Ilgtspējības zīlētāji jeb kurus rādīt pāvestam

Minētā prasība ir aktuāla arī visjaunākā laikmeta iztirzājumā. Pašlaik lietotā valoda precīzi atspoguļo šodienas cilvēku iekšējo pasauli. Latvijas tagadnes analītikā noderīgs materiāls ir valoda. Tā precīzi ilustrē tautas garīgo seju.

Vārds „ilgtspējība” (un tā variants „ilgtspēja”) ir jaunvārds. Tas radās pēc LR iestāšanās ES, nemākulīgi latviskojot konfederācijas birokrātijas jēdzienu. Īsto filologu sastādītajās latviešu valodas vārdnīcās nav vārds „ilgspējība”. Sastopami ir vārdi „ilgspēlējošs”, „ilgt” (3.personā „ilgst”, pagātnē „ilga”), „ilgtermiņa” (lieto ģenetīvā), „ilgums”, „ilgviļņi”.

Jaunvārda „ilgtspējība” popularitāte latviešu varas inteliģencē ir ļoti liela. Rīgas medijos ar „ilgtspējību” var tikties katru dienu. Par „ilgtspējību” izsakās Valsts prezidents, ministri, parlamenta deputāti, varas institūciju topmenedžeri. Priekšnieku ikvienā sarunā par Latviju neiztiek bez „ilgtspējības”. Jaunvārdu ir iecienījušas arī firmas, piedāvājot savus pakalpojumus un ražojumus.

Zinātne ir lietas kursā par vēl vienu metodoloģisko prasību; proti, prasību piesardzīgi izturēties pret pārāk izplatītiem vārdiem. Vārdu popularitāte ne vienmēr liecina par t.s. terminoloģisko konstruktīvitāti – tādu attieksmi pret vārdu, kas veido pozitīvu pamatu attiecīgi apzīmētā satura izpratnei. Vārdu popularitāte parasti liecina par mietpilsonisku modi, nelabi manierīgu un nelabi bezatbildīgu izturēšanos pret valodu. Sabiedrībā mēdz būt kulta personas, kulta brendi, kulta filmas. Mēdz būt arī kulta vārdi. Pašlaik latviešu varas inteliģencē kulta vārdi ir „izaicinājums”, „sensitīvs”, „riski”, „uzkaršana” (piem., ekonomikas), jaunvārds „konkurētspēja”. „Ilgtspējībai” arī ir kulta vārda neslava. Turklāt ir problēmas ar tulkojumu.

Modīgais vārds „ilgtspējība” ir neprecīzs atvasinājums no angļu vārda „sustainability”, kas tulkojumā latviešu valodā (un citās valodās) ir „stabilitāte”. Tā tas ir īsto filologu gatavotajās vārdnīcās. Starp citu, ne visās angļu-latviešu vārdnīcās ir vārds „sustainability”. Sastopams ir tikai vārds „sustained” tulkojumā „nepārtraukts”, „ilgstošs”.

Pie mums „sustainability” varas inteliģences „filologi” ir tulkojuši nevis kā „stabilitāte”, bet kā „ilgtspējība”. Tas nekādā gadījumā nav viens un tas pats. „Filologi” vēlējās vienā vārdā apvienot „ilgumu” un „spējīgumu” - spējīgumu saglabāties ilgumam. Tāds apvienojums ir tizls un neveido pozitīvu pamatu attiecīgi apzīmētā satura izpratnei. Tāpat nav saprotams, kāpēc pie mums ES birokrātijas makulatūrā modīgais „sustainable development” iztulkots nevis kā „stabila attīstība”, bet gan iztulkots tādā tizlā formā kā „ilgtspējīga attīstība”.

