vienreiz ir saņēmuši algu aploksnē. Tāpēc viņi ļoti labi zina, kas tas ir, kādas ir konsekvences un kāpēc ir jāmaksā nodokļi. No morālētiskā skatupunkta šāds pavērsiens būs ļoti slikts signāls “Jaunajai vienotībai”, ja aplokšņu algu maksāšana izrādīsies patiesība.”
Latvijas Radio uzdeva gluži loģisku jautājumu: “Ja izmeklēšana notiek un patiesība vēl nav noskaidrota, vai Orleāna izslēgšana neraida signālu, ka katrs, kas ceļ trauksmi, var tikt izslēgts no partijas?” Uz to Ašeradens atbildēja: “Absolūti nē! Ja nebūtu gada garumā pēc valdes lūguma bijušas ētikas komisijas, kas ir neatkarīgas ar deviņiem “Vienotības” biedriem, izmeklēšanas, ja nebūtu revidenta un jurista atzinuma, tad mēs tā, protams, nerīkotos. Pret tādiem ziņojumiem mēs izturamies ļoti nopietni un vienmēr izmeklējam. Taču šajā gadījumā Orleāna kungs negāja ceļu, ka tiktu veikta partiju uzrauga vai citu valsts institūciju pārbaude, bet nolēma iet publisko ceļu. Tad nu attiecīgi esam reaģējuši.”
Kas tas bija? Ašeradens taču nav aprobežots īpatnis, viņš saprot, ka ikviena puspatiesība tiks atklāta, arī šī - Normunds Orleāns ir vairākkārt mēģinājis vērst uzmanību uz notiekošo JV birojā, tomēr nopietni nav uzklausīts. Tieši tāpēc Orleāns, kā apgalvo Ašeradens, “nolēma iet publisko ceļu”, uz ko valde reaģēja, izmetot Orleānu no partijas.
Katrā ziņā gaidīsim tiesībsargājoši iestāžu atzinumus. Tikmēr sabiedrībā klīst baumas par kratīšanu Ašeradena mājās. Otrdien Arvils Ašeradens nepiedalījās Ministru kabineta sēdē. Iemesls - viņa un viņa padomnieku dalība ECOFIN padomes ikmēneša sanāksmē Briselē.
Politisko procesu vērotājs, publicists un rakstnieks Jurģis Liepnieks tīmeklī raksta: “Kaut kur laikam esmu palaidis garām ziņas, ka Ašeradena mājās un darba telpās, privātajā automašīnā un radinieku mājās VID veicis kratīšanas. Paša, sievas, bērnu telefoni, datori, foto arhīvi - viss jau laikam VID rokās, un tiek pētīts, analizēts, lai pārbaudītu trauksmes cēlāja ziņas, ka viņa vadītajā organizācijā ilgstoši notikusi izvairīšanās no nodokļu nomaksas?”
Tas, protams, var būt Jurģa Liepnieka ironisks skatījums uz aktuālajiem notikumiem. Bet var būt arī patiesība. Jo katliņš taču nevar vārīties bez siltuma padeves, vai ne?
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
