Iesaki rakstu: 
Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:
1. Neviltoti viltotais sabiedriskais sašutums. Būšu cinisks, bet vai tiešām kādam tā ir pirmā dzirdēšana, ka cilvēki, kuru rīcībā ir ievērojami finanšu, informatīvie, cilvēkresursi, mēdz ietekmēt politiku? Nav nekas tāds iepriekš lasīts, redzēts?
Man, piemēram, ir radies priekšstats, ka jau senajā Grieķijā demokrātija gāja roku rokā ar oligarhiju (starp citu, jēdzieni ir sengrieķu saprātoti), nu, vismaz tā varētu spriest no Platona apcerējumiem.
Apspriestie/iesaistītie personāži zināmi līdz nelabumam, pašas sarunas ne pirmā svaiguma, sarunu ierakstu fakts ne tik. Tātad – par ko ņemšanās?
Var jau saprast lielas ļaužu daļas pamatoto nepatiku pret atklāti uzskatāmo faktu, ka viņu likteni un nākotni lielā mērā izlemj “trīs runči kāda krogā”. Var jau saprast, ka ir emocionāli ērti pieslēgties tam pulciņam, kas visa ļaunuma sakni spēj personificēt pāris tēlos. (Varbūt pilnai laimei vajag vēl vienus “oligarhu kapu svētkus”?)
Turklāt vēl šī jaukā apziņa, ka esi palūrējis pa Rīdzenes atslēgas caurumu... Diemžēl nav tik vienkārši.
2. Iepriekšējā secinājuma izraisīti papildu jautājumi: ”Kāpēc tas notiek tieši tagad? Kādēļ tik intensīvi tiek radīta sensācija?” Man tas šķiet pats būtiskākais visā šajā jezgā.
Manuprāt, skaidrojums ir meklējams ģeopolitiskā līmenī un skatāms kopsakarā ar bijušo KNAB darbinieku ienākšanu politikā caur jaunu prorietumniecisku partiju, kā arī Saskaņas raušanos pie varas. Īsi sakot – oligarhu lietas reanimēšana ir viens no veidiem, kā Rietumu spēki cenšas mazināt Krievijai lojālo un puslojālo polituzņēmēju struktūru.
Personīgi mani skeptisku padara fakts, ka “pilsonisko” un “valstisko” rūpi intensīvi izrāda cilvēki, kuru nopelni valsts graušanā ne mazāki kā peltajiem oligarhiem, tik metodes bijušas citas – apkarotas tradicionālās vērtības, sludināts multikulturālisms, tolerance, imigrantu uzņemšana.
3. Atbildība un risinājumi. Bez pārpratumiem – nav man nekādu īpašo simpātiju pret oligarhu lietas figurantiem, tomēr uzskatu, ka pat publiska viņu pakāršana nekādi nerisinās tādas problēmas kā vēlētāju vienaldzība, domāšanas zemā kvalitāte, latviešu pasivitāte, iestājoties par savām tiesībām.
Vēl vairāk: netiks risināta arī likumdošanas bāzes neesamības problēma, jo, pat neesot juristam, ir skaidrs, ka vienīgais kriminālpārkāpuma kandidāts ir fakts par iespējamām slēptajām īpašumtiesībām, nevis tas, ka tiek pārrunātas shēmas noderīgu kandidātu virzīšanai atbildīgos amatos.
Vai oligarhiem būtu morālas tiesības ieņemt atbildīgus amatus? Viennozīmīgi nē! Vai Latvijas nacionālajām interesēm nāk par labu, ka tik liela ietekme uz ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem ir Kremlim lojāliem personāžiem un viņus pavadošajai svītai? Viennozīmīgi nē! Bet tieši tāpat mūsu interesēs nav nostiprināt liberāļu, sorosītu pozīcijas Latvijā.
Novēlu rūpīgi vērtēt, kam sekot un uz kādiem oligarhu linčošanas atbalsta pasākumiem doties, lai īstermiņa guvumi nekļūtu par “pirmo iemaksu” ilgtermiņa zaudējumiem!
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