Jocīgi (debili) skaidrojumi ir latviešu „Wikipedia”: „Ilgtspējība (angļu: sustainability) ir vides, kurā mēs dzīvojam, nodošana nākamajām paaudzēm, nekompromitējot nākamo paaudžu dzīves līmeni un iespējas. Pēc šīs definīcijas ilgtspējību var interpretēt ļoti dažādi, tādēļ to attiecina uz trīs pamatvirzieniem: Vides ilgtspējība. Tā ir atbildīga rīcība (!?) attiecībā pret vidi un tās daudzveidību, vērsta galvenokārt uz vides saglabāšanu. Sociālā ilgtspējība. Tā ir atbildīga rīcība (!?) pret cilvēkiem visdažādākajos kontekstos, bet galvenokārt tā attiecināma uz visu sabiedrības daļu ietveršanu. Ekonomiskā ilgtspējība. Tā ir atbildīga rīcība (!?) no finansiālā aspekta. Ekonomiska neveiksme nevar būt ilgtspējīga”.

Tātad interneta enciklopēdijā „ilgtspējība” tiek aplami saistīta nevis ar noteiktu stāvokli un noslēgtu procesu, bet gan ar „rīcību”. Radies ir absurds: no vienas puses noteikts stāvoklis („Vides ilgtspējība), bet no otras puses rīcība („Tā ir atbildīga rīcība”).

Latvijā terminoloģiskā precizitāte tagad nevienu neinteresē. Tā ir laikmeta spilgta iezīme. Tā raksturo gan vietējās varas inteliģences pagrimumu, gan viņu pagrimuma rezultātus. Latviešiem tagad ir „ilgstpējīga politika lēnajam ilgtspējības attīstības procesam Latvijā”, „sociālā ilgtspējība”, „loģistikas risinājumu ilgtspējība”, „korporatīvā ilgtspējība”, „biznesa ilgtspējība” un vēl daudzas citas „ilgtspējības”. Tas sekmē milzīgas kroplības.

Piemēram, „Coca-Cola” interneta mājas lapā sevi piedāvā ārkārtīgi smieklīgā leksiskajā iepakojumā: „Coca-Cola, kā uzņēmums un plašs tīkls (!?) pasaulē, ar savu sadarbības partneru iesaisti ir apņēmies veicināt papildu vērtību (!?) attīstību dažādās kopienās (!?). Mēs ar lepnumu sniedzam visai pasaulei savu produkciju un apzināmies, ka visi dzīvojam uz vienas planētas (!?), par kuru visiem kopā ir jārūpējas. Ilgtspēja (!?) ir mūsu uzņēmuma būtībā (!?). Coca-Cola ilgtspējas struktūra (!?), kuru mēs dēvējam par „Es, mēs, pasaule” (!?), ir mūsu kopīgais redzējums (!?) par to, kā mēs kopīgiem spēkiem (!?) varam radīt sabiedrisku vērtību (!?) un pozitīvi (!?) ietekmēt patērētājus un kopienas (!?)”.

Noteikti kādam lasītājam gribēsies izlasīt atbildi uz jautājumu par kulta vārdu rašanās un izplatības iemeslu. Kāpēc ir iespējama tāda mežonība kā „Coca-Cola” mājas lapā?

Valoda ir cilvēka otra seja. Viena seja ir tā, kuru svešvārdā dēvē par fizionomiju. Cilvēka sejas izteiksmē atspoguļojas viņa gars, prāts, raksturs. To zina ne tikai fiziognomikas entuziasti.

Otra seja ir valoda. Arī tā atspoguļo cilvēka prātu, domāšanas loģiskumu un kognitīvo piesātinātību, morālo atbildību pret citiem cilvēkiem. Ne velti ir tāds koncepts kā valodas kultūra. Tā galvenā jēga ir literāri pareizas valodas lietošana, lai nevienu neaizvainotu ar rupju, vulgāru, nepiedienīgu valodu.

Kulta vārdi ir iespējami tāpēc, ka tie atbilst kāda sociālā slāņa intelektam un morālei. Šajā slānī cilvēku prāts un morāle nepretojas loģiskām novirzēm, interpretācijas kroplībām, nivelēšanai, zināšanu šarlatānismam, vērtējumu stereotipiskumam u.tml. Tie ir cilvēki, kuri nespēj domāt un runāt patstāvīgi formulētā valodā. Viņi bezprātīgi un pat ar neslēptu patosu pakļaujas valodiskajai modei, bez mazākās morālās atbildības izvēloties kulta vārdus. Kā parasti, visu sabojā cilvēciskā kvalitāte – intelektuālās un morālās attīstības zemais līmenis. Tāda ir lakoniska atbilde par kulta vārdu rašanos un izplatību.

