Iesaki rakstu: 
1999. gada februārī sabiedrību satrieca briesmīga četrkārša slepkavība Gulbenē. Tur bērnudārzā diendusas laikā tika nogalinātas trīs meitenītes un viņu audzinātāja. Slepkava šim noziegumam bija gatavojies, lasot literatūru par noziedzniekiem, skatoties videofilmas... Viņš gribēja pārspēt «slaveno» Krievijas maniaku Čikatilo, kura «kontā» bija gandrīz 60 slepkavību. Rīgā nopircis mednieku dunci un gaļas cirvīšus, viņš atgriezās Gulbenē, iegāja bērnudārzā un... Slepkavu, notriepušos ar upuru asinīm, notvēra pēc daždesmit minūtēm, viņš pat necentās bēgt, vien nožēloja, ka nav spējis noslaktēt vairāk bērnu.
Toreiz žurnālisti neoficiāli vienojās, ka par notikušo uzrakstīs tikai sausus faktus. Nelietis gribēja kļūt slavens - lai viņa vārds tiek ierakstīts noziedzības vēsturē. Bet šādi nelieši ir jāizsvītro no jebkādas vēstures lappusēm: viņiem jāizgaist bez piemiņas un piedošanas. Un bez vārda. Mēs, protams, zinājām, kā viņu sauc, taču zinājām arī to, ka šādiem s…dabrāļiem vārds netiek dots.
Savukārt šodien šādiem mēsliem ne tikai tiek dots vārds: viņus filmē un tiražē. Kālab? «Lai rosinātu diskusiju, kādēļ un kā par smagiem noziegumiem uz mūžu notiesātos iekļaut atpakaļ sabiedrībā, lai tie neatkārtotu savus noziegumus,» klāsta portāla TVNET projekta Neredzamais cietumā virzītāji. Nesen portāls uzsāka šo projektu, kurā vairāku publikāciju garumā paredzēts izklaidēt skatītājus ar intervijām, kuras sniedz izvarotāji, slepkavas un pedofili.
Jā, «izklaidēt», jo liekulīgās piebildes par «diskusiju rosināšanu» un atvainošanos «visiem cietušajiem un to tuviniekiem, kam šī projekta ietvaros radītie materiāli ir sagādājuši sāpīgus vai netīkamus mirkļus un atmiņas», izklausās absurdi.
Kādas, piedodiet, diskusijas jūs grasāties rosināt? Par to, kā «iekļaut atpakaļ sabiedrībā» tos, kuri, šo sabiedrību ienīzdami, ir izdarījuši to, par ko tagad sēž cietumā? Par ko jūs atvainojaties? Par to, ka ar trulu nazi urķējaties neaizdzijušās brūcēs, savā prātiņā to visu dēvējot par žurnālistiku? Bet varbūt tomēr par dzīšanos pakaļ klikšķiem?
Saeimas ārpusfrakciju deputāti Jūlija Stepaņenko, Didzis Šmits, Linda Liepiņa, Aldis Gobzems un Karina Sprūde nosūtīja vēstuli tieslietu ministram Jānim Bordānam (JKP) ar jautājumiem attiecībā uz šo «projektu”». Tā, piemēram, deputāti vēlējās uzzināt, kāda ir ministrijas un tās padotībā esošo iestāžu iesaiste projektā; kas to finansē; kāda ir sakaru līdzekļu un apreibinošo vielu pieejamība ieslodzījuma vietās; kādi ir mērķi, realizējot šo projektu, un vai tie ir izvērtēti saistībā ar sabiedrības drošības interesēm un cietušo tiesībām; vai noziedznieku portretēšana neveicina jaunu likumpārkāpumu izdarīšanu.
Atbildes vēstulē bija atkratīšanās no saistības ar finansējumu un skrupuloza atskaite par kameru pārmeklēšanu, bet - kas svarīgākais - garš jo garš skaidrojums, kāpēc nepieciešams jauns cietums, Bordānkunga lolojums.
Deputātus neapmierināja ministra atbildes uz jautājumiem. Tāpēc viņam nācās runāt vēl arī Saeimā. Tur ministra vāvas bija tikpat «tukšpadsmit» kā vēstule. Izrādījās, ka šīs īsfilmiņas ar cietumniekiem ir paredzētas «nobriedušai sabiedrībai», kuru uz līdzenas vietas viņš arī padarīja par līdzvainīgu, ka šādi noziedznieki vispār radušies. Bet ne vārda par to, ka šāda «žurnālistika» var veicināt vēl kāda slavaskāra deģenerāta aktivitātes...
Saeimas deputāts Raivis Zeltīts (NA), arī būdams nemierā ar TVNET «žurnālistiku», nosūtīja vēstuli Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniecei Ilonai Spurei, pieminēdams arī Gulbenes gadījumu. «Vai esat izvērtējuši iespējamās ciešanas, kuras šāda publikācija nodara noslepkavotās meitenītes tuviniekiem (runa ir par pirmo TVNET «filmu» - E. V.)? Vai, jūsuprāt, šīs ciešanas ir samērīgas ar grūti saskatāmo ieguvumu sabiedrībai?» - jautā Zeltīts. Pieņemu, ka Spures kundzes kantoris atbildēs Tieslietu ministrijas tonalitātē - pakļautības iestāde tomēr...
«Jā, agrāk žurnālisti bija citādi,» teic Jūlija Stepaņenko, ar to acīmredzot domādama Gulbenes traģēdiju, kuras «varoni» žurnālisti atteicās aprakstīt. Bet agrāk bija arī citādi ministri: viņiem nebija ienākusi prātā absolūti ģeniālā doma par to, ka var izmantot sabiedrības pabiras, lai ne tikai vainotu pašu sabiedrību to «ražošanā», bet līdztekus arī bīdītu savus būvniecības projektus. Skan ilgstoši aplausi, kas pāriet stāvovācijās...
Pārpublicēts no nra.lv
Attēlā – TVNET galvenais redaktors Toms Ostrovskis
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