Saprotams, mūsu zemē par „ilgtspējību” domāja, runāja un rakstīja vienmēr. Tas notika ne tikai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. „Ilgtspējība” faktiski ir cilvēciskās apziņas neatņemams atribūts. Cilvēki vienmēr vēlas noskaidrot savas darbības objektīvi nepieciešamo, teorētiski un praktiski iespējamo ilgumu. Vienīgi latviešu tautā agrāk tas notika bez šī modīgi tizlā jaunvārda „ilgtspējība”.

Piemēram, par Latvijas valsts nākotni jau „atmodas” periodā domāja, runāja un rakstīja, lietojot tādus vārdus kā „attīstības perspektīvas”, „attīstības nepārtrauktība”, „attīstības stabilitāte”, „attīstības nepieciešamība”, „stratēģiskā attīstība”. Pēc LR atjaunošanas pirmajos gados dažādus attīstības scenārijus mīlēja izstrādāt zinātnieki – ekonomisti, juristi,  sociologi, vēsturnieki. Dažkārt tas notika kopā ar stratēģiski domāt spējīgiem politiķiem, rakstniekiem, filosofiem. Par valsts nākotni rūpējās cilvēki, kuru reputāciju cementēja profesionālā kompetence un autoritāte, zinātniskie nopelni un mākslinieciski radošie nopelni. Tie bija cilvēki ar loģisku domāšanu un terminoloģiski precīzu valodu. Viņiem nebija pieņemama jebkāda veida modīga ākstīšanās. Viņu valodā kulta vārdi neeksistēja.

Kulta vārdu invāzija sākās ar paaudžu maiņu. Kulta vārdi „izaicinājums”, „sensitīvs”, „riski”, „uzkaršana”, „konkurētspēja”, „ilgtspējība” nostiprinājās reizē ar brīvvalsts gados izaudzināto un izskoloto inteliģenci, kura kalpo nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam. Tie ir cilvēki ar izglītības biznesa firmās iegūtiem (pirktiem) izglītības dokumentiem. Starp viņiem kāda daļa skaitās zinātnieki ar doktora grādu. Vienīgi nekas nav zināms par viņu zinātniskajiem darbiem. Ja agrāk nebija šaubas, ka par valsts nākotni izsakās īsti zinātnieki un īsti speciālisti, tad tagad tādas šaubas ir pirmajā vietā. Skaidri ir redzams, ka brīvvalsts kadru auklējumam piestāv kulta vārdi. Viņi bez kulta vārdiem neprot dzīvot. Kulta vārdi ir viņu cilvēciskuma organiska sastāvdaļa.

Kulta vārdu un cilvēciskuma simbiozes uzskatāms piemērs bija kārtējā nesenā spriešana par Latvijas „ilgspējību”. Portāls „Delfi” 2018.gada 8.septembrī sniedza šādu informāciju: „Kā ziņots, tuvojoties 24. septembrī gaidāmajai pāvesta Franciska vizītei Latvijā, Rīgas Biznesa skola (RBS) un Rīgas Metropolijas Romas katoļu kūrija sestdien pulksten 10 rīkoja līderu (!?) paneļdiskusiju "Kādas vērtības var nodrošināt Latvijas attīstības ilgtspējību?" pāvesta Franciska vizītes kontekstā.[..] Diskusijas mērķis bija aktualizēt (!?) jautājumus par valsts ilgtspējīgu attīstību, kurus pasaules arēnā (!?) valstu līderiem uzdod pāvests. Šie jautājumi saskan (!?) arī ar Latvijā aktuālām problēmām, piemēram, korupcija, sociālais taisnīgums, tirgus regulācija, patērētāju sabiedrība, demogrāfija, solidaritāte un citus (!?). Paneļdiskusijā piedalījās Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, RBS direktors Jānis Grēviņš, Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece Sanita Osipova, uzņēmējs, RBS Padomdevēju Konventa loceklis Viesturs Kulikovskis, LTRK prezidents, augstskolas „Turība” īpašnieks Aigars Rostovskis, "PWC" priekšsēdētāja, FICIL priekšsēdētājas vietniece Zlata Elksniņa-Zaščirinska, LU docents Andrejs Mūrnieks un RBS studente Marta Muižniece. Diskusiju vadīja RBS asociētais profesors Klaudio Andress Rivjera.”

Izrādās, Rīgas katoļu kūrijas vadītājs arī nevar iztikt bez kulta vārdiem. Viņa valodā vizuļo gan „daudzi izaicinājumi”, gan „Latvijas ilgtspējīga attīstība”. Iespējams, neiztika arī bez „riskiem”. Internetā ir citēti tikai atsevišķi fragmenti no viņa „ilgtspējīgās” runas.

Stankeviča kunga runas daži fragmenti atstāj ļoti drūmu iespaidu. Atklājas šaušalīgas nepilnības zināšanās par ekonomiku, kultūru, ētiku. Neceļas roka komentēt tādus jēdzieniski neskaidrus un pretrunīgus izteikumus kā „Labās vērtībās balstītai ekonomikai galvenais ir garīgā kvalitāte (!?), nevis materiālā labklājība (!?)”, „Arī ēnu ekonomika mums pastāv tāpēc, ka vairums vēl darbojas individuālās (!?) interesēs, nevis tautas kopējam labumam (!?)”, „Latvijas valstī ir novērojama, lai arī nepilnīga (!?), tomēr reāla (!?) vienotība daudzveidībā (!?) - gan attiecībā uz kultūrām, gan konfesijām”.

Dīvainas ir Stankeviča kunga “sapņu vīzijas par Latviju”. Tās viņš iedala „trīs dimensijās” (aicinu atcerēties latviešu mietpilsoņu kulta personas Maijas Kūles „jābūtības dimensiju”).

Portālā „Delfi” lasāms: „Pirmā ir materiālā dimensija, jo ir jānodrošina pamatvajadzību (!?) apmierināšana, lai cilvēks varētu domāt par augstākiem mērķiem(!?).”

Tālāk teikts: „Otrā dimensija ir "kultūras detoksikācija" (!?). Pēc viņa domām, Latvijas kultūrā patlaban ir ļoti spēcīga ideoloģiskā dimensija (!?), kultūra nekalpojot (!?) patiesībai. "Es pretojos tēzei, ka kultūra ir neitrāla, jo mākslas darbs izsaka cilvēka iekšējo stāvokli. Tā var būt par līdzekli gan, lai cilvēku celtu un humanizētu [..], gan, lai apstulbinātu cilvēkus un slavinātu sistēmu," teica Stankevičs.”

Neslēpšu – ilgāku laiku nebija lasīta tik nekompetenta izpratne par kultūru. Interesanti būtu no Stankeviča kunga dzirdēt, kurš jeb kuri uz Zemes nepretojas „tēzei, ka kultūra ir neitrāla”.

Par trešo dimensiju portālā teikts: „Trešā dimensija ir garīgā, bez kuras Latvijas ilgtspējīgu attīstību sasniegt nevarēs, viņš pauda, piebilstot, ka tā vairāk (!?) ir baznīcas misija strādāt ar konkrēto cilvēku, lai viņa sirds dziļumos notiek pārmaiņas. "No piesārņotas cilvēka sirds - ar netikumiem, alkatību - izplūst piesārņojums, gan ekoloģiskais (!?), gan politiskais, gan ekonomiskais," klāstīja arhibīskaps”.

Pārliecinoties par Stankeviča kunga izglītotības, domāšanas, izpratnes katastrofāli zemo līmeni, normālā valstī tās vadītājiem būtu jārisina nepatīkama problēma pavēsta vizītes priekšvakarā. Normālas valsts vadītājiem pamatoti rastos jautājums „Vai Stankeviču drīkst rādīt Romas pāvestam?”. Tāds „ilgtspējīgi” neizglītots cilvēks ne tikai apkaunos valsti, bet arī pazemos pāvestu. Pāvests būs dusmīgs un pukosies „Vai jūs mani uzskatāt par tādu pašu muļki un neizglītotu muldoņu?”

Novērtē šo rakstu: